Aizvēris acis, Toraks sarāvās kamolā. Krūtis mazliet sāpēja, it kā kaut kas censtos no tām izlauzties, un viņam radās nepatīkama nojausma. Tiazi bija miris, taču pie Eostras atradās uguns opāls. Un viņš kopā ar Renu atradās Dziļā meža ģinšu žēlastības varā.
Izlīdis no būdas, puisis atrada ļaužu pūli, kas gaidīja viņa pamošanos. Tie zemu paklanījās. Toraks neklanījās. Pirms divām dienām šie cilvēki gaudoja pēc viņa asinīm.
Viņam par pārsteigumu, pūlī bija manāma Duraina un Staltbrieži, kā arī daži no Vītolu un Mežakuiļu ģints, taču no Kraukļiem nebija neviena. Kur atradās Rena? Puisis jau gatavojās to pajautāt, kad Meža Zirgu vadone paklanījās īpaši zemu un aicināja pagaidīt pie košsarkanā koka.
Ko pagaidīt? Viņš nesaprata. Dziļā meža ģinšu pārstāvji uz viņu skatījās biedējošā klusumā.
Ieraudzīt Renu, kas ar kruķu palīdzību steberēja pretim, bija liels atvieglojums.
- Vai zini, viņa klusā balsī jautāja, ka esi nogulējis veselu diennakti? Man nācās tevi iedunkāt, lai pārliecinātos, vai esi vēl dzīvs.
Meitenes balss izklausījās braša, taču Toraks redzēja, ka kaut kas nav kārtībā un viņa to vēl negrib teikt.
- Visi vienā laidā klanās, viņš čukstus sacīja.
- Tur tu neko nevari darīt, Rena teica. Tu jāji uz Svētās ķēves un pieveici dvēseļēdāju. Un Dižozols sāk salapot. Viņi lēš, ka par to jāpateicas tev.
Toraks par to negribēja runāt, tāpēc apvaicājās par Rēnas celi, bet viņa paraustīja plecus un sacīja, ka varējis būt vēl ļaunāk. Puisis jautāja, kāpēc starp pārējiem atrodas Duraina, un Rena paskaidroja, ka Dziļā meža ģintis tagad noliedz Ceļu tikpat dedzīgi, kā kādreiz bija to pieņēmušas, un vairs nenicina Staltbriežus par to, ka tie Ceļu vispār nav nekad atzinuši.
- Un Sumbri ir tik nokaunējušies par to, ka šos piemuļķojis dvēseļēdājs, ka tagad nolēmuši sevi sodīt ar papildu rētām. Un uzbrukt Skrajajam mežam neviens vairs negatavojas.
- Vai tāpēc šeit ir arī Mežakuiļi un Vītoli?
Rena izrieza plecus un ar ķeģi iecirta zemē.
- Tos atsūtīja Finkedīns, viņa sacīja stingrā balsī. Viņam nācās pacīnīties, lai atrunātu Gaupu un viņa ģinti no uzbrukuma, taču galu galā tēvocim izdevās tos pārliecināt atsūtīt vienīgi ģints vadoni lai runātu, nevis cīnītos. Vītoli un Mežakuļi ieradušies viņu atbalstīt.
- Un Finkedīns? Toraks steigšus jautāja.
Rena kodīja apakšlūpu.
- Drudzis. Viņš bija pārāk slims, lai kaut kur brauktu. Tas bija pirms dažām dienām. Kopš tā laika nekas vairāk par viņu nav dzirdēts.
Toraks nespēja pateikt neko, kas Renu nomierinātu, taču, kamēr viņš meklēja īstos vārdus, pūlis pašķīrās un parādījās divi Sumbru ģints mednieki, kas pa abiem vilka sievieti ar pelnu krāsas matiem.
Viņi palaida to vaļā, un sieviete palika grīļīgi stāvam, ar bezkaislīgām acīm skatīdamās Torakā.
Meža Zirgu vadone ar šķēpa smaili to nospieda uz ceļiem un vērsās pie pūļa:
- Lūk, grēciniece, kuru mēs notvērām netālu no savas nometnes! vina sauca. Vina ir atzinusies. Vina ir tā, kas izraisīja lielo ugunsgrēku. Meža Zirgu vadone palocījās pret Toraku tā, ka viņas zirgaste aizskāra zemi. Sodu viņai vari spriest tu.
-Es? puisis bija nesaprašanā. Bet… to vajadzētu darīt Durainai.
Viņš uzmeta skatienu Staltbriežu vadonei, taču tā šķita neizdibināma.
- Duraina teic, ka tas jādara tev, Meža Zirgu vadone sacīja. Visas ģintis ir vienisprātis. Tu izglābi Mežu. Lem grēcinieces likteni!
Toraks uzlūkoja vaņģinieci, kas viņam cieši skatījās pretim. Šī sieviete viņu bija gribējusi dzīvu sadedzināt. Un tomēr viņš sajuta vienīgi žēlumu.
- Saimnieks ir miris, Toraks viņai teica. To taču tu zini, vai ne?
- Kā es viņu apskaužu, tā sacīja ar patiesu ilgošanos.
- Beidzot viņš iepazina uguni. Pēkšņi viņa, rādīdama aplūzušus zobus, Torakam uzsmaidīja. Bet tu tu esi svētīts! Uguns atstāja tevi dzīvu! Es pieņemu tavu spriedumu.
Rena blakus Torakam sarosījās.
- Tā biji tu, viņa sacīja sievietei. Tu piejauci miega zāles viņu ūdenim.
Tā izpleta savas sasprēgājušās, sarkanās rokas.
- Uguns viņu atstāja dzīvu! Tiem nebija tiesību viņu nogalināt.
Pūlis sāka kurnēt, un Meža Zirgu vadone pavicināja šķēpu.
- Viens tavs vārds, viņa teica Torakam, un viņa mirs.
Puisis novērsa skatienu no atriebīgās, zaļās sejas un paskatījās uz sievieti ar pelnu pelēkajiem matiem.
- Lieciet viņai mieru, viņš teica.
Sākās iebildumu vētra.
- Bet viņa mūs sazāļoja! Meža Zirgu vadone kliedza.
- Viņa sarīkoja lielo ugunsgrēku! Viņa ir pelnījusi sodu!
Toraks pagriezās pret vadoni.
- Vai tu esi gudrāka par Mežu?
- Protams, ne. Taču…
- Tad, lūk, kā tas būs! Staltbrieži viņu uzmanīs līdz dzīves beigām, un viņa zvērēs, ka nekad vairs neizraisīs ugunsgrēkus.
Viņš skatījās vadones acīs, un tā, izturējusi puiša skatienu, beidzot nolaida pīķi.
- Kā teiksi, viņa noburkšķēja.
- Ak! noelsās pūlis.
Duraina stāvēja nekustīga un vēroja Toraku.
Pēkšņi viņš vēlējās atbrīvoties no tiem visiem: no cilvēkiem ar mežonīgajām acīm, kuriem uz galvas bija sakaltuši māli un kuri kokus krāsoja sarkanus.
Kamēr Toraks lauzās caur pūli, Rena kliboja viņam nopakaļ.
- Torak, pagaidi!
Viņš pagriezās.
- Tu darīji pareizi, viņa sacīja.
- Viņi to nezina, puisis riebumā teica. Viņi atstās to dzīvu tāpēc, ka es tā liku. Nevis tāpēc, ka tā ir pareizi.
- Viņai būs vienalga.
- Toties man gan ne.
Toraks atstāja Renu un pameta nometni. Viņš gāja uz labu laimi lai tikai būtu tālāk no Dziļā meža ģintīm.
Puisis nebija tālu ticis, kad sāka sāpēt ievainojums gurnā, tāpēc viņš aizsoļoja uz upes krastu, lai apsēstos un pavērotu, kā garām plūst Melnupe. Sāpes krūtīs kļuva stiprākas, un viņš ilgojās pēc Vilka, taču tas nerādījās, un Torakam nebija vēlēšanās gaudot.
Zēns juta, ka kāds stāv aiz muguras, un atskatījies ieraudzīja Durainu.
- Ej projām, viņš noņurdēja.
Sieviete pienāca tuvāk un apsēdās.
Toraks noplūca zirgskābenes lapu un sāka to gar dzīslām plucināt.
- Tavi lēmumi bija gudri, viņa teica. Mēs viņu pieskatīsim labi. Viņa brīdi klusēja un tad turpināja: Mēs nezinājām, cik tālu aizmaldījies viņas prāts. Mēs pieļāvām kļūdu, dodot viņai tik daudz brīvības. Mēs… kļūdījāmies.
Toraks vēlējās, kaut to būtu dzirdējusi Rena.
- Viņa grēkoja, Duraina turpināja, taču atstāt atmaksu Meža ziņā ir prātīgi. Sieviete pagriezās pret Toraku, un viņš juta tās skatiena spēku. Tu to apzinies tikai tagad. Bet tas ir kaut kas tāds, ko tava māte bija zinājusi vienmēr.
Zēns brīdi sēdēja kluss.
- Mana māte, viņš pēc brīža teica. Bet… tu teici, ka neko man par viņu nevari pateikt.
Viņa veltīja puisim vāru smaidu.
- Tu biji apsēsts ar atriebību. Tu nebiji gatavs to dzirdēt. Piešķiebusi galvu, viņa aplūkoja lapas, kas šūpojās visapkārt. Tu piedzimi Lielajā īvē, viņa teica. Kad tava māte juta, ka viņas laiks tuvojas, viņa devās uz Svēto birzi izlūgties Meža aizstāvību bērnam. Viņa iegāja Lielajā īvē. Tu piedzimi tur. Tajā ir apglabāta tava nabas saite. Pēc tam viņa kopā ar Vilku ģints burvi bēga uz dienvidiem. Vēlāk, zinādama, ka tuvojas gals, viņa tavu tēvu sūtīja uzmeklēt mani, lai izstāstītu man to, ko nevarēja teikt viņam.