- Uz Jūru? Hīlass iekliedzās.
- Sameklēsim laivu, airēsimies gar krastu un tad izkāpsim krastā otrā kalnu pusē un dosimies iekšzemē no turienes. Nav nemaz tik tālu. Mēs atradīsim Izi. Es apsolu.
Jūra, Hīlass nodomāja.
Un, kad tu nonāksi pie Jūras, sacīja keftietis… Kad. Viņš bija pilnīgi pārliecināts.
- Pa kuru ceļu tad tu gribi doties? Telamons noprasīja. Pasteidzies, Hīlas, es vairs ilgi nevarēšu noturēt.
Hīlass košļāja lūpu. Tev taisnība, viņš piekrita.
- Mums būs jābrauc uz dienvidiem un jābrauc apkārt pa Jūru.
- Paldies, Telamons pateicās. Viņš uzcirta ar grožiem pa zirgu rumpjiem, un viņi devās tālāk, auļojot lejā pa taku putekļu mākonī.
Hīlasam nebija laika mainīt domas. Pēkšņi viņi iegriezās līkumā, un acu priekšā iepletās līdzenumi: plaši, līdzeni, mežiem apauguši klajumi, ko šur tur izraibināja zeltainu miežu lauki un sudrabaini olīvkoki. Tālāk biedējoši tālu slējās kalni: virsotne pie virsotnes, kā debesu balsts.
Hīlass nekad nebija bijis tik tālu uz austrumiem, un mirkli viņam dūša saskrēja papēžos. Līkasa kalns bija viss, ko viņš savā mūžā bija iepazinis tā virsotnes, aizu,
ciemu. Viņam bija tikai miglaina nojausma par to, kas atrodas tālāk.
Viņš zināja, ka Telamona tēvs savu bagātību iegūst no līdzenumu tīrumu bagātīgās ražas un ka Likonija ir vistālāk uz dienvidiem esošais valdījums milzīgā zemē, ko sauc par Akeju. Viņš neskaidri apzinājās, ka kaut kur tālumā ir vēl citi Akejas valdījumi Mesēnija, Arkādija, Mikēnas un ka aiz Jūras atrodas visādas tālas zemes, ko apdzīvo briesmoņi; bet viņš nekad nebija tā īsti par to visu domājis. Līdz šim nebija. Pasaule ārpusē bija neiedomājami milzīga. Tā lika viņam justies nenozīmīgam kā skudrai un tikpat viegli saspiežamam.
Zēni piebrauca pie upes, pār kuras krastiem pārkārās milzu niedres, un Telamons apstādināja zirgus, lai ļautu tiem padzerties. Abi ar Hīlasu nolēca zemē. Telamons atgāzās uz kāda akmens un ņurdēdams ņēmās spaidīt sev plecus. Hīlass, pat stāvot uz zemes, vēl juta ratu līgošanos. Niedres bija tik garas kā trīs vīri un labi viņus paslēpa, bet Hīlasam tās nepatika. Zēns iztēlojās, kā melnie karotāji viņam piezogas nemanīti.
Telamons izņēma no ratiem teļādas maisu un pameta draugam gabalu žāvētu aitas aknu un govsraga blašķi ar koka korķi.
- Kas tas ir? Hīlass vaicāja.
- Valriekstu sula. Tavi mati, Hīlas. Nevienam nav dzeltenu matu, tevi var pamanīt pa gabalu kā tādu bāku. Tev jāizskatās tāpat kā visiem pārējiem, citādi tevi noķers.
Norijis gaļas gabalu, Hīlass iesmērēja matos valriekstu sulu; tie zaudēja slapju smilšu toni un kļuva raibi tumšbrūni.
- Nu jau ir labāk, Telamons noteica. Viņš aizgāja izlūkot apkārtni, bet Hīlass tikmēr palika pie zirgiem.
Draudzīgāko sauca par Dūmu, nejaukais bija Lāsts. Dūms stāvēja rāmi, viegli piešķiebis vienu pakaļējo pakavu, bet Lāsts sprauslāja un svaidīja galvu. Viņš nebija tik skaists kā Dūms. Šim zirgam bija kaulains deguns un niknas acis, bet Hīlass sprieda, ka viņš ir gudrāks. Bija saprotami, ka jādusmojas. Zirgam droši vien riebās, ka jāvelk rati.
Hīlass viņam to pateica, un Lāsts pagrieza ausis kā ieklausīdamies, bet tad mēģināja iekost zēnam rokā. Hīlass plati pasmaidīja. Neuzticies nevienam! Gudrs zirgs.
Tajā brīdī abi zirgi saslēja ausis un spalgi iegrudzinājās.
Tālumā atskanēja atbildes grudzināšana.
No niedrēm klupšus izbrāzās Telamons. Tie ir viņi! zēns elsoja. Ātri! Tālāk ir taka!
Hīlass ielēca ratos un pasniedzās lejup, lai palīdzētu iekāpt Telamonam, bet draugs, viņam par izbrīnu, pameta ēdamā krājumus un iegrūda grožus viņam rokās.
- Brauc uz dienvidiem, viņš piekodināja. Seko upei un sameklē laivu…
-Ko? Bet tu arī brauksi!
- Es viņus aizvedīšu nepareizajā virzienā, tad došos pāri pārejai un satikšos ar tevi otrā pusē…
- Telamon, es tevi nepametīšu!
- Tev jābrauc prom, tā ir vienīgā iespēja!
- Man vienalga!
- Viņi nemedī mani, viņi medī tevi! Brauc!
5
Zirgi bija neticami spēcīgi. Hīlasam vajadzēja visu spēku, lai noturētu grožus un paliktu ratos.
Pametot skatienu pār plecu, zēns saprata, ka tā nekas nesanāks: aiz viņa sacēlās tāds putekļu mākonis, ko spētu izsekot pat aklais. Tad viņš priekšā ieraudzīja ceļa sazarojumu. Labajā pusē ceļš bija gana plats, lai pa to varētu braukt ar ratiem, bet pa kreisi šaura taka veda taisni niedrēs; zēns sprieda, ka tā noteikti ved uz upi.
Hīlass no visa spēka parāva grožus, pagrieza zirgu galvas sāņus un piespieda strauji apstāties; tad viņš nolēca zemē un sāka drudžaini izjūgt Lāstu. Zirgs dīžājās un mēģināja iekost, bet Hīlass viņu kaut kā atbrīvoja no iejūga, pat nesamudžinot grožus. Ratos palika iejūgts Dūms. Viens pliķis pa rumpi lika viņam mesties prom pa platāko ceļu, tukšajiem ratiem lēkājot aiz muguras. Ja paveiksies, Vārnas sekos putekļiem un atklās, ka ir piemānīti, tikai tad, kad būs jau par vēlu.
Zēns uzrāpās mugurā Lāstam, un zirgs tā iztrūkās, ka metās auļot. Hīlass agrāk bija jājis ar ēzeļiem, bet ar zirgu nekad un Lāstam derdzās, ka ar viņu jāj. Hīlass saķēra saujās zirga krēpes un drūmā apņēmībā turējās. Niedres šaustīja seju, un maiss ar ēdienu būkšķēja uz muguras. Lāsts mēģināja zēnu notraukt, aizķerot aiz
zemu nolīkuša vītola. Hīlass pieliecās un sasita vaigu pret zirga kaulaino skaustu.
Pēc cīņas, kas šķita ilgstam veselu mūžību, Lāsts spēji apstājās kā iemiets un atteicās kustēties tālāk. Hīlass ieņurdējās, noslīdēja zemē un aizvilka dzīvnieku līdz upes krastam padzerties.
Niedres veidoja saules piekarsētu, zaļu tuneli, un cikādes sisināja tik skaļi, ka, ja Vārnas uzkluptu, Hīlass viņus nemūžam nesadzirdētu. Viņš raizējās par Telamonu. Es viņus aizvedīšu nepareizajā virzienā… Kā draugam tas izdosies tā, lai viņu nenogalinātu?
Noskatīdamies, kā Lāsts gremo milzu fenheli, Hīlass attapās, ka ir izbadējies. Telamona pārtikas krājumus viņš bija atstājis ratos, bet vēl bija viņa paša maiss. Zēns paķēra olīvas un gabalu siera un, drusku apēdis pats, piedāvāja arī Lāstam. Zirgs pieglauda ausis un atieza zobus.
Dzīvnieka sāni bija tumši nosvīduši, un tos izraibināja šauru, melnu rētu režģis. Hīlasam arī bija rētas no Neleosa sitieniem. Nabaga Lāsts, viņš pažēloja.
Zirgs viņam uzmeta piesardzīgu skatienu.
Hīlass nolika sieru un pāris olīvu zemē. Lāsts aprija olīvas, bet sieram uzmina ar kāju.
Zēns pastiepa roku, lai noglāstītu kūpošo kaklu. Tu nemaz neesi tik slikts, ko? Tev tikai nepatīk, ka tev sit.
Lāsts saslējās pakaļkājās un spēra ar priekškājām. Hīlass palēca malā, groži izslīdēja viņam no rokām, un Lāsts, niedrēm lūstot, metās prom.
Hīlass joza pakaļ, bet Lāsts bija aizbēdzis.
Vispirms Izi un Škics, tad tas suns, tad Telamons un nu Lāsts. Kāds ļauns gars negribēja, lai Hīlasam būtu draugi.
- Nu labi, labi, zēns nomurmināja. Tikšu galā pats.
Visu dienu viņš sekoja upes straumei cauri zemiem
pakalniem. Zēns ātri sāka ienīst niedres. Tajās visu laiku skanēja kaut kāda slepena čaboņa, un tās neļāva redzēt, kur viņš iet un kas ir priekšā.
Tad viņš nonāca klajumā un tas bija vēl ļaunāk.
Saule izskatījās pēc asiņainas, degošas lodes un grima aiz melnajiem kalniem. Līkasa kalna trīskāršie ilkņi rēgojās biedējoši tālu. Hīlass domāja par takām, kur bija klīdis kopā ar Izi un Škicu, un par Senču smaili, kurā viņi ar Telamonu viens otru izaicināja uzkāpt. Debesis virs kalnu virsotnēm tumsa draudīgi pelēkas, un Hīlass izdzirda pērkona dārdus. Debesu tēvs mala mākoņus, gatavojot vētru. Hīlass iztēlojās Izi vējā un lietū.