- Viņš to ir atradis, Torak. Tiazi tagad pieder uguns opāls.
Nevienam nesakiet! Finkedīns pavēlēja. Ne to, ka viņš nogalināts, ne to, kas to izdarījis, ne to kāpēc. Toraks tūdaļ piekrita, taču Rena bija pārsteigta.
- Pat ne vina tēvam?
- Nevienam, Kraukļu ģints vadonis sacīja.
Viņi tupēja pie strauta līča dienvidu pusē un cits citam uz sejas ar mālu zieda sēru zīmes. Ūdenskrituma dārdi pārmāca balsis. Par to, ka viņus varētu sadzirdēt Roņu ģints sievietes, kas upes lejpusē gatavoja bēru mielastu, vai vīri, kas posa Beila smailīti nāves ceļojumam, nebija jābaidās. Roņi darbojās klusumā, lai nenokaitinātu mirušā jaunekļa dvēseles. Toraks nodomāja, ka tas viss līdzinās sapnim.
Viņi bija strādājuši visu dienu, un Toraks bija palīdzējis. Tagad sāka krēslot, un ikviens miteklis, ikviena smailīte un pat pēdējais mencu zārds bija pārvietots uz šo līča pusi tālāk no Stāvās klints. Ziemeļu malā bija palikusi vienīgi telts, kurā Beils bija mitinājies kopā ar tēvu. Tā tika aplieta ar roņu trānu un atdota liesmām. Toraks to redzēja: iestājoties tumsai, uz viņu nikni lūkojās sarkana acs.
- Tas taču nav pareizi! Rena iebilda.
- Tas ir nepieciešams. Tēvocis stingri skatījās viņai acīs. Padomā, Rena! Ja Beila tēvs to uzzinās, viņš gribēs atriebties.
- Jā, un kas par to? viņa atcirta.
- Viņš nebūs viens, Finkedīns paskaidroja. Palīgā dosies visa ģints.
- Un tad? Rena jautāja.
- Es pazīstu Tiazi, Finkedīns teica. Burvis neslēpsies salās, bet gan dosies atpakaļ uz Mežu, kur viņam vislielākais spēks. Viņš pa visīsāko ceļu dosies uz tirdzniecības vietu piekrastē…
- Un, ja Tiazi uz pēdām būs Roņi, Toraks iejaucās, viņš tos sarīdīs pret citām ģintīm, bet pats aizbēgs.
Kraukļu ģints vadonis pamāja ar galvu.
- Tāpēc mēs nevienam neko neteiksim. Jūras ģintis nekad nav bijušas pārāk labās attiecībās ar Meža ģintīm. Tiazi to izmantos. Tas ir viņa spēks, viņš perina jaunumu. Apsoliet man abi! Nevienam nesakiet!
- Es apsolu, Toraks teica.
Viņš nevēlējās, lai Roņi vajātu Tiazi. Atriebība bija viņa un vienīgi viņa ziņā.
Arī Rena negribīgi deva vārdu.
- Taču viņa tēvs to var atklāt pats, meitene teica. Viņš droši vien pamanījis to pašu, ko mēs. Asinis zem Beila nagiem.
- Nē, Finkedīns sacīja. Es parūpējos par to, lai tas nenotiktu. Ar pelēkajām līnijām uz pieres un vaigiem Rēnas tēvocis izskatījās svešs un biedējošs. Iesim, viņš teica, pieceldamies kājās. Laiks pievienoties pārējiem.
Krastmalā Roņi aplī bija izvietojuši brūnaļģu lāpas mirguļojošas oranžas gaismas zem tumšzilām debesīm. Apļa vidū savā smailītē gulēja Beils. Torakam acīs koda taukaini, melni dūmi, un viņš saoda degoša roņu trāna smaku. Viņš juta, kā uz sejas sažūst sēru zīmes.
"Beila bēru riti," viņš nodomāja. "Tas nevar būt."
Vispirms pie laivas piegāja Beila tēvs, kas saudzīgi apsedza dēla ķermeni ar viņa guļammaisu. Dvēseļēdāju dēļ vīrietis bija zaudējis abus dēlus, un viņa seja bija tik savāda, it kā viņš atrastos kaut kur tālumā. "It kā viņš būtu Jūras dibenā," Toraks nodomāja.
Pēc tam ikviens ģints loceklis laivā ielika dāvanu nāves ceļojumam. Asrifs veltīja bļodu, Detlans makšķerāķu komplektu, bet viņa mazā māsiņa, kurai Beils ļoti patika, nespēja novaldīt asaras un ielika smailītē mazu akmens lampiņu. Citi dāvāja apģērbu, kaltētu vaļa gaļu, roņu tīklus, žebērkļus, virves. Finkedīns veltīja Beilam harpūnu, bet Rena trīs savas labākās bultas. Toraks atdeva amuletu, kas bija pagatavots no līdakas žokļa kaula, lai draugam veiktos zvejā.
Stāvēdams malā, viņš noraudzījās, kā vīri paceļ smailīti uz pleciem un aiznes to uz krastu. Tur viņi pie tās priekšgala un pakaļgala piesēja divus smagus akmeņus, un Beila tēvs pats savā laivā sāka vilkt dēlu Jūrā.
Pārējie kājoja atpakaļ, lai ieturētu klusu mielastu, taču Toraks palika krastmalā un noraudzījās, kā smailītes pārvēršas par punktiņiem. Kad viņi vairs nebūs redzami, Beila tēvs ar žebērkli pārdurs laivas ādu un nosūtīs savu dēlu Jūrasmātei. Zivis apēdīs Beila miesas, tāpat kā savulaik viņš bija ēdis Jūras iemītnieces, un, kad viņa miteklis pārvērtīsies par pelniem un vējš tos būs aiznesis, visas viņa pēdas izzudīs, kā viļņi norimst Jūrā.
"Taču viņš atgriezīsies," Toraks nodomāja. "Viņš šeit ir dzimis. Šeit bija viņa mājas. Jūrā viņš jutīsies vientuļš."
Puisi uzrunāja Finkedīns:
- Torak! Nāc. Tev jāpiedalās mielastā.
- Es nespēju, viņš nepagriezdamies teica.
- Tev jānāk.
- Es nevaru! Es došos pēc Tiazi.
- Torak, ir nakts, sacīja Rena, kas stāvēja blakus tēvocim, turklāt nespīd mēness tu nekur nevari tikt. Brauksim projām agri no rīta.
- Tev jāgodina tavs radinieks, Finkedīns teica, uzsvērdams katru vārdu.
Toraks pagriezās.
- Mans radinieks? Tagad mēs viņu sauksim tā, vai ne? Mans radinieks. Jauneklis no Roņu ģints. Veselas piecas vasaras, līdz aizmirsīsim viņa vārdu.
- Mēs to nekad neaizmirsīsim, Finkedīns sacīja. Taču tā ir labāk. Tu to zini.
- Beils, Toraks ļoti skaidri sacīja. Viņa vārds bija Beils.
Rena noelsās.
Finkedīns skatījās Torakā ar samiegtām acīm.
- Beils, Toraks atkārtoja. Beils. Beils. Beils!
Paslīdējis abiem garām, viņš noskrēja pa piekrasti labu
gabalu un apstājās vienīgi tad, kad bija sasniedzis kvēlojošās Beila mitekļa atliekas.
- Beil! Toraks iesaucās, pagriezies pret Jūru.
Un, ja viņš tādējādi varēja izsaukt Beila atriebības kāro garu, tad lai. Tā bija viņa vaina, ka Beils guļ Jūras dibenā. Ja viņš nebūtu ķildojies, Beils nebūtu palicis viens uz Stāvās klints. Viņi kopā būtu stājušies pretim Ozolu burvim, un Beils joprojām būtu dzīvs.
Viņa vaina.
- Torak!
Otrpus mītnes atliekām stāvēja Rena, viņas bālā seja mirgoja karstumā.
- Pārtrauc viņu saukt vārdā! Tu izsauksi viņa garu!
- Lai tas nāk! Toraks pakāpās atpakaļ. Tieši to es esmu pelnījis!
- Tu viņu nenogalināji, Torak.
- Taču tā ir mana vaina! Kā lai spēju to izturēt?
Uz to viņai atbildes nebija.
- Finkedīnam ir taisnība! viņš sauca. Roņiem nevajag atriebt Beilu, tas jādara man\
- Pārtrauc saukt vinu vārdā…
- Atriebība ir manā ziņā! Toraks kliedza. Izvilcis nazi un izņēmis no kules zāļu ragu, viņš pacēla tos pret debesīm. Es zvēru tev, Beil! Es tev zvēru pie šā naža un šā raga un savām trim dvēselēm: es panākšu Ozolu burvi un viņu nogalināšu. Es tevi atriebšu!
CETURTĀ NODALA
Vilks stāv Spožajā-mīkstajā-aukstumā Kalna piekājē un veras augšup uz Tumšo Kažoku.
Tā atrodas daudzus lēcienus virs viņa un skatās lejup. Vilks saož draudzeni, viņš dzird, kā vējš bužina vilcenes skaisto, melno kažoku. Viņš paluncina asti un iesmilkstas.
Ari Tumšais Kažoks paluncina asti un iesmilkstas. Taču šis ir Pērkongrāvēja kalns. Vilks nedrīkst rikšot augšup, un viņa nedrīkst kāpt lejā.
Visu garo aukstumu Vilks bija pēc viņas ilgojies pat tad, kad medīja kopā ar Slaiko Bezastaini un baramāsu vai arī spēlēja rotaļu "Noķer lemingu!" īpaši tad, jo Tumšajam Kažokam šī spēle labi padevās. No visiem Kalna bara vilkiem Tumšā Kažoka viņam pietrūkst visvairāk. Viņi ir viena elpa, viens kauls. Vilks to jūt ar visu kažoku.