- Viņi mani neredzēs, es varu…
- Nopietni! Nav vērts riskēt.
Zēns sarauca uzacis. Viņa krūtis bija kailas; tunikas atliekas bija sasietas ap gurniem. Viņš izskatījās pārguris. Pirra prātoja, kas gan bija noticis ar Krātosu uz vraka un, ja viņa pajautātu, vai Hīlass to izstāstītu.
Abi pārmija skatienus, un Pirra sajuta mulsumu starp viņiem. Bija tā, it kā viss, ko viņi bija pārdzīvojuši, īstenībā nebūtu noticis.
Es atkal esmu turpat, kur sākumā, viņa rūgti nodomāja. Priekšmets, ko mana māte var stumdīt apkārt kā tādu kauliņu spēlē.
Vai Hīlass saprastu, ja viņa to izstāstītu, vai arī tikai noņurdētu, lai priecājas, ka ir gana ēdamā? Piepeši viņš šķita kā svešinieks vien likonietis ar skarbām acīm un domām tikai par sevi.
- Vai tu biji viena, kad atradi oli? viņš pajautāja.
- Nē. Pirra izstāstīja viņam, kā abi ar Telamonu atraduši asiņaino tunikas skrandu un kā viņa uzminējusi, ka Hīlass to atstājis speciāli; tad viņa pamanījusi turpat netālu akmentiņu ar adataino zīmi. Tu cerēji, ka es zināšu, ka tas ir ezis, viņa sacīja.
- Vai Telamons to redzēja?
- Nē, par to es parūpējos.
- Viņš tātad domā, ka esmu pagalam.
Pirra pamāja. Kad Telamons ieraudzīja tuniku, viņš apsēdās un apraudājās. Visdīvaināk, ka tas, manuprāt, bija no sirds.
Grumbas Hīlasa pierē iegula dziļāk. Tad viņš bilda:
- Zemes Drebinātāju atmodināji tu. Vai ne?
Meitene vilcinājās. Nespēju iedomāties, kā tas gliemežvāks no alām tika līdz šejienei. Tad atskārtu, ka to noteikti atnesa Gars.
Abi skatījās, kā delfins atkal papeld garām un pagriežas uz kuģa pusi, kur vīri kārstījās pār reliņiem un kratīja dzīvniekam priekšā ziedotās zivis. Pirra atcerējās to dienu, kad bija turējusies pie Gara spuras un kopā ar viņu lidojusi Jūrā. Tagad tas viss ir beidzies, viņa nodomāja. Viņai bija nelabi.
- Viņi atdabūja dunci, Hīlass caur zobiem izgrūda.
- Bet tevi ne. Kamēr tu esi dzīvs, tu viņus apdraudi. Orākuls…
- Man vienalga, ko saka Orākuls. Es tikai gribu atrast
Izi.
- Hīlas, tie ir Dievietes vārdi tie kaut ko nozīmē. Viss sākas ar viņu. Viņa tevi atsūtīja šurp…
- Kamdēļ? viņam paspruka tik spīvi, ka meitene uzšņāca, lai uzvedas klusāk; bet sargi bija aizņemti, skatoties, kā Gars tiesā makreles.
- Kamdēļ? Hīlass neganti čukstēja. Es atkal esmu turpat, kur sāku, man nav ne māsas, ne drauga, nekā] Pat ja es varēšu tikt prom no salas, ko tad? Es būšu viens uz plosta Jūras vidū tieši tāpat kā iepriekš!
Pirra noņēma savu pēdējo zelta rokassprādzi un nometa to lejā viņam. Ņem, viņa pikti sacīja. Ja te atbrauks kāds kuģis, tu ar to varēsi samaksāt par ceļu un tad tev nevajadzēs tavu nolāpīto plostu.
Zēns šaubīgi pagrozīja rokassprādzi pirkstos. Bet vai tā es tikšu līdz pašai Likonijai?
- Hīlas, tas ir zelts, ar to tu tiksi līdz pašai Ēģiptei, ja gribēsi, un vēl paliks gana, lai nopirktu visu kuģi! Saskaldi to gabalos. Līdz Likonijai tu varēsi aizbraukt par kripatu olīvas lielumā.
- Ā… Nu paldies.
- Nav par ko, Pirra īsi attrauca. Kāds labums no zelta? Par to nevar nopirkt brīvību. Meiteni pāršalca nomāktības vilnis.
Pāri klintīm pie viņas devās divi kareivji. Kopā ar tiem nāca Jūzerrefs, kurš nupat bija pamanījis, ka Pirra ir sasieta, un izskatījās ļoti sašutis.
- Man nāk pakaļ, Pirra sacīja. Labāk paslēpies.
- Ko tu darīsi? Hīlass pajautāja.
Meitene norija siekalas. Mēģināšu izvairīties no tā, ko māte ir iecerējusi ar mani pasākt. Centīšos aizbēgt. Vēlreiz. Un tu?
- Atradīšu ceļu atpakaļ uz Likoniju. Sameklēšu Izi. Uziešu kādu vietu, kur būšu brīvs no Vārnām.
- Tev nu gan būs ilgi jāmeklē, Pirra noteica.
Zēns greizi pasmaidīja. Tev arī.
- Slēpies, viņa mudināja.
Viņš nevis mēģināja nozust, bet sāka kāpt klintīs viņai pretī. Nupat atcerējos es atradu šo. Ņem, ātri!
Pirra nostiepa savas saites un, pasniegusies lejup, paņēma piedāvāto: tā bija neliela, šīferpelēka spalva ar zilganpelēku malu.
- Tā ir piekūna spalva, Hīlass paskaidroja. Atradu to kādā līcī. Un man šķita, ka no tās sanāktu labs amulets.
- Tas ir labākais, kas man jebkad ir piederējis, meitene neskaidri nomurmināja. Bet man tev nekā nav.
Zēns uzsmaidīja. Pirra, tu man tikko iedevi gabalu zelta!
- Nē, es domāju amuleta. Briesmīgākais bija tas, ka patiesībā viņai kaut kas bija, bet šī lieta bija palikusi apmetnē. Jūzerrefs no izdedzinātās ielejas bija atnesis vienu no lauvas nagiem, un Pirra bija nodomājusi to atdot Hīlasam: bet nu bija par vēlu.
Meitene paskatījās lejup un ieraudzīja, ka Hīlass veras viņā caur pinkainajiem, gaišajiem matiem. Tu jau vienreiz aizbēgi, viņš sacīja. Gan izdosies atkal.
Pirra mēģināja atbildēt, bet viņai aizžņaudzās rīkle.
- Esi drosmīga un nepadodies! Gan tev sanāks.
Viņa izspieda smaidu. Lai tev veicas, Hīlas!
- Tev tāpat.
Pirrai gribējās pajautāt, vai viņam šķiet, ka abi vēl satiksies, bet Jūzerrefs un karotāji bija jau gandrīz klāt; un, kad bija droši atkal paskatīties atpakaļ, Hīlass jau bija prom.
Hīlass vēl ilgi pēc tam, kad kuģis bija aiznesis Telamonu un Pirru prom, palika stāvam krastā un skatījās tam pakaļ.
Viņus bija aiznesis spirgts ceļavējš, taču tagad tas bija pierimis un salā valdīja klusums. Pat kaijas nelidinājās pār ūdeni. No Gara nebija ne vēsts. Droši vien viņš medīja kopā ar savu baru.
Hīlass sev sacīja, ka tas ir labi, tas nozīmē, ka Gars ir laimīgs; bet viņš tā nevarēja justies. Zēns zināja, ka abi ar Garu nevar būt kopā. Niršana bija to pierādījusi. Gars bija mēģinājis viņam parādīt savu mīļoto Jūru, bet tā bija viņu gandrīz nogalinājusi.
Vai Gars to arī zināja? To nevarēja pateikt. Delfins nebija tuvojies izņemot īso parādīšanos pie kuģa.
Telamona sagādātās mantas Hīlass atrada tieši tur, kur viņš bija sacījis, zem platānas ar nolauzto zaru. Tur bija pilns ūdens maiss, tunika, josta un pat vienkāršs bronzas nazis; turpat atradās ar olīvām piebāzta kazādas tarba, ciets siers un sālītas skumbrijas. Telamons tomēr bija turējis doto vārdu. Hīlasam negribējās par to domāt.
Soļojot uz ziemeļiem, zēns nonāca pie plaisas, ko Zemes Drebinātājs bija izplēsis krastā. No vraka nebija ne ziņas, ne miņas. Tur, kur tas bija atradies, tagad nerimtīgi plīsa viļņi.
Domās Hīlass sadzirdēja Krātosa drausmīgos gārdzošos smieklus. Ko viņš tur izkliedza tai savādajā, skarbajā valodā? Kāpēc viņš sauca: Tagad tev nemūžam neizdosies?
Pārmetis plaisai laipu no izskalotiem kokiem, Hīlass pārrāpās pāri uz zemesraga un pagāja garām vrakam, kur abi ar Pirru bija vākuši mantas. Viņam negribējās domāt par meiteni; negribējās domāt arī par to, kas gaidāms turpmāk: būs vienam pašam jādodas Jūrā ar plostu un jāatvadās no Gara.
Izrādījās, ka ar plostu viņš nekur vis nebrauks tas pašlaik mundrā gaitā peldēja prom Jūrā. Zaglis bija uzslējis uz tā mastu un piesējis tam gabalu kaut kur atrastas buras tā gan bezvējā ļengani nokarājās. Vīrietis stāvēja izplestām kājām un ar vienu roku turēja stūrējamo airi, ļaujot straumei sevi nest garām klintīm. Viņš bija nogriezis matus, lai nomaskētos no Niknajiem, taču Hīlass viņu uzreiz atpazina.
- Akastos! viņš uzsauca un, šļakatām šķīstot, ieskrēja ūdenī.
Akastoss pagriezās, un viņa vaibsti uz mirkli sastinga; tad viņš iekliedzās, bet varbūt tie bija smiekli. Blusa! Tu izdzīvoji!