Kad zirgi bija garām, viņš no jauna aizlavījās pie mazā rāmā ūdens.
Zemi ap to bija izdangājuši zirgu nagi, un tā lipa pie Vilka ķepām aukstos dubļu pikučos. Vilks tos neņēma vērā. Viņš prātoja, vai Slaikais Bezastainis laikā izdzirdēs zirgu baru, lai tiktu prom no ceļa. Slaikais Bezastainis, kas vispār neko lāgā nedzirdēja un nespēja saost un kam vairs nebija barabrāļa, kurš to brīdinātu…
Kamēr Vilks ar nokārtu asti stāvēja rāmā ūdens malā, viņš ieraudzīja, ka no ūdens uz viņu skatās vilks, kas dzīvoja ūdenī. Tas bija ļoti dīvains vilks, kas nesmaržoja. Kad Vilks bija maziņš, šāda parādība viņu būtu biedējusi, taču viņš ātri vien apguva, ka jokainais vilks nav ļauns un vienmēr manās atpakaļ, ja to darīja Vilks.
Tieši tad vilks ūdenī izskatījās tikpat bēdīgs kā Vilks. Lai to uzmundrinātu, Vilks paluncināja asti, un arī vilks ūdenī izdarīja to pašu.
Pēc tam notika kaut kas ļoti neparasts. Ūdenī parādījās vēl viens vilks, kas stāvēja blakus pirmajam.
Tikai šis vilks bija melns.
trīsdesmit otra nodala
Tumšais Kažoks stāvēja ļoti rāma un gaidīja, ko Vilks darīs.
Arī Vilks uzvedās ļoti godīgi. Viņa ķepas bija iegrimušas dubļos. Kažoks no sajūsmas bija uzbužinājies.
Tumšais Kažoks pakustināja asti.
Vilks pacēla purnu un paošņāja.
Tumšais Kažoks lēnām pacēla priekškāju un aizskāra Vilka plecu.
Viņi sabāza kopā degunus.
Vilks satvēra zobos viņas skaustu. Viņa kulstīja asti un, rādīdama vēderu, smilkstēja. Vilks viņu palaida vaļā, un tagad jau abi vārtījās un kūleņoja kā dubļains kažoku un ilkņu jūklis. Viņi dzenāja viens otru pa ūdeni: Vilks pa jokam kodīja viņas sānus, un Tumšais Kažoks priecīgi atbildēja. Viņa augsti palēcās, un melnā spalva mirdzēja no mitruma, tad pagriezās un uzdrāzās Vilkam virsū, bet viņš to sāka trenkāt augšup lejup pa nogāzi, ieelpodams
tās stipro smaržu visskaistāko smaržu, kādu viņš jebkad bija ošņājis.
Pēc tam viņa ar ķepu no ūdens sadabūja dažas lapas, kuras, pirms kopā likties atpūsties, abi nokraukšķināja. Viņa aizgūtnēm stāstīja, kā bija pēc Vilka ilgojusies un atstājusi baru, lai viņu atrastu. Pēc daudzām gaismām un tumsām un ilgas ošņāšanās un klausīšanās viņa tam bija gaudojusi un domājusi, ka Vilks atgaudos, taču Spožais zvērs bija apēdis visas smakas.
Vilks aizvēra acis un dzirdēja, kā maigs vējiņš ieķeras viņas kažokā. Viņš jutās pārsteigts un laimīgs, un skumjš.
Tumšais Kažoks bija gudra un ātri vien saprata, kā viņš jūtas. "Kāpēc tu esi bēdīgs?" viņa jautāja. "Kur ir tas, kuram nav astes?"
Vilks palēcās un noskurinājās. "Viņš nav vilks. Viņš nav mans barabrālis."
Tumšais Kažoks pārsteigta pakustināja ausi. "Bet mēs taču kopā spēlējāmies. Viņš bija tavs barabrālis. Tas nevar būt!"
Vilks tecēja uz priekšu un atpakaļ. Viņš atrada dīvainu sprunguli un nolika to viņai priekšā kā dāvanu.
Tumšais Kažoks to neņēma vērā. Viņa piecēlās un ar degunu piebikstīja Vilkam pie pleca. "Vai atceries, kā mazuli centās apēst viņa virskažoku un tu to pasargāji? Un es viņam par to iedevu zivs galvu."
Sāpes bija tik stipras, ka Vilks iesmilkstējās. Bez šaubām, viņš atcerējās to starojošo dienu, kad abi ar Slaiko Bezastaini bija daļa no Kalna bara, kad viņi kopā peldējās un bija laimīgi.
Tumšais Kažoks paberzējās gar Vilka plecu un ar purnu pieskārās viņa skaustam. "Es dzenāju zirgus. Tur ir kāds kārdinošs kumeliņš. Es to gandrīz noķēru, taču viņa māte spēra. Iesim medīt!"
Vilks pagrieza degunu pret vēju un ieelpoja zirgu smaržu. Bars droši vien bija apstājies, kolīdz Tumšais Kažoks pārstāja šos trenkāt. Tas nevarēja būt tālu.
Tumšais Kažoks, asti luncinādama, pazuda starp kokiem. "Nāc!" Un tad jau viņa dzinās pakaļ zirgiem: slaida, melna vilcene, kas lidoja cauri nātrēm.
Vilka vēderā pamodās izsalkums. Viņš aizmirsa par savām sāpēm un nesās viņai pakaļ.
Toraks juta, kā no zirgu kājām dreb zeme. Tie skrēja uz viņa pusi. Kāds tos bija sabaidījis varbūt lūsis vai lācis. "Labi," viņš nodomāja. "Jo ātrāk, jo labāk."
Tagad tie jau bija dzirdami. Zirgiem tuvojoties, Toraks saklausīja piktu elšanu un zaru lūšanu. Viņš pagāja nost no zirgu ceļa un paslēpās aiz akmeņozola.
Pēc mirkļa parādījās bara vadone. Tās galva bija izslieta un aste plīvoja. Tā paskrēja garām, un viņai kā tumša, līgana upe ar izstieptiem kakliem un spēcīgiem gurniem sekoja viss ganāmpulks.
Kolīdz zirgi bija paauļojuši garām, Toraks griezīgi iezviedzās. Viņš dzirdēja, kā, spēji apstājoties, cits pret citu nobūkšķ zirgu augumi, bet pēc tam kāds viņam atbildēja.
Toraks izgāja uz takas un gaidīja.
Sakustējās ērgļpapardes. Atskanēja sprauslāšana. Bradāšana. Parādījās gluda, melna galva.
Bara vadone bija apstājusies divdesmit soļus no viņa. Tās sāni cilājās un nāsis bija ieplestas.
Puisis iezviedzās, lai vinu iedrošinātu.
Tā atmeta galvu.
Toraks klusā, maigā balsī sāka runāt:
- Tu mani saodi jau kādreiz agrāk atceries? Es atvedu tev atpakaļ kumeļu. Zini, es nevēlu tev ļaunu.
Ķēve grozīja ausis, lai labāk sadzirdētu Toraka balsi, taču galvu tā turēja satraucoši augstu un šūpoja viņa priekšā gurnus. "Turies pa gabalu! Es speršu!"
Viņš lēnām, nenovērsdams skatienu un runādamies, taču vairīdamies skatīties tai tieši acīs, gāja tuvāk.
No viņas sāniem cēlās garaiņi. Ķēves lielās, tumšās acis bija plaši atvērtas, taču tām vairs nebija balto apmalīšu. Uz mirkli Toraks ieskatījās tai acīs, un viņu starpā radās sapratne. Viņa dvēseles reiz bija slēpušās tās asinīs. Viņš zināja, ko nozīmē būt zirgam. Un viņa saprata, ka viņš to zina.
- Es zinu, viņš teica, iedams tuvāk. Es zinu.
Tā pagāja sānis un ar asti pāršķēla gaisu. Neviens cilvēks nekad nebija ķēvei ticis tik tuvu.
Viņš juta ķēves sānu siltumu. Toraks paliecās viņai tuvāk un apostīja dzīvnieka nāsis, kā bija redzējis zirgus darām tikšanās reizēs, un viņa to ļāva un ar savu zāļaino elpu sasildīja puiša seju. Atdarinādams zirgu iepazīšanās ceremoniju, Toraks saspieda kopā īkšķi un pirkstus un pakasīja viņas sviedraino ādu.
Ķēvei no skausta līdz astei pārskrēja trīsas, un tā priecīga nosprauslājās.
- Es esmu tavs draugs, Toraks teica. Tu taču to zini, vai ne?
Viņš knubinādams virzīja roku augšup pa ķēves kaklu, un tā pagrieza galvu un, atņemdama sveicienu, maigi iekoda Torakam plecā.
Puiša roka noslīdēja pār viņas gurniem, un viņš satvēra krēpes.
Pēc tam Toraks izdarīja to, ko ģintīs neviens vēl nebija darījis.
Viņš uzlēca tai mugurā.
trīsdesmit trešā nodala
Ķēve, juzdamās dziļi aizvainota, iezviedzās un darīja visu, lai Toraku nopurinātu. Viņš ieķērās krēpēs un ar kājām aptvēra tās vēderu.
Cerēdama atbrīvoties no kaitinošās nastas, viņa saslējās uz pakaļkājām, taču puisis paliecās uz priekšu un vēl ciešāk satvēra to starp kājām.
Ķēve metās auļos tā, ka Toraks gandrīz izmežģīja rokas. Viņš slīdēja pa tās plato, glumo muguru, tomēr iemanījās noturēties.
Tā paskrēja zem zema zara. Viņš no tā izvairījās. Skujas saskrāpēja Torakam muguru. Viņš palika pieplacis ķēvei gadījumam, ja tā mēģinātu kaut ko tādu atkārtot.