- Turpmākais sods būs tāds, ka tu nedrīkstēsi medīt vai pat pieminēt medīšanu, pirms klans atgriezīsies no klanu Sapulces. Iekams kokiem nebūs nobirušas lapas, tev nebūs ļauts nekur iet, ja vien tas nebūs kaut kas svarīgs. Kad tu meklēsi augus ārstnieciskajai maģijai, tu man pastāstīsi, kurp iesi, un atgriezīsies precīzi noteiktajā laikā. Tu man vienmēr prasīsi atļauju, pirms atstāsi alas teritoriju. Un tu man parādīsi, kur atrodas tā ala, kurā tu slēpies.
-Jā, jā, protams, jebko, - Eila piekrītot māja ar galvu. Viņa peldējās siltā eiforijas mākonī, taču nākamie vadoņa vārdi iespiedās tās prātā kā auksta zibens ledainā šautra, nogremdējot sievietes pacilātību izmisuma plūdos.
- Vēl tomēr pastāv jautājums par tavu kroplo dēlu, kas bija tavas nepaklausības iemesls. Tu nekad vairs nedrīksti piespiest vīrieti, vēl jo mazāk vadoni, rīkoties pret tā gribu. Neviena sieviete nekad nedrīkst pat mēģināt piespiest vīrieti, - Brūns teica un deva zīmi. Eila izmisumā piespieda sev ciešāk klāt bērnu un palūkojās tajā virzienā, kurp skatījās Brūns. Viņa nedrīkstēja ļaut tiem viņu paņemt, viņa nevarēja. Sieviete pamanīja Moguru izklibojam ārā no alas. Ieraudzījusi, ka viņš nomet savu lāčādu, atsedzot sarkani izkrāsotu ldūdziņu bļodu, iespiestu starp rokas stumbeni un jostasvietu, tās sejā iesitās neaprakstāms prieks. Viņa nedroši palūkojās pār plecu atpakaļ uz Bruņu, nebūdama pārliecināta, vai dzirdētais patiesi varētu būt taisnība.
- Tomēr sieviete drīkst lūgt, - Brūns pabeidza. - Mogurs gaida, Eila. Tavam dēlam ir vajadzīgs vārds, ja jau viņš būs klana loceklis.
Eila pierausās kājās, piesteidzās pie burvja un, nometusies tam pie kājām, izņēma no apmetņa kailo mazuli, lai pasniegtu to Moguram. Tā pirmo neapmierināto bļāvienu, mātei noņemot to no siltās krūts un pakļaujot drēgnajam, vēsajam gaisam, apsveica pirmie saules stari, kas izspraucās gar kalna kori un izdedzināja ceļu cauri dūmakainajai miglai.
Vārds! Viņa pat nebija domājusi par vārdu, viņa pat nebija prātojusi, kādu vārdu Krebs varētu izvēlēties viņas dēlam. Ar formālu žestu palīdzību Mogurs izsauca klana totēma garus, tad paņēma no bļodas sarkanās pastas pikuci.
- Durks, - viņš skaļi teica, pārspējot nosalušā un sadusmotā mazuļa brašos kliedzienus. - Zēna vārds ir Durks. - Tad viņš novilka sarkanu svītru no uzacu loku savienojuma punkta līdz pat tā nelielā deguntiņa galam.
- Durks, - Eila atkārtoja, turot dēlēnu cieši klāt, lai to sasildītu. "Durks," viņa domāja, "kā Durks tajā leģendā. Krebs zina, ka tas vienmēr bijis mans mīļākais vārds." Tas nebija klanam raksturīgs vārds, un daudzi jutās pārsteigti. Bet var būt, ka vārds, izvilkts no senatnes un apvīts ar apšaubāmām blakusnozīmēm, bija piemērots zēnam, kura dzīve bija svārstījusies šādas neskaidras sākotnes svaros.
- Durks, - Brūns teica. Viņš bija pirmais rindā, kas soļoja garām. Eilai šķita, ka pamana maiguma atspulgu stīvā, lepnā vadoņa acīs, kad viņa to pateicībā uzlūkoja. Vairums seju šķita neskaidras, sieviete skatījās uz tām ar asaru aizmiglotām acīm. Lai kā Eila centās, viņa nespēja tās apvaldīt un turēja galvu nodurtu, pūloties apslēpt asaru pilnās acis. "Es nespēju noticēt, es vienkārši nespēju tam noticēt," viņa nodomāja. "Vai tas patiešām ir īstenība? Vai tev ir vārds, mans mazais? Vai Brūns tevi pieņēma, mans dēls? Vai es nesapņoju?" Viņa atcerējās mirdzošos dzelzs pirīta gabaliņus, ko bija atradusi un ielikusi amuleta maisiņā. "Tā bija zīme. Lielais Alu Lauva, tā patiesi bija zīme!" No visām dabas veltēm viņas amuletā šo viņa vērtēja kā visdārgāko.
- Durks, - viņa izdzirda Izas balsi un palūkojās augšup. Prieks sievietes acis nebija mazāks par Eilas prieku, kaut arī tās acis bija sausas.
- Durks, - teica Uba un piebilda ar ātru žestu, - esmu tik priecīga.
- Durks. - Tas tika teikts ar izsmieklu. Eila paskatījās augšup tieši tajā bridi, kad Brouds aizgriezās. Pēkšņi viņa atcerējās savādo domu par to, kā viri radīja bērnus; par to viņa bija prātojusi, slēpjoties savā nelielajā alā, un tagad noskurinājās, iedomājusies, ka Brouds kaut kādā veidā ir līdzatbildīgs par tās bērnu. Viņa bija bijusi pārāk aizņemta, lai pamanītu gribasspēku ciņu Bruņa un Brouda starpā. Jaunais vīrietis grasījās atteikties pieņemt jaunāko klana locekli, un vienīgi tieša vadoņa pavēle viņu beidzot piespieda to darīt. Eila vēroja, kā tas dodas projām no grupas ar savilktām dūrēm un uzrautiem pleciem.
"Kā viņš drīkstēja?" Brouds devās mežā, lai tiktu tālāk no sakaitētās ainas. "Kā viņš drīkstēja?" Viņš iespēra baļķim veltīgā centienā atbrīvoties no vilšanās; tas noripoja lejup pa nogāzi. "Kā viņš drīkstēja?" Viņš pacēla resnu zaru un sašķaidīja to pret koku. "Kā viņš drīkstēja? Kā viņš drīkstēja?" Brouda prātā nepārtraukti atkārtojās šī frāze, viņam atkal un atkal triecot dūri pret sūnām klāto krasta nogāzi. "Kā viņš drīkstēja ļaut tai dzīvot un tos abus pieņemt? Kā viņš to varēja izdarīt?"
- 22
- Iza! Iza! Nāc ātri! Durks! - Eila sagrāba zāļu sievu aiz rokas un vilka to uz alas ieeju.
- Kas noticis? - sieviete māja, steidzoties, lai tiktu Eilai līdzi. - Vai viņš atkal smok? Vai viņš ir savainots?
- Nē, viņš nav savainots. Skaties! - Eila lepni pamāja, kad viņas bija nonākušas pie Kreba pavarda. - Viņš ceļ galviņu!
Bērns gulēja uz vēdera, lūkojoties augšup uz abām sievietēm ar lielām, nopietnām acīm, kuras sāka zaudēt jaundzimušajiem raksturīgo tumšo, nenoteikto krāsu un ieguva tumši brūno, klanam raksturīgo acu toni. Viņa galviņa piepūlē klanījās, līdz atkal nokrita uz zvērādas segas. Bērns iebāza mutē dūriti un sāka skaļi sūkāt, neievērojot skatienus, kurus bija izraisījušas tā pūles.
-Ja viņš to var noturēt tik maziņš, tad jau spēs arī, kad paaugsies, vai ne? - Eila lūdzoši skatījās.
- Nelolo vēl cerības, - Iza atbildēja, - tomēr tā ir laba zīme.
Krebs iešļūca alā, lūkojoties ar necentrētu skatienu kaut kur tālumā, kā viņš parasti darīja, kad bija aizdomājies.
- Kreb! - Eila sauca, skrienot tam pretim. Atsaukts realitātē, viņš paskatījās uz Eilu. - Durks pacēla galviņu, vai ne, Iza? - Zāļu sieva piekrītoši pamāja.
- Hhmm, - viņš norūcās. - Ja jau viņš ir kļuvis tik stiprs, domāju, ir laiks.
- Kam laiks?
- Es domāju, man vajadzētu novadīt viņa totēma rituālu. Viņš gan ir nedaudz par mazu, tomēr man bija daži spēcīgi pārdzīvojumi. Viņa totēms man lika par sevi manit. Nav iemesla gaidīt. Vēlāk visi būs aizņemti, gatavojoties ceļam, un to vajadzētu izdarīt pirms klanu Sapulces. Viņam ceļā var neveikties, ja tā totēmam nebūs māju. - Ieraudzījis zāļu sievu, viņš atcerējās ko citu. - Iza, vai tev ir pietiekami daudz sakņu rituālam? Es nezinu, cik daudz klanu tur piedalīsies.
Pēdējo reizi viens no klaniem, kas pārvietojās uz alu tālāk austrumos, ari prātoja par došanos uz klanu Sapulci kalnu dienvidu galā. Viņu ceļš būs nedaudz tālāks, tomēr būs vieglāk ceļot. Viņu vecais mogurs iebilda, bet māceklis gribēja iet. Pielūko, lai būtu pietiekami daudz.
- Es neiešu uz klanu Sapulci, Kreb. - Viņas vilšanās bija acīm redzama. - Es nespēju aiziet tik tālu, man vajadzēs palikt mājās.
"Nu, protams, kas ar mani ir," viņš nodomāja, lūkojoties uz vājo, gandrīz sirmo zāļu sievu. "Iza nevar iet. Kā gan es neiedomājos par to agrāk? Viņa ir pārāk slima. Es jau domāju, ka viņa mūs pametīs pagājušajā rudenī, nesaprotu, kā Eila viņu izvilka. Bet kā tad ar rituālu? Vienīgi sieviete pa Izas līniju zina īpašā dzēriena noslēpumu. Uba ir par jaunu; tai jābūt sievietei. Eila! Kā tad ar Eilu? Iza varētu viņu apmācīt, pirms mēs dodamies ceļā. Šā vai tā, ir jau laiks viņu padarīt par zāļu sievu."