Iza reiz bija redzējusi meitenes tipa cilvēku, taču vienīgi no attāluma. Klana sievietes vienmēr bēga no viņiem un slēpās. Klanu Sapulcēs bija stāstīti nepatīkami atgadījumi par klanu un Citu cilvēku sadursmēm, un klanu cilvēki izvairījās no tām. Jo īpaši sievietēm nebija ļauts daudz kontaktēties. Bet pieredze par viņu klanu neliecināja neko sliktu. Iza atcerējās sarunu ar Krebu par vīrieti, kas bija iestreipuļojis viņu alā sen atpakaļ, gandrīz nesamaņā aiz sāpēm, ar salauztu roku.
Vīrietis bija mazliet iemācījies viņu valodu, taču viņa uzvedība bija savāda. Viņam patika sarunāties ar sievietēm tāpat kā ar vīriešiem, un viņš izturējās pret zāļu sievu ar lielu cieņu, gandrīz godbijību. Tas nebija viņam traucējis iemantot viriešu cieņu. Gaismai austot, Iza domāja par Citiem, guļot nomodā un vērojot bērnu.
Viņai tā skatoties, saules gaismas šalts no spožās uguns bumbas, kas tikko parādījās virs horizonta, pārlija bērna sejai. Meitenes plakstiņi notrīcēja. Viņa atvēra acis un skatījās divās lielās, brūnās acīs, kuras bija novietotas dziļos iedobumos zem biezu uzacu lokiem nedaudz izvirzītā sejā, kas atgādināja purnu.
Meitene spalgi iekliedzās un atkal cieši aizmiedza acis. Iza pievilka bērnu sev cieši klāt, sajūtot tā kaulaino ķermenīti bailēs trīcot, un murmināja nomierinošas skaņas. Šajās skaņās bērns sajuta kaut ko pazīstamu, bet vēl pazīstamāks bija siltais, mierinošais ķermenis. Pamazām viņas trīcēšana norima. Viņas acis pavērās mazā spraudziņā un atkal lūkojās uz Izu. Šoreiz viņa nekliedza. Tad viņa plati iepleta acis un lūkojās uz biedējošo pilnīgi nepazīstamās sievietes seju.
Iza arī brīnīdamās skatījās. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi acis debesu krāsā. Uz brīdi viņai iešāvās prātā doma, ka bērns ir akls. Klana vecāko cilvēku acīm dažreiz aizvilkās priekšā plēvīte, un, plēvītei aizmiglojot acis un padarot tās gaišākas, skatiens kļuva blāvāks. Taču bērna acu zīlītes izpletās normāli un nevarēja būt šaubu, ka tās redzēja Izu. "Tā gaišā zili pelēkā krāsa viņai droši vien ir normāla," Iza nosprieda.
Mazais bērns gulēja pilnīgi kluss, plaši ieplestām acīm, baidoties pakustināt pat muskuli. Kad meitene ar Izas palīdzību piecēlās sēdus, viņa saviebās aiz sāpēm, ko radīja kustības, un viņas atmiņas aumaļām atgriezās. Atceroties atbaidošo lauvu, mazā nodrebēja, iztēlojusies, kā asā ķetna izvago viņas kāju. Viņa atcerējās, kā bija pūlējusies, lai nokļūtu līdz upei, kad slāpes pieveica bailes un sāpes kājā, taču neatcerējās neko, kas bija noticis pirms tam. Meitenes prāts bija nobloķējis visas atmiņas par smago pārbaudījumu, maldīšanos vienai, izsalkušai un nobiedētai, par šausminošo zemestrīci un mīļajiem, kurus viņa bija zaudējusi.
Iza pielika bērna mutei krūzīti ar šķidrumu. Meitene bija izslāpusi un iedzēra, bet no rūgtās garšas saviebās. Tomēr, kad sieviete atkal pielika krūzi viņai pie lūpām, tā iedzēra vēlreiz, pārāk nobijusies, lai pretotos. Iza atzinīgi pamāja ar galvu, pēc tam atstāja meiteni, lai dotos palīgā sievietēm gatavot rīta maltīti. Mazās meitenes skatiens sekoja Izai, un viņas acis plati iepletās, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja nometni, pilnu ar cilvēkiem, kas līdzinājās sievietei.
Ēdiena smarža izraisīja pēkšņas izsalkuma sāpes, un, kad sieviete atgriezās ar nelielu bļodiņu gaļas buljonā briedētas auzu tumes, bērns to badīgi aprija. Zāļu sieva domāja, ka meitene vēl nav gatava ēst cietu barību. Lai piepildītu viņas sarāvušos vēderiņu, nevajadzēja daudz, un atlikumu Iza ielēja ūdens glabāšanai paredzētā ādā, lai bērnam būtu ēdamais ceļojuma laikā. Kad meitene bija apmierinājusi izsalkumu, Iza noguldīja viņu un noņēma sautējošo kompresi. Brūces bija kļuvušas sausākas, un uztūkums - nozudis.
- Labi, - Iza skaļi teica.
Meitene salēcās no asās rīkles skaņas; tā bija pirmā reize, kad viņa dzirdēja sievieti runājam. Bērna nepieradušajai ausij tas nemaz neizklausījās pēc vārda, drīzāk pēc kāda dzīvnieka rūkšanas vai ņurdēšanas. Tomēr Izas rīcība neatgādināja dzīvnieku, tā bija ļoti cilvēciska, humāna. Zāļu sievai jau bija sagatavota vēl viena sastampāta sakne, un, kamēr tā lika svaigo kompresi, pie viņām piekliboja kroplīgais, uz vienu pusi šķībais vīrs.
Viņš bija visatbaidošākais un pretīgākais virs, kādu mazā meitene jelkad bija sastapusi. Viena tā sejas puse bija sarētota, un ādas gabaliņš klāja to vietu, kur vajadzēja atrasties vienai viņa acij. Taču meitenei visi šie cilvēki šķita tik sveši un neglīti, ka tā atbaidošais kroplums bija tikai pakāpes jautājums. Meitene nezināja, kas viņi bija un kā viņa atgadījusies to vidū, bet viņa saprata, ka sieviete par viņu rūpējas. Meitene bija pabarota, komprese atvēsināja un nomierināja kāju, un vissvarīgākais šķita tas, ka kaut kur savas zemapziņas dziļumos viņa sajuta atvieglojumu no satraukuma, kas piepildīja prātu ar smeldzošām bailēm. Lai cik dīvaini bija šie cilvēki, viņa vismaz atradās kopā ar tiem un vairs nebija viena.
Kroplais vīrs nometās zemē un apskatīja bērnu. Tas atbildēja viņa skatienam ar atklātu ziņkāri, pārsteidzot vīru. Viņa klana bērni vienmēr bija nedaudz baidījušies no tā. Viņi ātri iemācījās, ka pat vecie ļaudis izturas pret viņu ar bijību, un vīra atturīgā stāja neveicināja familiaritāti. Plaisa vēl paplašinājās, kad mātes piedraudēja bērniem atsaukt Moguru, ja tie neklausīs. Līdz brīdim, kad bērni jau bija gandrīz pieauguši, vairums no viņiem, jo sevišķi meitenes, patiesi baidījās no Mogura. Un, tikai sasnieguši savus brieduma gadus, klana locekļi nomainīja bailes pret cieņu. Kreba veselajā labajā acī sprēgāja interese par šī savādā bērna vērtējumu, kurā nebija baiļu.
- Bērnam ir labāk, Iza, - Mogurs ieteicās. Viņa balss tembrs bija zemāks nekā sievietei, bet viņa izrunātās skaņas meitenei izklausījās drīzāk kā rūkšana, nevis vārdi. Viņa nepamanīja roku veidotās zīmes, kas pavadīja vārdus. ŠI valoda mazajai bija pilnīgi sveša; viņa saprata vienīgi to, ka vīrietis sievietei kaut ko saka.
- Viņai vēl nav spēka aiz bada, - Iza teica, - bet brūce ir labāka. Skrāpējumi ir dziļi, taču ne tik ļoti, lai nopietni sabojātu kāju, un iekaisums izzūd. Viņu savainojis alu lauva, Kreb. Vai tu jebkad esi redzējis, ka lauva samierinātos ar dažām brūcēm, ja ir nolēmis uzbrukt? Es brīnos, ka viņa ir dzīva. Tam jābūt kādam spēcīgam garam, kas viņu aizsargā. Bet, - Iza piebilda, - ko gan es zinu par gariem?
Tā noteikti nebija sievietes, pat ne viņa ciltsmāsas darīšana - runāt ar Moguru par gariem. Viņa parādīja kādu žestu, izlūdzoties piedošanu par sievietes iedomību. Burvis uz to neatbildēja - viņa ari nebija cerējusi -, bet, noklausījies viņas komentārus par stipro, sargājošo garu, tas skatījās bērnā ar augošu interesi. Viņam pašam bija līdzīgas domas, un, lai gan to nekad neatzītu, māsas viedoklis viņam bija svarīgs - tas apstiprināja viņa paša pārliecību.
Ļaudis ātri nojauca nometni. Iza, apkrāvusies ar grozu un paunām, noliecās, lai piesietu meiteni pie gurna, un iestājās rindā aiz Bruņa un Groda. Tā ceļojot pie sievietes sāna, mazā meitene ziņkārīgi lūkojās visapkārt, vērojot visu, ko dara Iza un pārējās sievietes. Meitene skatījās ar īpašu interesi, kad viņi apstājās, lai savāktu barību. Iza viņai vienmēr deva apēst kādu svaigu pumpuru vai maigu, jaunu asniņu, un tas radīja viņā neskaidras atmiņas par kādu citu sievieti, kas bija darījusi tāpat. Tomēr tagad meitene pievērsa augiem lielāku uzmanību un sāka ievērot to raksturīgās pazīmes. Bada dienas meitenē bija izraisījušas dedzīgu vēlēšanos iemācīties atrast barību. Viņa norādija uz kādu augu un jutās apmierināta, kad sieviete apstājās un izraka tā sakni. Iza arī bija apmierināta. "Bērns ātri mācās," viņa nodomāja. "Viņa nevarēja to pazīt iepriekš, jo tad būtu to ēdusi."