- Jā, Hīlass pamāja. Tas delfīns ir mans draugs.
Kapteinis atgriezās pie stūres, un Hīlass apdomāja tikko pateikto. Tad viņš apēda atlikušos anšovus, pēdējo izmeta pār bortu kā ziedojumu un sajutās mazliet labāk.
Viņam iešāvās prātā, ka varbūt Pirrai bija taisnība un viss tiešām sākās ar Dievieti. Pirms daudzām dienām Līkasa kalnā Viņas vārdi Orākula mutē bija kalpojuši par dzirksteli, kas aizdedza posu, lika Vārnām uzbrukt Hīlasa apmetnei un aizsūtīja viņu ceļā, kas atveda uz šo salu.
Šeit viņš bija atradis Garu; un nu Gars atkal bija pie sava bara, un Hīlass un Pirra bija palīdzējuši tam notikt. Un varbūt tas nozīmēja, ka Hīlass kādu dienu atradīs Izi.
Sala saruka līdz tumšai, izplūdušai līnijai pie apvāršņa. Tai priekšā Hīlass pamanīja pavīdam sudrabainu zibsni. Sirdī viņš zināja, ka tas ir Gars vienā no saviem augstajiem, virpuļojošajiem lēcieniem.
Pacēlis roku, Hīlass uzsauca ardievas. Tad viņš iesmējās jo saule apžilbinoši vizuļoja ūdenī, un viņš bija dzīvs un brīvs, un viss bija iespējams.
Tad zaļās buras piepūtās, kuģis saslējās un metās mirdzošajās putās, un Hīlass noskatījās, kā Spuru ļaužu sala lēni nogrimst Jūrā.