Mišela Peivere
Zvēresta lauzējs
Tumšās Senatnes stāsti
Piektā grāmata
©
Autores priekšvārds
Toraka pasaule ir seštūkstoš gadus veca: toreiz, pēc leduslaikmeta, vēl nebija attīstīta zemkopība un visa ziemeļrietumu Eiropa bija viens vienīgs mežs.
Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Tie nepazina rakstību, metālus un riteņus, bet viņiem tos nemaz arī nevajadzēja. Cilvēki lieliski prata izdzīvot arī bez tā. Ļaudis zināja daudz par dzīvniekiem, kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja viņiem kaut ko ievajadzējās, cilvēki apjauta, kur to atrast vai kā izgatavot.
Viņi dzīvoja nelielās ģintīs, un daudzas no tām bija lielas klejotājas: dažas, tādas kā Vilku ģints, palika vienā vietā tikai dažas dienas, bet citas, kā Kraukļi un Vītoli, uzkavējās savā nometnē pat veselu gadalaiku; turpretim Roņu ģints dzīvoja vienā vietā gadiem ilgi. To, cik tālu ģintis bija pārvietojušās kopš "Izraidītajā" aprakstītajiem notikumiem, tu vari uzzināt, ielūkojoties izlabotajā kartē.
Pirms sāku rakstīt "Zvēresta lauzēju", es apmeklēju vairākus vecus kokus, ar kādiem bagātīgi apveltīta Apvienotā Karaliste. Pavadīju krietnu laiku lielākajā pirmatnējā gāršā, kas saglabājusies Eiropā: Belovežas nacionālajā parkā Austrumpolijā. Tur novēroju sumbrus (Eiropas bizonu un liellopu hibrīdi), mežacūkas, tarpānus (savvaļas zirgu paveids), zibens saspertus kokus un tādu skaitu dzeņu sugu, kādu agrāk nebiju redzējusi. Belovežā, sevišķi tālajos klejojumos pa īpaši aizsargājamo nacionālā parka dalu, smēlos iedvesmu, lai aprakstītu dažādus Dziļā meža nostūrus un tā iemītniekus. Man arī bija iespēja izpētīt divus varenus bebru celtus dambjus un šo dzīvnieku mītnes, un tās mani iedvesmoja iztēloties Toraka patvērumu.
Lieki piebilst, ka turpināju draudzību ar Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrību. Vērot, kā mazuļi izaug par jauniem dzīvniekiem un sazinās ar saviem uzticamajiem brīvprātīgajiem kopējiem, man bija pastāvīgs iedvesmas un iedrošinājuma avots.
Es vēlos pateikties ikvienam Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrībā par iespēju iepazīties ar viņu brīnišķīgajiem vilkiem; Mežu biedrībai, kas man, vācot materiālus grāmatai, nodrošināja piekļūšanu dažiem no vecajiem kokiem; Londonas Tauera kraukļu kopējam misteram Derikam Koilam, kura plašās zināšanas un pieredze saskarsmē ar kraukļiem man bija nerimtīgas iedvesmas avots; draudzīgajiem un izpalīdzīgajiem cilvēkiem no Belovežas nacionālā parka vadības un Dabas vēstures un meža muzeja Belovežā; nacionālā parka gidiem un īpaši galvenajam gidam Mečislavam Piotrovskim, kuram es varu pateikties par iespēju apskatīt bebru mītnes.
Un beidzot, kā vienmēr, es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam par nerimtīgo entuziasmu un atbalstu un manai patiesi apdāvinātajai un tajā pašā laikā brīnišķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par izdomu, uzticēšanos un sapratni.
Mišela Peivere, 2008
PIRMĀ NODALA
Dažkārt viss atgadās pēkšņi. Pārāk pēkšņi.
Tava smailīte lido pāri viļņiem kā jūras krauklis, tavs airis sviež sudrabotas mailītes pāri ūdenszālēm, un šķiet, ka viss ir kārtībā: nemierīgā Jūra, saule tavās acīs un aukstais vējš, kas pūš tev pakausī. Tad lielāka par vali no ūdens iznirst radze un tu dodies tai tieši virsū un vari nogrimt dibenā…
Lai no tās izvairītos, Toraks dziļi iegremdēja ūdenī airi. Smailīte sazvāļojās un gandrīz apgāzās, taču par mata tiesu paskrēja garām akmenim.
Caurcaurēm slapjš un rīstīdamies no sāļā ūdens, viņš centās atgūt līdzsvaru.
- Vai viss kārtībā? uzsauca Beils, kas turējās nopakaļ.
- Nepamanīju akmeni, Toraks, juzdamies muļķīgi, nomurmināja.
Beils plati pasmaidīja.
- Mums nometnē ir pāris iesācēju. Gribi tiem pievienoties?
- Labāk tu, To raks, apšļakstīdams Beilu ar aira mestajām šļakatām, atcirta. Līdz Stāvajai klintij es tikšu pirmais!
Puisis no Roņu ģints pārsteigts iebļāvās, un viņi sāka sacīksti: nosaluši, slapji, taču priecīgi. Augstu virs galvas Toraks pamanīja divus tumšus punktus. Viņš uzsvilpa, un Rips un Reka, ar spārnu galiem gandrīz skardami viļņus, drāzās pie viņa lejup, lai lidotu blakus. Toraks izvairījās no ledus gabala, un to pašu darīja arī kraukļi, uz kuru spožajām, melnajām spalvām saule meta purpursārtu un zaļganu atblāzmu. Viņi traucās uz priekšu. Toraks centās turēties līdzi. Muskuļi smeldza. Sāļais ūdens dedzināja vaigus. Viņš skaļi iesmējās. Tas bija gandrīz tikpat labi kā lidot.
Beils, kas bija divas vasaras vecāks un pazīstams kā labākais smaiļotājs salās, izrāvās priekšā un pazuda ēnā, kuru meta zemesrags, ko sauca par Stāvo klinti. Kad viņi izairējās no līča, Jūra kļuva niknāka un Toraka laivā, gandrīz to apgāzdami, iešļācās viļņi.
Atguvis līdzsvaru, Toraks saprata, ka laivas priekšgals sagriezies uz citu pusi. Saules gaismā Roņu līcis izskatījās brīnišķīgs, un uz mirkli viņš aizmirsa par sacensībām. Dienvidu pusē virs ūdenskrituma cēlās migla un virs klintīm riņķoja kaijas. Krastmalā virs Roņu sakumpušajiem mitekļiem virmoja dūmi un garie zārdi ar iesālītajām mencām vizuļoja kā salā. Viņš pamanīja Finkedīnu, kura tumši rudie mati spilgti izcēlās starp gaišmatainajiem Roņiem; tur bija arī Rena, kas vadīja loka šaušanas nodarbības apbrīnas pilnu bērnu bariņam. Toraks plati pasmaidīja. Roņi labāk prata apieties ar harpūnu nekā ar loku un bultām, un Rena nebija no tām pacietīgākajam skolotājām.
Beils uzsauca, ka jāpasteidzas, tāpēc Toraks sparīgi ķērās pie aira.
Tikuši garām Stāvajai klintij, viņi saprata, ka ir izbadējušies, tāpēc iegriezās mazā līcītī, kur sakūra ugunskuru no jūraszālēm un no ūdens izskalotiem sprunguļiem. Pirms maltītes Beils iemeta sauju kaltētu mencu seklumā Jūrasmātei un savam ģints aizbildnim, bet Toraks, kam aizbildņa nebija, iebāza aļņa asinsdesas gabalu kadiķa krūmā kā ziedojumu Mežam. Tas šķita mazliet dīvaini, jo Mežs atradās dienas airējuma attālumā uz austrumiem, taču vēl dīvaināk būtu, ja viņš to nedarītu.
Pēc tam Beils sadalīja žāvēto mencu atlikumu tās bija garšīgas, mīkstas, un pārsteidzoši, ka negaršoja pēc zivīm -, bet Toraks tikmēr no klintīm savāca gliemenes. Tās viņi apēda jēlas: pārplēsa čaulu un vienu pusi izmantoja, lai izskrāpētu maigo, barojošo, oranžo mīkstumu. Pēc tam Beils palīdzēja pieveikt aļņa desu. Tāpat kā pārējie ģints locekļi, viņš bija priecīgs par to, ka Meža un Jūras ģintīm vairs nebija nesaskaņu un tādējādi visi varēja uzelpot.
Joprojām izsalkuši, abi nolēma pagatavot sautējumu. Toraks piepildīja ar strauta ūdeni ādas katliņu, pakarināja to uz šķērskoka virs ugunskura un iebēra tajā uz oglēm nokaitētus oļus. Beils pievienoja sarkanās jūraszāles, kuras bija atradis piekrastē, un riekšu slieku, kas tika izkašņātas no zemes, bet Toraks piemeta vēl mazliet jūraskāpostu, jo vēlējās, lai kaut kas zaļš viņam atgādinātu par Mežu.
Puiši gaidīja, līdz maltīte būs gatava: Toraks berzēja nosalušos pirkstus, bet Beils, ievietodams jūraszāļu stiebrā gliemenes čaulu, kuru nostiprināja ar roņa cīpslu, kas tika salūkota šūšanas piederumu makā, pagatavoja karoti.
- Lai laba zveja! no Jūras uzsauca kāda balss, kas abiem lika salēkties.