Šajā klusajā, tumšajā naktī, ko apspīdēja senas zvaigznes, daži vīri redzēja vīzijas, ko nav iespējams aprakstīt. Viņi tās neskatīja ar acīm, viņi tās izdzīvoja. Viņi sajuta un atcerējās neaptveramos iesākumus. No prāta dziļumiem viņiem atklājās jūras radījumu neattīstītās smadzenes, peldošas savā siltajā, sāļajā vidē. Viņi pārdzīvoja sāpes no pirmā plaušās ievilktā gaisa un kļuva par abiniekiem, kas izmanto abus elementus.
Tā kā vīri pielūdza Alu Lāci, Mogurs atsauca atmiņā aizvēsturisku zīdītāju - priekšteci, kurš nārstoja ikrus un uz kura parazitēja citi dzīvnieki, - un savienoja vīru prātus ar lāča pirmsākumiem. Gadsimtiem virzoties tālāk, viņi iemiesojās katrā no saviem senčiem un sajuta tos, kas pārveidojās citās formās. Tas ļāva viņiem apzināties savu radniecību ar visu dzīvību virs zemes, un cieņa, ko viņi izjuta pat pret tiem dzīvniekiem, kurus nogalināja un apēda, veidoja pamatu garīgajai radniecībai ar viņu totēmiem.
Vīru prāti darbojās kā viens vesels, un, vienīgi tuvojoties tagadnei, tie sadalījās nesenajos priekšgājējos un visbeidzot individualizējās. Likās, ka tas notika mūžības garumā. Savā ziņā tā arī bija, tomēr faktiski pagāja pavisam īss laiks. Katrs vīrs, atkal sasniedzis pats sevi, klusi piecēlās un aizgāja, lai sameklētu savu guļvietu un ieslīgtu miegā bez sapņiem, jo viņa sapņi jau bija izsapņoti.
Mogurs bija pēdējais. Vientulībā viņš meditēja par pārdzīvoto un pēc īsa brīža sajuta pazīstamu nemieru. Vīri spēja izdzīvot pagātni tādā dziļumā un varenībā, kas pacilāja dvēseli, taču Krebs apjauta robežu, līdz kurai nekad nebija tikuši pārējie. Tie nespēja redzēt nākotni. Viņi pat nespēja domāt par nākotni. Tikai Moguram bija kaut kāda nojausma par iespējamo.
Klans nespēja iedomāties nākotni kā kaut ko atšķirīgu no pagātnes, nespēja izdomāt jaunas alternatīvas rītdienai. Visas viņu zināšanas, viss, ko viņi darīja, bija atgādinājums par kaut ko, kas bija darīts jau agrāk. Pat pārtikas uzglabāšana sakarā ar gadalaiku maiņām bija pagātnes pieredzes rezultāts.
Bija laiks, kad jaunievedumi padevās vieglāk, kad saskaldīts akmens ar asu šķautni kādam sniedza ideju pāršķelt akmeni tīšām, lai iegūtu asu malu; kad savirpināta kociņa siltais gals lika kādam virpi- nāt to stiprāk un ilgāk, vienkārši lai paskatītos, cik silts tas var kļūt. Bet atmiņām krājoties, drūzmējoties un palielinot smadzeņu atmiņas kapacitāti, izmaiņas padevās grūtāk. Vairs nebija vietas jaunām idejām, kuras varētu pievienot atmiņu bankai, viņu galvas jau tapat bija pārāk lielas. Sievietēm radās grūtības dzemdēt; viņas nevarēja atļauties jaunas zināšanas, kas palielinātu bērnu galvas vēl vairāk.
Klans dzīvoja ar nemainīgām tradīcijām. Katru viņu dzīves faktu - no piedzimšanas mirkļa līdz brīdim, kad viņus aizsauca garu pasaule, - noteica pagātne. Tas bija izdzīvošanas mēģinājums, neapzināts un neplānots, izņemot pēdējos izmisīgos pūliņus paglābt rasi no izmiršanas, - un nolemts neveiksmei. Tomēr viņi nespēja apturēt izmaiņas, un pretošanās tām bija pašiznīcinoša, graujoša.
Viņi pielāgojās lēnām. Izgudrojumi bija nejauši, un tie bieži vien netika izmantoti. Ja ar viņiem atgadījās kas nebijis, to varēja pievienot viņu neizmantotās informācijas krātuvei; taču izmaiņas tika pieņemtas vienīgi ar lielu piepūli, un, kad tās tika viņiem uzspiestas, viņi nelokāmi soļoja pa jauno ceļu. Bija pārāk smagi kaut ko izmainīt. Bet rase bez iespējām mācities, bez iespējām augt vairs nespēja pielāgoties dabiski mainīgajai videi, un viņi jau bija pagājuši garām tam punktam, kur attīstība varēja notikt citādi. Tas tika atstāts jaunai formai, atšķirīgam dabas eksperimentam.
Mogurs sēdēja viens pats atklātajā laukā, vērojot pēdējo lāpu uz- sprakšķam un nodziestam, viņš domāja par savādo meiteni, ko Iza bija atradusi, un viņa nemiers auga, līdz pārvērtās fiziskā diskomforta izjūtā. Viņas tips bija sastapts ari agrāk, bet tikai nesen tas bija kļuvis par jēdzienu, ar kuru viņš rēķinājās, un nebija daudz to nejaušo tikšanos, kuras būtu bijušas patīkamas. No kurienes Citi ieradušies, bija noslēpums - šīs meitenes cilvēki bija ienācēji šajā zemē -, taču kopš viņu apmešanās šeit dzīve mainījās. Šķita, ka viņi nes sev līdzi izmaiņas.
Krebs nopurināja nepatīkamo izjūtu, uzmanīgi ievīstīja ādā alu lāča galvaskausu, pasniedzās pēc savām lietām un kliboja uz guļvietu.
Meitene pagriezās un sāka mētāties.
- Māt, - viņa vaidēja. Plati vicinot rokas, viņa sauca vēlreiz, skaļāk: -Māt!
Iza turēja viņu, murminot klusinātā, dobjā balsi. Sievietes ķermeņa tuvības siltums un viņas nomierinošās balss skaņas iespiedās meitenes drudžainajās smadzenēs un nomierināja to. Viņa bija nogulējusi visu nakti, bieži pamodinot sievieti ar savu mētāšanos, vaidēšanu un drudžaino murgošanu. Skaņas bija savādas, atšķirīgas no tiem vārdiem, kādus lietoja klana ļaudis. Tās plūda viegli, tekoši, vienai skaņai saplūstot ar nākamo. Daudzas no tām Izai neizdevās atdarināt, viņas auss pat nebija pielāgota, lai saklausītu smalkākās variācijas. Bet viena konkrēta skaņu kombinācija tika atkārtota tik bieži, ka Iza nodomāja - tam jābūt kāda cilvēka vārdam, kas bērnam bijis ļoti tuvs, un, redzot, ka viņas klātbūtne meiteni nomierina, sieviete nojauta, kas ir šis cilvēks.
Meitene nevar būt pārāk veca, viņa pat nebija pratusi sameklēt ēdamo. Interesanti, cik ilgi viņa bijusi viena? Kas būtu varējis notikt ar viņas ļaudīm? Vai tā varētu būt bijusi zemestrīce? Vai mazā tik ilgi būtu klīdusi viena pati? Un kā viņa izglābusies no alu lauvas tikai ar dažām brūcēm? Iza bija ārstējusi pietiekami daudz plēstu brūču, lai zinātu, ka meitenes savainojums nācis no lielā kaķa. "Jādomā, ka viņu sargā lieli gari," Iza nosprieda.
Vēl bija tumšs, lai gan drīz vajadzēja svīst gaismai, kad drudzis beidzot pārgāja un bērns mirka sviedros. Iza viņu cieši ievīstīja, lai būtu droša, ka meitene ir kārtīgi sasegta un viņai ir silti. Neilgi pēc tam meitene pamodās un brīnījās, kur atrodas, taču bija pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu. Viņa sajuta blakus esošo nomierinošo sievietes ķermeni un atkal aizvēra acis, lai iesligtu vēl spirdzinošākā miegā.
Debesis kļuva gaišākas, izceļot koku siluetus uz to blāvā fona, un Iza lēnām izlīda no siltās ādas apakšas. Viņa sabikstīja ugunskuru, pievienoja vēl malku, pēc tam devās uz nelielo strautiņu, lai piepildītu bļodu un noplēstu kādu vītola mizu. Viņa pastāvēja kādu brīdi, satvēra savu amuletu un pateicās gariem par vītolu. Viņa vienmēr pateicās gariem par vītolu, par tā visur esošo klātbūtni, arī par tā sāpes remdējošo mizu. Viņa nespēja atcerēties, cik daudz reižu bija lobījusi vītola mizu tējai, lai remdētu lielākas un mazākas sāpes. Viņa pazina spēcīgākus sāpju remdētājus, bet tie arī apdullināja. Vītola analgētiskās īpašības vienkārši remdēja sāpes un mazināja drudzi.
Vēl daži cilvēki sāka rosīties, kad Iza apsēdās, saliekusies pret ugunskuru, un ik pa laikam meta karstus akmeņus bļodā ar ūdeni un vītola mizu. Kad padzēriens bija gatavs, viņa to aiznesa pie guļvietas, uzmanīgi ielika bļodu nelielā zemē izveidotā iedobumā, tad ieslīdēja blakus bērnam. Iza ar interesi vēroja guļošo meiteni un viņas neparasto seju, pamanījusi, ka viņas elpa ir normāla. Saules apdegums bija pārvērties iedegumā, izņemot nedaudz nolobījušos ādu virs deguna tiltiņa.