Krebs vēroja jauno sievieti, kad tā noliecās, lai paņemtu dēlu, un pēkšņi ieraudzīja viņu ar kritiskākām acīm, nekā gadiem ilgi bija to uzlūkojis. Bet vai tie viņu pieņems? Viņš mēģināja ieraudzīt Eilu ar citu klanu ļaužu acīm. Tās zeltainie mati brīvi krita gar sievietes plakano seju, aizsprausti aiz ausīm un pavirši pāršķirti galvvidū, atsedzot augsto pieri. Viņas augums noteikti bija sievietes augums, tomēr slaids, izņemot viegli apaļīgo vēderu. Jaunās sievietes kājas bija garas un taisnas, un pieceļoties tā izslējās kā tornis viņam blakus.
"Viņa nelīdzinās klana sievietēm," viņš nodomāja. "Viņai tiks pievērsta liela uzmanība, un baidos, ka lielākā daļa nebūs labvēlīga. Iespējams, ka mums par to ceremoniju būs jāaizmirst. Pārējie moguri var nepieņemt dzērienu, ja to gatavos Eila. Bet pamēģināt jau nenāks par ļaunu. Ja vien Uba būtu bijusi mazliet vecāka. Varbūt Iza varētu apmācīt viņas abas, lai gan es šaubos, ka viņi meiteni gribēs pieņemt vairāk nekā sievieti, kas dzimusi pie Citiem. Es laikam iešu parunāties ar Bruņu. Ja man jāizsauc gari Durka totēma rituālam, mēs tikpat labi varam vienlaikus iesvētīt Eilu par zāļu sievu."
- Man jāredz Brūns, - Krebs strupi pamāja un jau devās vadoņa pavarda virzienā. Tad viņš pagriezās atpakaļ pret Izu. - Es domāju, ka tev vajadzētu iemācīt abām, gan Eilai, gan Ubai, gatavot dzērienu, es gan nezinu, vai no tā būs kāds labums.
- Iza, es nevaru atrast to bļodu, kuru tu man iedevi, lai aiznestu saimnieku klana zāļu sievai, - Eila izmisīgi žestikulēja, izrakņājusies pa pārtikas, ādu un sadzīves piederumu kaudzēm uz grīdas blakus savai guļvietai. - Es visur izmeklējos.
- Tu jau to iesaiņoji, Eila. Nomierinies, bērns. Vēl ir laiks. Brūns nedosies ceļā, iekams nebūs paēdis. Labāk apsēdies un paēd pati, tava biezputra būs atdzisusi. Uba, tu arī. - Iza pakratīja galvu. - Nekad neesmu redzējusi tik ākstīgu uzvešanos. Mēs jau vakar vakarā visu pārbaudījām, viss ir sagatavots.
Krebs ar Durku klēpī sēdēja uz matrača, uzjautrinoties par pēdējā brīža satraukumu. - Viņa neko daudz neatšķiras no tevis. Kāpēc tu pati neapsēdies un nepaēd?
- Man būs milzīgi daudz laika, kad būsiet projām, - Iza atbildēja. Krebs piespieda Durku sev pie pleca. Durks palūkojās apkārt no savām jaunajām pozīcijām. - Paskat, cik tam bērnam ir stingrs kakliņš! - Iza aizrādīja. - Viņam vairs nav nekādu grūtību pacelt galviņu. Grūti pat noticēt. Kopš viņa totēma ceremonijas zēns ar katru bridi kļūst aizvien stiprāks. Ļauj man viņu paturēt, es tagad nedabūšu viņu panēsāt veselu vasaru.
- Droši vien tāpēc Pelēkais Vilks gribēja, lai es to daru tik drīz, - Krebs pamāja. - Viņš gribēja zēnam palīdzēt.
Krebs atgāzās atpakaļ un vēroja savu saimi, kuras patriarhs bija. Lai gan viņš to turēja slepenibā, tomēr vienmēr bija vēlējies, lai viņam būtu tāda ģimene kā citiem vīriem. Tagad, vecumdienās, viņam bija divas mīlošas sievietes, kuras darīja visu, lai viņš justos labi< meitene, kas sekoja to pēdās, un veseligs puišelis, ko auklēt tāpat, kā bija auklējis abas meitenes. Viņš bija runājis ar Bruņu par zēna mācīšanu. Vadonis nevarēja pieļaut, ka vīriešu kārtas klana loceklis uzaugtu bez vajadzīgajām iemaņām. Brūns bija pieņēmis zēnu, apzinoties, ka tas dzīvos pie Kreba pavarda, un jutās atbildīgs par to. Eila bija pateicīga, kad Durka totēma rituāla laikā Brūns bija paziņojis, ka pats personīgi uzņemsies atbildību par zēna mācīšanu, kad tas būs kļuvis pietiekami stiprs, lai piedalītos medībās. Viņa nespēja iedomāties, ka viņas dēlam varētu būt labāks skolotājs.
"Pelēkais Vilks zēnam ir labs totēms," Krebs prātoja, "bet interesanti, kā tas būs. Daži vilki dzīvo barā, bet citi ir vientuļnieki. Kāds būs Durka totēms?"
Kad viss bija kārtīgi sasaiņots paunās un uzcelts jaunajai sievietei un meitenei mugurā, visi reizē izgāja no alas. Iza vēl pēdējo reizi apkampa mazuli, un tas berzēja degunu gar sievietes kaklu, palīdzēja Eilai ievīstīt to nesamajā ādā un tad kaut ko izņēma no sava tērpa ieloces.
- Tagad tas jānēsā tev, Eila. Tu esi klana zāļu sieva, - Iza teica, sniedzot viņai sarkani krāsotu somu ar īpašajām saknēm. - Vai atceries katru soli? Neko nedrīkst izlaist. Es vēlos, kaut būtu varējusi tev to parādīt, bet burvestību nevar izmēģināt. Tā ir pārāk svēta, lai saknes vienkārši aizmestu projām, un to nevar izmantot jebkurā rituālā, tikai pašos svarīgākajos. Atceries: ne tikai saknes piešķir burvju spēku, sevi jums jāsagatavo tikpat rūpīgi, kā taisāt dzērienu.
Uba un Eila abas pamāja ar galvu, un jaunā sieviete paņēma vērtīgo relikviju un ielika savā zāļu somā. Tajā dienā, kad Eila tika iesvētīta zāļu sievas kārtā, Iza bija atdevusi viņai ūdrādas somu, un tā vēl aizvien viņai atgādināja to, kuru Krebs bija sadedzinājis. Eila satvēra savu amuletu un sataustīja piekto priekšmetu, kuru tagad glabāja: gabaliņš melna mangāna dioksīda nu karājās nelielajā maisiņā kopā ar trim salipušiem dzelzs pirīta veidojumiem, sarkani krāsotu ovālu mamuta kaula gabalu, gliemežveidīgu fosilijas nospiedumu un sarkanu okera gabaliņu.
Eilas ķermenis tika apzīmēts ar melnu ziedi, kura tika pagatavota, sadrupinot un uzkarsējot melno akmeni un sajaucot to ar taukiem, kad viņai bija jākļūst par mitekli daļiņai no viņas klana un caur Ursu arī visu Lielā klana locekļu gariem. Vienīgi pašiem augstākajiem un svētākajiem rituāliem zāļu sievas ķermenis tika apzīmēts ar melnām zīmēm, un vienīgi zāļu sievām tika atļauts nēsāt savos amuletu maisiņos melno akmeni.
Eila vēlējās, kaut Iza būtu varējusi iet tiem līdzi, un uztraucās, ka bija jāatstāj viņa mājās. Trauslo sievieti bieži sagrāba smagas klepus lēkmes.
- Iza, vai esi droša, ka ar tevi viss būs kārtībā? - Eila pamāja pēc tam, kad bija viņa ātri apkampusi. - Tavs klepus ir kļuvis stiprāks.
- Tas vienmēr ziemā ir stiprāks. Tu zini, ka vasarā tas atlaižas. Turklāt jūs ar Ubu esat savākušas tik daudz staģu, ka, manuprāt, tuvumā vairs nav palicis neviens stādiņš, un mums, iespējams, šovasar vairs nebūs tik daudz aveņu, jo tu izraki visas saknes, ko sajaukt ar augiem manai tējai. Ar mani viss būs kārtībā, neuztraucies par mani, - Iza viņu pārliecināja. Tomēr Eila redzēja, ka atvieglojums no zālēm bija labākā gadījumā īslaicīgs. Vecā sieviete ārstēja sevi ar augiem jau gadiem ilgi; tās tuberkuloze bija progresējusi pārāk tālu, un tējas vairs nebija efektīvas.
- Centies iziet pastaigāties saulainajās dienās un daudz atpūties, - Eila bija neatlaidīga. - Te nebūs daudz darba, pārtikas un malkas ir pietiekami. Zūgs un Dorvs sargās uguni, lai nelaistu tuvumā zvērus un ļaunos garus, un Aba pagatavos ēst.
- Jā, jā, - Iza piekrita. - Steidzies nu, Brūns jau ir gatavs doties ceļā!
Eila ieņēma savu ierasto vietu gājiena beigu galā, tikmēr visi skatījās uz viņu un gaidīja.
- Eila, - Iza rādīja zīmes. - Neviens nevar iet, pirms tu neesi ieņēmusi savu īsto vietu.
Eila kautrīgi nostājās sieviešu grupas priekšgalā. Viņa bija aizmirsusi par savu jauno stāvokli. Sievietes seja satraukumā piesarka, nostājoties rindā priekšā Ebrai. Viņa jutās neērti; Eilai vienkārši nelikās pareizi, ka tai jāstājas priekšgalā. Eila kā atvainojoties pamāja vadoņa sievai, taču Ebra bija pieradusi pie savas otrās vietas. Tomēr likās savādi Izas vietā redzēt sev priekšā Eilu; tas lika Ebrai aizdomāties, vai Iza spēs aiziet uz nākamo klanu Sapulci.