Tumšais kažoks uzliek purnu uz priekšķepām un ierejas. "Nāc! Medības ir labas, bars spēcīgs!"
Vilks nokar asti.
Viņas rējieni kļūst nepacietīgi.
"Nevaru," viņš atbild.
Tumšais kažoks palecas un lēkšo lejup no Kalna. Spožais-mīkstais-aukstums virmo ap ķepām, kad viņa tuvojas, un Vilka sirds mutuļo kopā ar to. Viņš priecīgs metas draudzenei pretim un skrien tik ātri, ka…
Vilks pamodās.
Viņš ir atgriezies no tagadnes, kurā bija nokļuvis sapņos, un atgriezies citā tagadnē: izrādās, ka viņš gulējis lielā ūdens malā. Viens pats. Viņš ilgojās pēc Tumšā Kažoka. Viņš ilgojās pēc Slaikā Bezastaina un baramāsas. Viņš pat mazliet ilgojās pēc kraukļiem. Kāpēc Slaikais Bezastainis viņu pameta un devās projām peldošajā ādā?
Vilkam šeit nepatika. Cieti zemes kukuržņi dūrās ķepu spilventiņos, un zivju putni uzbruka, ja viņš nokļuva pārāk tuvu to ligzdām. Kādu brīdi viņš tika pētījis bezastainu midzeņus pie lielā ūdens, kur tajā ietecēja ātrais ūdens, taču tagad Vilkam bija garlaicīgi.
Bezastaini nemedīja, tie vienīgi ķiukstēdami un gaudodami stāvēja barā un skatījās uz akmeņiem. Izskatījās viņi domā, ka daži akmeņi ir vērtīgāki par citiem, kaut gan Vilks saoda, ka tie visi smaržo vienādi; un, kad bezastaini deva cits citam akmeņus, tie strīdējās. Kad dāvanu kaulu vai savdabīgu zariņu pasniedz parasts vilks, viņš to dara tāpēc, ka viņam patīk cits vilks, nevis tāpēc, ka viņš ir dusmīgs.
Tuvojās tumsa, un bezastaini vīkšījās savam nebeidzamajam miegam. Vilks pieslējās kājās un devās izošņāt midzeņu apkārtni. Nicīgi izvairījies no suņiem, viņš apēda dažas zivis, kas karājās pie kokiem, un maigu zivjusuņa tauku pikuci. Pēc tam viņš netālu no midzeņiem atrada murķeli un apēda arī to. Kad atnāca gaisma, Vilks ietecēja
Mežā, sabradāja mazliet ērgļpaparžu, lai izveidotu ērtu guļvietu, un likās nosnausties.
Acumirklī viņu pamodināja kāda smaka. Vilka nagi saspringa. Uz skausta uzbužinājās spalva. Viņš pazina šo dvingu. Tā atgādināja par kaut ko sliktu. Tā lika iesmelgties Vilka astes galiņam. Smakas pēdas bija svaigas un veda uz augšu pret straumi gar ātro ūdeni. Viņš ierūcās, pielēca kājās un skrēja tai pakaļ.
- Es jau jums teicu, mednieks no Jūras Ērgļu ģints sacīja, siedams stirnu buku ragu saišķi, ka krastmalā redzēju milzīgu vīru. Lūk, tā.
- Kurp viņš devās? Toraks tincināja.
Viņš bija uzmācīgs. Rena, auklēdama plaukstās kausu ar uzkarsētu bērzu sulu, prātoja, cik ilgi Jūras Ērglis to vēl izturēs.
- Es nezinu\ mednieks atcirta. Biju aizņemts; gribēju tirgoties!
- Man šķiet, viņš aizbrauca augšup pa upi, teica viņa draudzene.
- Augšup pa upi, Toraks atkārtoja.
- Tas var nozīmēt visu ko, Rena sacīja.
Taču Toraks jau virzījās uz Kraukļu nometnes un briežādas smailīšu pusi.
Pagāja divas dienas kopš Beila bēru rituāliem, kad viņi pēc nogurdinošas iršanās bija sasnieguši tirdzniecības vietu krastmalā. Migla tina plīvurā nometnes, kas bija uzslietas piekrastē pie Aļņupes ietekas Jūrā. Vītoli, Jūras Ērgļi, Kraukļi, Odzes, Jūras Kraukļi un vīri no Brūnaļģu ģints visi bija ieradušies, lai mainītu briežu un aļņu ragus pret roņādām vai krama "jūras olām". Finkedīns bija devies atdot smailītes, kuras bija aizņēmies Vaļu ģintī, un uz priežu zariem tupēja kraukļi. No Vilka nebija ne miņas.
Rena skrēja, lai panāktu Toraku, kas ar vienu plecu pa priekšu lauzās caur pūli un izpelnījās aizkaitinātus skatienus, kurus neņēma vērā.
- Torak, pagaidi! Paskatījusies apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neklausās, viņa sacīja klusākā balsī: Vai neesi padomājis par to, ka tās var būt lamatas? Dvēseļēdāji ir centušies tevi ievilināt slazdā jau agrāk.
- Man vienalga, Toraks attrauca.
- Bet padomā! Kaut kur tur ir Tiazi un Eostra: abi atlikušie dvēseļēdāji stiprākie no visiem.
- Man vienalga. Viņš nogalināja manu radinieku. Un es nogalināšu viņu. Un necenties mani pierunāt pagulēt un doties ceļā no rīta.
- Es jau nemaz negatavojos to darīt, viņa aizkaitināta sacīja. Gribēju teikt, ka jāsadabū kādi krājumi.
- Nav laika. Viņš jau ir divu dienu gājuma mums priekšā.
- Un būs vēl vairāk, Rena iedzēla, ja mums nepārtraukti nāksies apstāties, lai medītu!
Kad Rena sasniedza telti, kuru dalīja ar Seiunu, un ieraudzīja pazīstamās ziemeļbriežu ādas, viņa apstājās kā zemē iemieta. Mazāk nekā pirms mēneša viņa atstāja šo mitekli un skrēja uz smailīti, lai būtu kopā ar Finkedīnu un Toraku, lai atkal satiktu Beilu.
Meitene aizvēra acis. Viņa atcerējās, kā bija neticēdama skatījusies uz tā salauzīto ķermeni. Uz nedzīvajām, gaišzilajām acīm. Uz pelēko masu, kas klāja akmeņus. "Tās ir viņa domas," viņa bija sev sacījusi. "Viņa domas, kas iesūcas ķērpjos."
Viņa to redzēja nakti un dienu. Rena nezināja, vai tāpat jūtas ari Toraks; ja viņš vispār kādreiz runāja, tad vienīgi par to, kā atrast Tiazi. Izskatījās, ka bēdām viņa sirdī nav palikusi vieta.
Rēnai aiz apkakles līda migla, un viņa nodrebēja. Viņa bija nogurusi un stīva no atpakaļceļa, bēdu pārņemta un vientuļa. Meitene nebija domājusi, ka var justies tik vientuļa starp cilvēkiem, kurus mīlēja.
Šur tur tumsā parādījās un atkal izgaisa mednieki. Rena iztēlojās, kā Tiazi priecājas par uguns opālu. Vīrs, kuram sagādāja patiku citu cilvēku ciešanas. Kurš dzīvoja vienīgi tāpēc, lai valdītu.
Kraukļu burve bija sarāvusies zem appelējušas aļņādas. Pa ziemu viņa bija sažuvusi tiktāl, ka sāka Rēnai atgādināt tukšu ādas dzeramtrauku. Burve reti kad aizkliboja tālāk par mēslu kaudzi, un, kad Kraukļi pārvietoja nometni, viņi Seiunu nesa uz nestuvēm. Rena prātoja, kas tur pie dzīvības šo sačervelējušos sirdi un cik ilgi tā vēl nepārstās pukstēt. Seiunas elpa jau oda pēc Kraukļu kapulauka.
Cenzdamās burvi nepamodināt, Rena savāca savu mantību un salika pārtikas krājumus sumbra zarnu kulēs. Grauzdēti lazdu rieksti, kūpināta zirggaļa, retēja saknes milti, kaltētas brūklenes Vilkam.
Aļņāda sakustējās.
Rēnai pamira sirds.
Zem zvērādas parādījās plankumains pauris, un Renu cieši uzlūkoja Kraukļu burves krama cietais skatiens.
- Tā, tā, Seiuna sacīja balsī, kas atgādināja nokaltušu zaru grabēšanu. Dodies projām. Droši vien zini, uz kurieni viņš aizgājis.
- Nē, Rena sacīja. Seiuna allaž prata ar putna nagam līdzīgo pirkstu uzspiest uz vārīgas vietas.
- Bet Mežs ir plašs… Tev vajadzēja pacensties uzzināt, uz kurieni viņš devies.
Viņai bija prātā burvestības. Rena ciešāk satvēra kules.
- Nē, viņa nomurmināja.
- Kāpēc?
- Es nespēju.
- Bet tu to proti.
- Nē, neprotu. Pēkšņi meitene bija tuvu asarām. Man vajadzēja prast ielūkoties nākotnē, viņa sacīja nožēlas pilnā balsī, taču es nemācēju paredzēt viņa nāvi. Kāds labums būt par burvi, ja es nespēju to paredzēt?
- Tu pārvaldi burvestības, Seiuna nočērkstēja, bet vēl neesi burve.
Rena pamirkšķināja plakstus.
- Kad būsi burve, tad zināsi. Taču līdz tam to varbūt zinās tava mēle.
"Mīklas," Rena pikti nodomāja. "Kāpēc vienmēr mīklas?"
- Jā, mīklas, Seiuna sacīja un iesēcās tā, ka šo skaņu gandrīz varēja uzskatīt par smiekliem. Mīklas, kas tev jāatmin! Viņa brīdi klusēja, lai atgūtu elpu, bet tad turpināja: Es zīlēju uz kauliem.
Telts ieejā parādījās Toraks un uzmeta Rēnai nepacietīgu skatienu.