Kad Mogurs redzēja, kā stingra apņemšanās izteiksme nomaina īso neizlēmības bridi, burvis šķita pārvēršamies Bruņa acu priekšā. Pārpasaulīgā daba atstāja viņu. Viņš kļuva par kroplu, vecu vīru lāčādas apmetnī, kurš stāv tik taisni, cik to atļauj viņa vienīgā veselā kāja bez nūjas palīdzības. Kad Mogurs ierunājās, tā žesti bija parasti, izraibināti ar ikdienas dzīves skarbajiem vārdiem. Viņa sejas izteiksme bija apņēmīga, tomēr savādi ievainojama.
- Brun, visu laiku, kopš Eila tika atrasta, viņa dzīvoja pie mana pavarda. Es domāju - visi piekritīs, ka sievietēm un bērniem, uzlūkojot sava pavarda vīriešus, rodas priekšstats par klana vīriešiem vispār. Viņš ir to modelis, paraugs tam, kādam vajadzētu būt vīrietim. Esmu bijis paraugs Eilai, esmu radījis viņas priekšstatu.
Es esmu kropls, Brun. Vai tas ir tik savādi, ka sievietei, kura uzaugusi blakus kroplam vīram kā paraugam, rodas grūtības saprast kroplumu savā bērnā? Man nav acs un vienas rokas, puse mana ķermeņa ir savilkta un nederīga. Esmu puse no vīrieša, tomēr no paša sākuma Eila mani uzlūkojusi kā vienu veselu. Viņas dēla ķermenis ir vesels. Viņam ir divas acis, divas spēcīgas rokas, divas veselas kājas. Kā gan var gaidīt, lai viņa atzītu tā kroplumu?
Es biju atbildīgs par viņas apmācīšanu. Man jāuzņemas vaina par viņas kļūdām. Tas biju es, kas nepamanīja viņas nelielās novirzes no klana tradīcijām. Es pat tevi pārliecināju tās pieņemt, Brun. Es esmu mogurs. Tu paļaujies uz mani, lai es skaidroju garu vēlmes, un tu esi paļāvies uz manu spriedumu arī citos gadījumos. Es nedomāju, ka mēs būtu tik ļoti kļūdījušies. Reizēm tas viņai nācās grūti, tomēr es domāju, ka viņa bija kļuvusi par kārtīgu klana sievieti. Tagad domāju, ka esmu bijis pret viņu pārāk iecietīgs. Es skaidri nenoteicu viņas pienākumus. Es reti viņai pārmetu un nekad viņu nepļaukāju, es bieži ļāvu viņai darīt, kā tā gribēja. Tagad viņai jāsamaksā par manu neizdarību. Bet, Brun, es nespēju būt skarbāks pret viņu.
Man nekad nav bijis sievas. Es būtu varējis izvēlēties kādu sievieti, un viņai būtu vajadzējis ar mani dzīvot, tomēr es to nedarīju. Vai tu zini, kāpēc? Brun, vai tu zini, kā sievietes uz mani skatās? Vai tu zini, kā sievietes no manis izvairās? Kad es biju jauns, man tāpat vajadzēja atbrīvoties kā jebkuram citam jauneklim, bet es iemācījos savaldīties, kad sievietes uzgrieza man muguru, lai neredzētu mani rādām zimes. Es neuzspiedu sevi, savu kroplo, deformēto augumu sievietei, kas no manis novērsās, kas riebumā aizgriezās, mani ieraugot.
Bet Eila nekad nenovērsās no manis. No paša sākuma viņa sniedzās, lai man pieskartos. Viņai nebija no manis bail, nebija riebuma. Viņa brīvi dāvāja man savu pieķeršanos, viņa mani apkampa. Brun, kā es viņu varēju bārt?
Es dzīvoju ar šo klanu kopš dzimšanas, bet nekad neiemācījos medīt. Kā gan vienrocis kroplis lai medītu? Es biju nasta, es tiku izsmiets, mani saukāja par sievieti. Tagad esmu mogurs, un neviens nesmejas, bet man nekad netika rīkota iesvētīšanas ceremonija vira kārtā. Brun, es neesmu puse vira, es vispār neesmu virs. Vienīgi Eila mani cienīja, mani mīlēja - nevis kā burvi, bet kā vīrieti, kā veselu vīrieti. Un es mīlu viņu kā tās sievas bērnu, kuras man nekad nav bijis.
Krebs nopurināja apmetni, kuru valkāja, lai apsegtu sašķiebto, nepareizi veidoto, nederīgo augumu, un izstiepa rokas stumbeni, kuru vienmēr turēja apslēptu.
- Brun, šis ir tas vīrs, kuru Eila uzlūkoja kā veselu. Šis ir tas virs, kurš viņai veidoja priekšstatu. Šis ir tas vīrs, kuru viņa mii un salīdzina ar savu dēlu. Skaties uz mani, mans brāli! Vai esmu pelnījis dzīvot? Vai Eilas dēls mazāk ir pelnījis dzīvot?
Klans sāka pulcēties ārā pie alas pirms saullēkta blāvā rīta gaismiņā. Sīka lietus migliņa meta mirdzošu spīdumu uz klintīm un kokiem un sakrājās smalkās lāsītēs cilvēku matos un bārdās. Smalkas, vietām skumšķveidlgas stldziņas, izlokoties lejup pa miglas ieskautajiem kalniem, pielipa ieplakām, un sabiezinātas ēterisku garaiņu masas padarīja neskaidru visu, izņemot pašus tuvākos objektus. Austrumos kalna kore neskaidri iezīmējās gaistošajā tumsā un miglāju jūrā, vien neskaidri parādoties un atkal izzūdot uz redzamības robežas.
Eila gulēja nomodā uz savām ādām tumšajā alā, vērojot, kā Iza un Uba klusām pārvietojas ap pavardu, uzkurinot ogles ugunskurā un uzliekot vārīties ūdeni rīta tējai. Mazulis gulēja viņai blakus, miegā neapzināti zīžot. Viņa nebija gulējusi visu nakti. Pirmo prieku par sastapšanos ar Izu ātri vien nomainīja bezcerīgs satraukums.
Sākotnējie mēģinājumi sarunāties ātri pārtrūka, un trīs Kreba pavarda sievietes pēc Eilas atgriešanās pavadīja visu garo dienu tā akmens sienās, dzenot prom savu izmisumu ar ciešanu pilniem skatieniem.
Krebs nebija rādījies savā mājoklī, taču vienu brīdi Eila noķēra tā skatienu, kad tas iznāca no nelielā alas nodalījuma, lai pievienotos vīriem Bruņa izziņotajā sapulcē. Viņš ātri novērsās no sievietes klusi lūdzošā skatiena, tomēr viņa paspēja ieraudzīt tā maiguma pilnajā acī mīlestību un žēlumu. Viņas ar Izu apmainījās trīcošiem, zinošiem skatieniem, ieraudzījušas Krebu iesteidzamies savā garu mītnē pēc slepenās sarunas ar Bruņu, kas bija notikusi alas tālākajā galā. Brūns bija pieņēmis lēmumu, un Krebs devās sagatavoties saviem pienākumiem tā izpildē. Burvi viņas vairs neredzēja.
Iza atnesa jaunajai mātei tēju pazīstamajā kaula krūzītē, kas tai bija kalpojusi jau vairākus gadus, tad klusām apsēdās Eilai blakus, kamēr tā dzēra. Uba pievienojās viņām, taču ari viņa nespēja piedāvāt citu mierinājumu kā vien savu klātbūtni.
- Gandrīz visi ir ārā. Iesim arī mēs, - Iza rādīja, paņēmusi krūzi no jaunās sievietes. Eila pamāja. Viņa piecēlās un ietina savu dēlu nesamajā ādā, tad pacēla zvērādas apmetni un uzklāja sev uz pleciem. Ar acim, kuras mirdzēja no mitruma, kas draudēja izplūst, Eila palūkojās uz Izu, tad uz Ubu un ar sāpju pilnu kliedzienu pastiepa pret tām rokas. Visas trīs cieši apkampās. Tad ar smagu sirdi un šļūcošiem soļiem Eila izgāja no alas.
Lūkojoties zemē, ik pa brīdim ieraugot kādu papēža, kāju īkšķa nospiedumu, izplūdušu pēdas līniju, kas ieskauta vaļīgā ādas autā, Eila jutās kā divus gadus senā pagātnē un sekoja Krebam ārā no alas, lai pakļautos liktenim. "Viņam vajadzēja mani toreiz nolādēt uz mūžu," viņa nodomāja. "Es laikam esmu dzimusi, lai tiktu nolādēta; kāpēc gan man atkal tas viss jāpārdzīvo? Šoreiz es došos uz garu pasauli. Es pazīstu kādu augu, kas mums abiem ļaus aizmigt un nekad vairs nepamosties, vismaz šajā pasaulē ne. Es to ātri izbeigšu, un mēs kopā ieiesim viņpasaulē."
Viņa piegāja pie Bruņa, nokrita zemē un skatījās uz pazīstamajām kājām, kas bija ietītas dubļainos kājautos. Kļuva jau gaišāks, drīz ausīs saule. "Brūnam vajadzētu pasteigties," viņa domāja un sajuta uzsitienu pa plecu. Lēnām viņa pacēla skatienu uz Bruņa bārdaino seju. Viņš iesāka bez ievada.
- Sieviete, tu esi tīši nonicinājusi klana tradīcijas, un tu tiksi sodīta, - viņš stīvi pamāja. Eila pamāja ar galvu. H bija taisnība. - Eila, klana sieviete, tu tiec nolādēta. Neviens tevi neredzēs, neviens tevi nedzirdēs. Tev būs jāizcieš sievietes lāsts pilnīgā nošķirtībā. Tu nedrīksti iziet ārpus sava apgādnieka pavarda robežām, līdz nākamais mēness sasniegs tādu pašu fāzi kā tagad.
Eila skatījās uz vadoņa stingo seju ar pārsteiguma pilnu neticību sejā. Sievietes lāsts! Nevis nāves lāsts! Nevis pilnīga un galīga izolē- tlba, bet nosacīta nošķirtība Kreba pavarda robežās. Kas par to, ka neviens no klana neatzīs viņas esamību veselu mēnesi, - viņai tomēr būs Iza un Uba, un Krebs. Un pēc tam viņa atkal varēs pievienoties klanam tāpat kā jebkura cita sieviete. Tomēr Brūns vēl nebija beidzis.