Vraks noraustījās un iegrima dziļāk. Nu jau ūdens sniedzās Hīlasam pāri krūtīm. Krātosa melnie mati peldēja ūdenī kā čūskas; vīrietis vienlaikus pūlējās noturēt galvu virs ūdens un centās izraut iespiesto roku.
Viņš to nespēja. Hīlasa skatiens sastapās ar pretinieka acīm, un zēns redzēja, kā karotājs atskārst viņš
noslīks. Krātoss bezbailīgi glūnēja pretī Jā, es miršu bet tevi paņemšu līdzi!
Hīlass ar brīvo kāju spēra no visa spēka. Tvēriens ap viņa potīti uz mirkli kļuva vaļīgāks… un viņš izrāvās.
Ķepurodamies uz otru tilpnes galu, zēns dzirdēja Krātosu kaut ko skandējam savādā, skarbā mēlē. Atskanēja apdullinošs pērkona dārds. Debesis pavērās, un sāka gāzt lietus.
Krātoss briesmīgi, guldzoši iesmējās. Dievi ir mani sadzirdējuši! viņš gārdza. Tagad tev nemūžam neizdosies!
Hīlass pēdējiem spēkiem saķēra takelāžu un izkāpa no tilpnes. Pār plecu viņš redzēja, kā karotājs lieliem malkiem tver gaisu. Melnajās acīs zvīļoja mežonīgs triumfs: Krātoss slīka, tomēr viņš bija atguvis Koronosa dunci.
Zēns atkal izdzirda tos pašus drausmīgos, gārdzošos smieklus. Tad Jūra sakļāvās virs Krātosa galvas un apklusināja viņu uz visiem laikiem.
Zemjūras Bullis bija pārstājis spārdīties, lietusgāze bija mitējusies, un Pirra nedroši piecēlās kājās. Daļa no zemesraga bija nogruvusi, un plata, robota plaisa bija pāršķēlusi krastu uz pusēm. Telamons apmulsis sēdēja oļos un berzēja deniņus. Zemestrīcē viņš bija nokritis no klintīm un sasitis galvu.
Pirra kā sapnī noskatījās, ka karotāji pabrāžas viņai garām un līdzīgi kukaiņu baram apsēž klintis, bet citi tikmēr, šļakatām šķīstot, iebrien ūdenī. Viņi nedzinās pakaļ Pirrai, viņiem vajadzēja Hīlasu. Zēns tupēja uz pēdējā virs ūdens palikušā vraka gabala; viņu apskaloja viļņi. Iekams Pirra paguva iekliegties, lai brīdinātu, Hīlass ieraudzīja Vārnas nomērķējam un metās Jūrā.
Tas viņu neglābs. Vajātāji bija pārāk tuvu. Zēna gaišie mati mirdzēja saulē, kļūdami par vieglu mērķi tumšajā ūdenī.
Pirra iebrida ūdenī un uzklupa tuvākajam kareivim, bet tas viņu aizvainojošā nevērībā pastūma nost. Viņa redzēja Telamonu lēkājam un kliedzam, lai karotāji neuzbrūkot. Tikpat labi viņš būtu varējis kliegt uz vēju. Vārnas bakstīja viļņus un svieda Jūrā šķēpus. Viņi uzdurs Hīlasu kā zvejnieki, kas ar žebērkli uzdur līdaku.
Piepeši viņi saminstinājās un ar izbiedētiem kliedzieniem atkāpās. Viņi nolaida šķēpus.
Telamons lūkojās Jūrā, pielicis acīm plaukstu.
Delfīni iznira no Saules. Tie lēca un nira, un izliecās no viļņiem, traukdamies tuvāk Hīlasam.
Tik daudz delfīnu, Pirra nodomāja, vērojot vizuļojošos ķermeņus traucamies pa ūdeni un savērpjot sudrabainu gredzenu visapkārt Hīlasam. Zemes Drebinātājs bija atbrīvojis Gara ģimeni no līča un nu viņi steidzās palīgā zēnam.
Pirra, triumfējoši aurodama, noskatījās, kā kareivji neuzkrītoši lavās prom no Jūras. Neviens neuzdrošinājās riskēt ar Dievietes dusmām, nodarot pāri Viņas radībām.
Meitene redzēja, kā no viļņiem izlec Gars un pārlec taisni pāri Hīlasam. Delfīns iznira un piepeldēja zēnam blakus, un tas ar abām rokām satvēra dzīvnieka spuru.
Bijības pārņemto kareivju acu priekšā Gars vēlreiz slaidā lokā izlēca no ūdens, Hīlasam lidojot nopakaļ.
Zēns un delfīns ar šļakstu iekrita atpakaļ ūdenī un nozuda dzelmē.
40
Delfins jutās laimīgs. Tas, Kurš Mīt Dzelmē, bija pārstājis sist ar asti, un delfīna bars bija brīvs!
Vispirms viņš griezās kā vilciņš tikšanās svētlaimē, berzējot degunu pret degunu un sānu pret spuru ar māti, mazo māsu un visiem pārējiem. Visi kopā viņi aiztraucās uz Zildzelmi un kliedza, līdz pieskandēja visu Jūru ar delfīnu prieku, un viņš juta, kā vientulība nolobās un aizpeld prom kā kaitinošs jūraszāles gabals.
Tad viņš ar visu baru uz karstām pēdām steidzās atpakaļ uz malu sargāt zēnu no ļaunajiem cilvēkiem; un nu viņi visi atkal ienira Zildzelmē pēc zivīm.
Un pats labākais viņš ņēma zēnu līdzi! Beidzot delfīns varēja viņam parādīt savu skaisto Jūru! Viņi kopā medīs mirdzošos zivju barus, un zēns uzzinās, kā jūtas delfīns medībās: sajutīs priecīgo satraukumu, kāds pārņem, iesprostojot anšovus sudrabainu burbuļu tīklā, līksmi, ko sajūti, kad zobi samaļ ņudzošus miesas, spuru un asaku kumosus.
Un pēc tam viņi ar zēnu spēlēsies kopā un nirs arvien dziļāk un dziļāk Melndzelmē.
Vienā mirklī Hīlasam vairs nedraudēja briesmas no Vārnām un viņš bija drošībā; viņš kopā ar Garu lidoja maigi zaļas gaismas apmirdzētā pasaulē.
Cieši turēdamies pie delfīna spuras, zēns piespieda vaigu pie dzīvnieka gludās, cietās muguras un juta, kā Gars satver viņa apakšstilbus ar peldspurām, lai viņš nenokristu. Garām aizzibēja sudrabaini zaļi delfīni, laipnas, tumšas acis mirkli ielūkojās viņa sejā un tad pagaisa zilgmē. Jūra bija atdzīvojusies, svilpienu un klikšķu pieskandēta, un delfīna prieks kļuva par zēna prieku, trīsuļojot pāri ādai un atbalsojoties viņā.
Vēl pēc mirkļa Gars traucās lejup gar zemūdens kalna sānu. Hīlass pamanīja viļņainu jūraszāļu mežu un sarkani zeltaini zivju zibu. Tad kalns izgaisa, zilums satumsa un zēnam sametās auksti.
Gana, viņš domās sacīja Garam. Man jāatgriežas.
Bet Gars kaut ko priecīgi klikšķināja pie sevis un nedzirdēja.
Hīlass iebelza pa cieto sānu ar dūri, bet Gars, šķiet, neko nejuta varbūt tikai draudzīgu dunku. Hīlass pūlējās izraut kājas, bet delfīna peldspuras bija pārāk spēcīgas; un Gars domāja, ka tā viņš zēnu sargā.
Apkārt satumsa, un bara klikšķi kļuva straujāki, saplūstot zumošās gaudās un iesprostojot zēnu skaņas tīklā. Dzīvniekiem peldot dziļāk, Hīlasam galvā iedūrās asa sāpe. Viņš norija siekalas un ar pirkstiem aizspieda nāsis. Sāpes mazliet pierima, bet drīz atgriezās.
Viņš vēlreiz iebelza Garam pa sāniem. Nekādas reakcijas.
Zēns juta uz krūtīm spiežamies baismīgu svaru. Viņam sāka reibt galva. Viņš cīnījās ar izmisīgu vēlēšanos ieelpot.
Man vajag gaisul viņš domās izmisīgi kliedza. Gars! Man jādabū gaiss!
It kā viņu sadzirdējis, delfīns piepeši pacēla degunu, un ar varenu astes vēzienu viņi traucās atpakaļ turp, no kurienes bija nākuši.
Hīlass dzirdēja, kā bara klikšķi apbrīnojamā ātrumā izgaist dzelmē. Tālu augšā viņš saskatīja mirguļojam gaismu. Mirguļošana pārvērtās spīdumā. Reibonis un sāpes pārgāja. Taču viņš joprojām cīnījās ar neizturamu vēlmi elpot.
Steidzoties augstāk, zēns sadzirdēja rēkoņu un ieraudzīja virs galvas plīstam baltus viļņus. Nākamajā brīdī viņi jau izšāvās gaismā un viņš elsodams lieliem malkiem dzēra gaisu.
Elsdams un trīcēdams zēns saguma uz Gara muguras, un delfīns viņu saudzīgi nesa uz krastu. Hīlass dzirdēja delfīna kluso, šņākuļojošo elpu. Viņš ar skumīgu nožēlu atskārta, ka mocības, kas viņam gandrīz bija maksājušas dzīvību, Garam bija tikai pavisam īsa ieniršana.
Beidzot abi izpeldēja seklumā, un Hīlass noslīdēja no delfīna un gulēja uz muguras jūraszālēs, juzdams, kā viļņi viņu šūpo. Acis dedzināja sāls. Galva sāpēja.
Kad atgriezās skaidrais saprāts, zēns atcerējās par Vārnām un vārgi paslējās uz viena elkoņa.
Gars bija viņu iznesis krastā nelielā līcītī, kam pāri liecās kadiķi. Hīlass to nepazina, taču tas šķita labi paslēpts, un no Vārnām nebija ne miņas. Viņš iedomājās par Krātosu, Telamonu un dunci. Šķita, ka tas viss ir noticis ar kādu citu.