Duraina izstiepa roku, un uz viņas plaukstas apmetās raibs tauriņš.
- Tonakt, kad piedzimi tu, viņas vīzijās parādījās Pasaules Gars. Tas paziņoja, ka tev visu mūžu lemts cīnīties, lai vērstu par labu ļaunumu, kuru palīdzēja radīt Vilku ģints burvis. Tava māte bija nobijusies. Viņa lūdza Pasaules
Garam, lai tas atvieglo viņas bērna grūto likteni. Viņš apsolīja tevi padarīt par garagājēju, taču tad tev nedrīkstēja būt savas ģints, jo nevienai ģintij nav ļauts būt daudz spēcīgākai par pārējām. Viņa apklusa un nolūkojās, kā aizlido tauriņš. Un vēl viņš paziņoja, ka šī velte tavai mātei maksās dzīvību.
Toraks skatījās uz lapas dzīslojumu savās rokās.
- Lai apstiprinātu vienošanos, Pasaules Gars nolauza savu ragu žuburi un iedeva to viņai. Tava māte no tā pagatavoja zāļu ragu. Dienā, kad tas bija gatavs, viņa nomira.
Alksnī nometās erickiņš, kas pret zaru notīrīja knābi un aizlidoja.
- Tavs tēvs, Duraina turpināja, atstāja tevi vilku migā un devās taisīt atvadu paaugstinājumu. Pēc trim mēnešiem viņš kaulus atgādāja uz svētbirzi un apglabāja tos Lielajā īvē.
Toraks lapas pārpalikumus iemeta ūdenī un noskatījās, kā tie tiek aiznesti. Lielā īve. Viņa dzīvības koks. Mātes nāves koks.
Viņš iztēlojās, kā tēvs dzen tapas Lielās īves mūžvecajā stumbrā, lai tajā varētu ierāpties dzīvesbiedre, kad būs pienācis laiks dzimt mazulim; kā viņš pēc tam nes uz turieni viņas kaulus, lai tie dusētu mierā kopā ar viņas nazi ar nazi, kas pēc daudzām vasarām izglāba dzīvību Rēnai.
Upes pretējā pusē mātei līdzi no krasta uz ūdensmalu sekoja bariņš pīlēnu. Toraks uz tiem skatījās, bet tos neredzēja. Viņam nebija ģints tāpēc, ka viņš bija garagājējs. Māte viņu par tādu padarīja, upurēdama savu dzīvību.
Zēnam krūtīs iekvēlojās sāpīgas dusmas. Viņa varēja dzīvot, taču izvēlējās mirt. Tas tika darīts viņa labā, taču viņa pameta savu dēlu.
Toraks grīļīgi piecēlās.
- Es nekad to neesmu gribējis.
Duraina vēlējās kaut ko teikt, taču viņš to ar rokas mājienu apklusināja.
- Es nekad neesmu to gribējisl puisis kliedza.
Neko apkārt neredzēdams, viņš aizjoņoja pa Mežu. Viņš
turpināja skriet, līdz sāpes augšstilbā lika apstāties.
Toraks atradās zaļā, ar saules gaismu pielietā klajumā, kur laidelējās bezdelīgas un virs vizbulītēm spārnus plivināja tauriņi. "Skaisti," viņš nodomāja.
Un viņa mirušie tuvinieki to nekad neredzēs.
Toraks nometās uz ceļiem zālē un domāja par māti un tēvu, un Beilu. Sāpes krūtīs kļuva griezīgas kā krams. Viņš tik ilgi bija perinājis atriebības plānus. Tagad tie vairs nebija vajadzīgi, un bija palikušas vienīgi bēdas. Kamols krūtīs šķita atraisāmies, un zēns sāka raudāt. Viņš raudāja ilgi: tie bija skaļi, sāpīgi, saraustīti šņuksti. Žēlabas par mirušajiem, kas viņu bija pametuši.
Rena gulēja guļammaisā, skatīdamās tumsā. Viņas domas klimta bezcerībā. Loku viņai bija pagatavojis Finkedīns. Tiazi to bija salauzis. Finkedīns bija smagi slims. Loks bija zīme. Finkedīns droši vien ir miris.
Galu galā Rena to ilgāk nespēja izturēt. Pagrābusi ķeģus, viņa izkliboja no būdas.
Pusnakts, un nometne bija klusa. Meitene devās pie ugunskura, kur noslīga uz bluķa un sēdēja, vērodama, kā augšup ceļas dzirkstis, lai nomirtu debesīs.
Kur pazudis Toraks? Kā viņš tā drīkstēja? Aizskriet un nepateikt viņai, kad Rena tik dedzīgi vēlējās nokļūt atpakaļ Skrajajā mežā!
Pēc brīža viņš iesteberēja nometnē. Toraks pamanīja Renu un apsēdās viņai blakus pie ugunskura. Puisis izskatījās iztukšots, un viņa skropstas bija salipušas, it kā viņš būtu raudājis. Rena nocietināja sirdi.
- Kur tu biji? viņa jautāja apsūdzošā tonī.
Toraks nikni vērās ugunskura liesmās.
- Es gribu tikt no šejienes projām. Atpakaļ uz Skrajo mežu.
- Es arī! Ja tu nebūtu tā aizskrējis, mēs jau būtu ceļā.
Toraks ar zaru sabikstīja ogles.
- Man riebjas būt par garagājēju. Tas ir kā lāsts.
- Tu esi tāds, kāds esi, Rena sacīja bez līdzjūtības. Starp citu, no tā ir iznācis arī kaut kas labs.
- Kas? Pastāsti man, kas labs kaut reizi ir iznācis!
Viņa apslāpēja savas jūtas.
- Tas, ka tu zīdaiņa vecumu pavadīji vilku migā. Tāpēc, ka esi garagājējs, tu iemācījies vilku valodu. Tā tev ļāva sadraudzēties ar Vilku. Lūk! Tas taču ir labi, vai ne?
Toraks turpināja nikni blenzt ugunī.
- Nav jau runa tikai par vilku valodu. Kad es pārmiesojos, man šķiet: tas atstāj ietekmi uz manām dvēselēm.
Rena sarāvās. Arī viņa par to bija prātojusi. Leduslāča niknums, odzes nežēlība… Dažkārt viņa bija manījusi šīs iezīmes Torakā. Un tomēr šie zaļganie lāsumiņi viņa acīs. Skaidrs, ka tie bija jauki: Meža vieduma kripatiņas, kas noberzušās kā sūnas no zara un iebirušas Toraka būtībā.
Taču meitene bija pārāk pikta, lai par to tagad runātu, tāpēc tā vietā viņa sacīja:
- Varbūt pārmiesošanās patiešām atstāj ietekmi, taču ne vienmēr. Tu reiz iemiesojies krauklī, bet nekļuvi nenieka gudrāks.
Viņš iesmējās.
Rena ar kruķu palīdzību pieslējās kājās.
- Ej mazliet pagūli! Kolīdz uzausīs gaisma, es vēlos doties projām.
Toraks iemeta zaru ugunskurā un piecēlās. Pēc tam viņš pasniedzās sev aiz muguras un ielika viņai kaut ko rokās.
- Lūk! Man šķita, ka tu šo varētu gribēt.
Tās bija Rēnas stopa atliekas.
- Tagad tu to varēsi apglabāt, viņš teica. Izklausījās, ka puisis nav pārliecināts, vai rīkojies pareizi.
Rena nespēja sevi piespiest runāt. Meitenei šķita, ka, apņemot mīļoto koku ar pirkstiem, viņa redz, kā Finkedīns to apstrādā. Tā bija zīme. Tai vajadzēja būt zīmei.
- Rena, Toraks klusi teica. Tā nav zīme. Finkedīns ir stiprs. Viņš izveseļosies.
Meitene ievilka elpu un norija siekalas.
- Kā tu zināji, ka es par to domāju?
- Nu… Es tevi pazīstu.
Rena iedomājās, kā Toraks tenterē pa mežu, lai atgūtu salauzto loku. "Varbūt pārmiesošanās nemaz neatstāj pēdas," viņa iedomājās. "Jo šis… šis ir vienkārši Toraks."
- Paldies, viņa teica.
- Tas nebija grūti.
- Ne jau tikai par šo. Par visu, ko esi darījis. Par to, ka lauzi zvērestu.
Uzlikusi plaukstu Torakam uz pleca, Rena noskūpstīja puisi uz vaiga un ātri aizkliboja projām.
Vilks skatījās, kā Slaikais Bezastainis pēc baramāsas aiziešanas šūpojas un blisina acis, un saprata, ka viņa jūtas ir izkaisītas un izmētātas apkārt kā lapas vēja brāzmā.
Bezastaini bija tik neizprotami! Slaikajam Bezastainim patika baramāsa, un tai patika viņš, bet tā vietā, lai saberzētos ar sāniem un nolaizītu viens otram purnu, tie viens no otra bēga. Tas bija ārkārtīgi dīvaini.
Tā prātodams, Vilks tecēja uzmeklēt Tumšo Kažoku. Draudzenei pēc veiksmīgām medībām joprojām bija slapjš purns: tā viņam pievienojās, un, viens otru rotaļīgi pakodījuši un saberzējušies ar kažokiem, abi kopā aizskrēja pret straumi gar ātro ūdeni. Vilkam patika, kā vēsās papardes glāstīja viņa vēderu un kā aiz muguras dipēja Tumšā Kažoka ķepas. Viņš saoda maigo draudzīga vilka un jauna briedēna asins smaržu.
Mežā no jauna valdīja miers, tomēr kaut kas Vilkam lika doties uz vietu, kur Slaikais Bezastainis bija pieveicis Sakosto. Sasnieguši to, viņi palēnināja soli. Virs modrajiem kokiem lejup raudzījās Spožā-baltā-acs, un gaisā joprojām virmoja Pērkongrāvēja dusmas.