- Tā! Redzi! Tas bija pēdējais, ko es izdarīju!
Keftietis pasmaidīja, vērdamies augšup uz zēnu tas vairs nebija rēgains smīns, bet īsts smaids, kas pārvērta visu seju. Un, kad tu nonāksi līdz Jūrai, palūdz Spuru ļaudīm atnākt pakaļ manam garam… tu redzēsi viņus nākam… reizē lecam pāri viļņiem tik spēcīgus, tik skaistus… un viņi mani aizvedīs pie Starojošās… un pie Viņas es iepazīšu mieru kā ūdens lāse, kas saplūst ar Jūru…
- Saku pēdējo reizi es neiešu uz Jūru!
Keftietis neatbildēja.
Viņa klusēšanā bija kaut kas tāds, kas lika Hīlasam pagriezties atpakaļ un ielūkoties zārkā.
Keftietis lūkojās pretī ar acīm, kas vairs nekad neredzēs.
Pats nezinādams, kāpēc tā rīkojas, Hīlass pasniedzās un ar pirkstu pieskārās liesajam vaigam. Viņš sajuta, kā siltums pamet miesu tik strauji kā ūdens, kas iesūcas sausā zemē. Vēl pirms mirkļa tas bija cilvēks. Tagad bija palikusi vien tukša čaula.
Piekalnē atkal aizkliedzās pupuķis.
Hīlass, cik vien ātri spēdams, atbīdīja smago zārka vāku atpakaļ vietā un ātri nomurmināja lūgsnu.
Gaismai pieņemoties, viņš saskatīja pie sienām sakrautus zārkus, kas bija apgleznoti ar sarkaniem un dzelteniem cilvēciņiem tie dejoja un darbojās ap
ziedokļiem. Kaktā zēns pamanīja mētājamies keftieša zaķādas apmetni un paslēpa to aiz kāda zārka. Tur, kur mironis bija gulējis, pletās tumšs traips. Zēns paspēra virsū smiltis. Neko vairāk viņš nevarēja līdzēt.
Ārpusē atskanēja tāla stabulēšana. Tuvojās cieminieki. Tiem, par spīti bailēm no melnajiem karotājiem, bija jāatnes veltes vīns un medus savam radiniekam, kas bija kļuvis par Senci.
Nedrīkstēja zaudēt laiku. Hīlass devās uz durvīm.
Duncis. Keftietis bija sacījis, ka Hīlass varot ņemt viņa dunci, bet viņš bija to atstājis pie līķa iekšā zārkā. Zēns pameta skatienu atpakaļ… un iztrūkās, ieraudzījis dunci guļam turpat zemē blakus zārkam.
Viņš sev iegalvoja, ka keftietis to noteikti izņēma no maksts un nometa pirms iekāpšanas zārkā. Tā noteikti bija. Jo tur tas gulēja.
Ņem to… turi to paslēptu…
Duncis bija no bronzas, pavisam vienkāršs un bez rotājumiem. Tam bija plata, stūraina atdure un uz spala bija trīs gludas iedobes; asmens bija smails un divtik garš nekā Hīlasa plauksta masīvā asmens mugura beidzās nāvējošā smailē. Malas rīta gaismā mirdzēja ar sarkanīgu spīdumu. Hīlass vēl nekad nebija redzējis neko tik skaistu.
Viņš pacēla nazi. Tas bija smags, un, kaut arī spals pieskaroties šķita auksts, tas jau pēc mirkļa bija pieņēmis viņa rokas siltumu.
Stabuļu skaņas tuvojās.
Hīlass satvēra dunci un metās bēgt.
4
Hīlass tikko paspēja paslēpties pakalnā, kad cieminieki pienāca pie kapa.
Zēnam par atvieglojumu, nācēji nepamanīja, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, viņi jau krāva ieejai priekšā akmeņus. Bariņā viņš pamanīja to pašu pagājušajā naktī sastapto suni stāvam blakus vienam no ciema puikām. Hīlass priecājās, ka dzīvnieks ir sveiks un vesels, taču bija sāpīgi noskatīties, kā tas grūž purnu puikam saujā. Škics arī mēdza tā darīt.
Bēglis skriešus devās pāri pakalnam, pa ceļam lasīdams krūkļa lapas, lai atvairītu keftieša rēgu; mirušā matu cirtu viņš līdz ar dunci iebāza maisā. Vēlāk uztaisīs tam maksti, bet pagaidām ierocim jāpaliek paslēptam. Bronza nebija domāta ārpusniekiem. Ja kāds viņu pamanīs ar tādu nazi… tikpat labi varētu skaļi bļaut: zaglis!
Mēģinādams atsaukt atmiņā pilnīgi visu, ko Telamons jebkad bija sacījis par Lapitosu, zēns nogriezās uz austrumiem zemākajos pauguros Kalna pakājē. Sīkās priedītes nebija nekāds aizsegs, un dadži krietna vīra augumā skrāpēja garāmgājēju ar ērkšķiem mežakuiļa ilkņu garumā; bet no melnajiem karotājiem vai citiem cilvēkiem nebija ne vēsts. Hīlass pašlaik tieši par to domāja, kad, iegriezies ceļa līkumā, gandrīz uzskrēja virsū kaujas ratiem.
Vienā šaušalīgā mirklī zēns pamanīja abus zirgus un kareivi jēlādas bruņucepurē. Karotājs bija uzgriezis viņam muguru, taču, kad zirgi iegrudzinājās, viņš pagriezās. Hīlass negaidīja, kad ieraudzīs vēl kaut ko, viņš ņēma kājas pār pleciem un uzskrēja augšā pa piekalni, kur rati viņam nevarēja sekot.
Pārrāpies pāri virsotnei, zēns nobrāzās lejā pa nogāzi un šāvās uz ielejā tekošo upi. Apkārt pauguram putekļu mākonī tuvojās rati, un karotājs troksnī kaut ko kliedza. Hīlass ielēca ūdenī, ūdens un ēdiena maisiem atsitoties pret muguru.
Aiz muguras noskanēja būkšķis, iezviedzās zirgi, un nākamajā brīdī karotājs metās viņam pakaļ kājām. Hīlass meta cilpas. Karotājs sekoja. Kāda roka saķēra bēgļa plecu, parāva atpakaļ, un abi ar plunkšķi ievēlās ūdenī. Karotājs saķēra viņu zem rokas, bet Hīlass viņu apgāza un turēja galvu zem ūdens. Karotājs neganti atvēzēja dūri un trāpīja pa ievainoto roku. Hīlass iebrēcās un parāvās sāņus. Uzbrucējs izlocījās no viņa tvēriena un sprauslādams iznira. Hīlass ar celi iespēra viņam pa kājstarpi. Pretinieks iekaukdamies krita atpakaļ, bet uzšāvās kājās ātrāk nekā Hīlass un iespēra tam pa zodu. Hīlass sagrīļojās. Karotājs nogāza viņu no kājām, ar ceļiem uzmetās uz krūtīm, ar abām rokām saķēra viņa matus un sapurināja zēnu tā, ka tam noklabēja zobi.
- Hīlas, tas esmu es! Telamons! Tavs draugs!
- Nespēju noticēt, ka tu mani nepazini, Telamons izdvesa.
- Es taču teicu, Hīlass elsa. Es tevi ar to tur galvā nevarēju pazīt.
Abi sēdēja pie upes un apslacīja zilumus ar aukstu ūdeni. Zirgi bija piesieti turpat netālu un klusi dzēra.
- Piedod, ka tev iespēru, Telamons nomurmināja.
- Piedod, ka gandrīz tevi noslīcināju, Hīlass atsaucās.
Telamons nosprauslājās smieklos. Kas lēcies tavai rokai?
- Mani sašāva, Hīlass atzinās. Improvizētais apsējs bija nošļucis, un brūce nejauki sūrstēja.
- Vai sāp? Telamons apjautājās.
Hīlass iešļakstīja draugam sejā ūdeni. Un kā tev šķiet?
Telamons plati pasmaidīja un uzšļakstīja pretī. Tad viņš pielēca kājās. Nāc! Mums jātiek prom no šejienes. Šķita, ka viņš uztver kā pašu par sevi saprotamu, ka ar ķezu jātiek galā kopā. Hīlasam gribējās draugam pateikties, bet viņš nespēja atrast īstos vārdus.
Viņi bija draugi jau četras vasaras, bet vienmēr paslepus, jo Telamona tēvs bija aizliedzis dēlam draudzēties ar ārpusnieku. Neraugoties uz aizliegumu, Telamonam dažreiz izdevās aizmukt un satikties ar Hīlasu un Izi tā, ka neviens par to neuzzināja, kaut arī pašam nācās mocīties nožēlā par to, ka māna savu tēvu.
Sākumā Hīlass bija aizdomu pilns. Ko tas bagātais puika no viņa grib? Drīz viņš atskārta, ka Telamons negrib neko tikai draudzību. Abi bija ļoti atšķirīgi, bet varbūt tieši tāpēc draudzība bija veiksmīga. Ja Telamonam bija jāpieņem lēmums, viņš, iekams kaut ko darīt, rūpīgi izsvēra iespējamo iznākumu; Hīlass turpretī domāja ātri un rīkojās vēl ātrāk viņam tā bija jādara, citādi viņš neizdzīvotu. Telamons dzīvoja saskaņā ar karotāju goda
kodeksu, par kuru Hīlass tikai pasmējās, klusībā tomēr juzdamies ieintriģēts. Vispirmām kārtām Telamonam bija tēvs, kuru viņš mīlēja un no kura bijājās. Hīlass nespēja iztēloties, kā tas ir. Viņš nekad nebija pazinis savu tēvu un nekad ne no viena nebija bijājies.
Četrus gadus viņi bija draugi un neviens to nezināja izņemot, protams, Izi, kura gluži vai dievināja Telamonu. Visi kopā viņi uzbūvēja savu pirmo plostu un mācījās peldēt. Telamons bija izglābis Hīlasu no saniknota buļļa, bet Hīlass izvilcis Telamonu no aizkaitinātas lauvenes midzeņa. Telamons bija gadu vecāks un lielāka auguma, jo dabūja vairāk gaļas, toties Hīlass zināja vairāk paņēmienu kautiņos. Telamonam riebās tas, ka Hīlass zog, viņš sacīja, ka tas neesot godājami; tomēr nodot viņš Hīlasu nekad nenodeva un nekad arī nepievīla.