Iza un trīs pārējie, pārāk veci, lai dotos ceļojumā, pavadīja klana ļaudis līdz kalna korei un stāvēja, noraugoties tiem pakaļ, līdz tie pārvērtās par maziem punktiņiem līdzenumā lejā kalna pakājē. Pēc tam visi četri atgriezās tukšajā alā. Aba un Dorvs bija izlaiduši jau iepriekšējo klanu Sapulci un jutās gandrīz vai pārsteigti, ka vēl bija dzīvi un negāja uz nākamo, bet Zūgam un Izai šī bija pirmā reize. Lai gan Zūgs vēl reizēm izgāja medībās ar lingu, aizvien biežāk viņš tagad atgriezās ar tukšām rokām, bet Dorva redze nebija tik laba, tāpēc viņš vispār nekur negāja.
Visi sapulcējās ap ugunskuru pie alas ieejas un, lai gan diena bija silta, tomēr necentās sarunāties. Pēkšņi Izu sagrāba spēcīga lēkme, kas uzrāva daudz asiņainu gļotu. Viņa devās uz savu pavardu atpūsties, un drīz vien arī pārējie iegāja alā un bezdarbībā apsēdās katrs pie sava pavarda. Viņiem nebija pielipusi sajūsma par garo ceļojumu vai atkalredzēšanās prieku ar draugiem un radiniekiem no citiem klaniem. Tie zināja, ka vasara būs neizturami karsta.
Agrās vasaras svaigums mērenajā zonā alas tuvumā mainīja savu raksturu virzienā uz austrumiem, kontinentālo stepju atklātajā līdzenumā. Bagātīgi zaļās pameža un koku lapotnes pazuda, tomēr šur tur vēl manīja skujkoku jaunos dzinumus, kuru adatiņas bija par toni gaišākas zaru galos un koku galotnēs. Tajā vietā līdz pašam horizontam līdz pat krūšu augstumam stiepās ātri iesakņojušās un augošas zāles un augi, kuru jauneklīgais zaļums nemanāmi pārgāja dzeltenpelēkā nokrāsā, nenosakāmā toni starp zaļo un zeltaino. Klana ļaužu kājas grima biezā, matētā iepriekšējo gadu audzē, ceļam vijoties cauri bezgalīgajai stepei, atstājot aiz sevis īslaicīgu, viļņotu sliedi un pēdas, kur tie bija gājuši. Mākoņi reti kad aizsedza bezgalīgo plašumu virs to galvām, izņemot atsevišķas reizes, kad negaiss bija redzams tālumā. Ūdens bija maz. Tie apstājās pie katras upes, lai piepildītu ūdens somas, baidoties, ka nevarēs atrast veldzi pietiekami tuvu nakts apmetnei.
Brūns noteica ātrumu, lai pielāgotos lēnākajiem ceļotājiem, izņemot vienu, kas tos mudināja no aizmugures. Viņiem bija ejams tāls ceļš, lai sasniegtu uzņemošā klana alu augstu kalnos kontinenta austrumu daļā. Iešana bija grūta, jo sevišķi Krebam, bet priekšā stāvošā lielā Sapulce un svinīgās ceremonijas, kuras viņam bija paredzēts vadīt, uzmundrināja vīra garastāvokli. Lai gan viņa ķermenis bija kropls un atrofējies un artrīts to bija sabeidzis vēl vairāk, lielā burvja garīgās spējas nebija traucētas. Siltā saule un Eilas dotās sāpes remdējošās zālītes mazināja kriku locītavās, un pēc kāda laika soļošana padarīja muskuļus stingrākus pat tajā kājā, kuru viņš lietoja pavisam nosacīti.
Ceļotāji ieslīga monotonā rutīnā, viena diena saplūda ar nākamo nogurdinošā vienmuļībā. Tuvīnais pavasaris mainījās tik pakāpeniski, ka tie gandrīz nemanīja, kā siltā saule pārvēršas svelmainā, liesmojošā bumbā, izkaltējot stepi un pārmainot vienmuļo līdzenumu pelēkbrūnas zemes, dzeltenīgas zāles un smilškrāsas klinšu slimīgi bezkrāsainā ainavā uz putekļainās, dzeltenpelēkās debess fona. Trīs dienas to acis sūrstēja no dūmiem un pelniem, ko valdošie vēji atnesa no plašā stepes ugunsgrēka. Tie pagāja garām bizonu un gigantisku briežu, kurus rotāja lieli plaukstveida ragi, zirgu, kulanu un ēzeļu milzīgiem ganāmpulkiem; krietni retāk - stepju antilopēm, kuru ragi no galvvirsas auga taisni uz augšu un galos viegli izliecās atpakaļ; desmitiem un atkal desmitiem tūkstošiem zālēdāju, kas ganījās plašajās pļavās.
Krietni attālu no zemes šauruma, kas gan savienoja pussalu ar kontinentu, gan kalpoja kā izeja uz seklo, sāļo jūru ziemeļaustrumos, skatienam pavērās masīva kalnu grēda - otra augstākā virs zemes. Pat pašas zemākās virsotnes līdz pusnogāzei klāja mūžīgie ledāji, kuru stingumu nespēja satricināt līdzenuma kaltējošais karstums. Kad līdzeno stepi pakāpeniski nomainīja nelieli pauguri, izraibināti ar auzenēm un kaviļu un sarkani no bagātīgajām dzelzsrūdas iegulām, - sarkanais okers to padarija par svētitu zemi - Brūns zināja, ka līdz sāls purvam vairs nav tālu. Tā bija mazāk svarīga un daudz nestabilāka pāreja. Galvenais pussalas savienojums ar kontinentu atradās ziemeļu galā, kas veidoja daļu no nelielās iekšzemes jūras rietumu robežas.
Divas dienas viņi cīnījās cauri smirdošam, odiem apsēstam iesāļa ūdens purvam, ko ik pa brīdim šķērsoja ūdensteces, līdz sasniedza sauszemi. Pundurozoli un skābarži drīz vien aizveda līdz kalnu pakājes ozolu mežu vēsajam, aicinošajam patvērumam. Gājēji devās cauri audzei, kurā bija gandrīz tikai dižskābarži, sajaukušies ar dažiem kastaņkokiem, un iesoļoja jauktajā mežā, kur dominēja ozoli, bet auga arī bukši un īves, ko rotāja vijīgās efejas un mežvīteņi. Liānas bija kļuvušas retākas, tomēr vēl šur tur apvijās ap kādu koku, kad tie sasniedza egļu un Kanādas egļu joslu, kur skujkoki bija sajaukušies ar dižskābaržiem, kļavām un skābaržiem. Rietumu daļa likās visslapjākā šajā joslā, tā bija noaugusi ar bieziem mežiem, un sniega līnija atradās viszemāk.
Ļaudis ik pa brīdim mežā manīja bizonus, sarkanos briežus, stirnas un aļņus; tie redzēja arī meža kuiļus, lapsas, āpšus, vilkus, lūšus, leopardus, meža kaķus un daudzus mazākus zvērus, taču nevienu pašu vāveri. Eila jutās tā, it kā kaut kas šajā faunā trūktu, līdz saprata, ka nav viņas iemīļoto radībiņu. To visu vainagoja klana pirmā sastapšanās ar alu lāci.
Brūns pacēla roku, liekot visiem apstāties, un norādīja sev priekšā uz milzīgu, pinkainu ķepaini, kas berzēja muguru pret koku. Pat bērni sajuta bijību, ar kādu ļaudis uzlūkoja masīvo veģetārieti. Viņa fiziskā klātbūtne atstāja lielu iepaidu. Brūnie lāči no savas dzimtenes kalniem un arī šie vidēji svēra trīs simti piecdesmit mārciņu; alu lāča tēviņa svars vasaras periodā, kamēr tas bija vēl diezgan vājš, tuvojās tūkstoš mārciņām. Vēlā rudenī, kad tas bija uzbarojies ziemai, tā masa bija krietni lielāka. Pieslējies pakaļkājās, tas bija trīs reizes garāks par klana vīriem un ar savu milzīgo galvu un pinkaino kažoku izskatījās pat vēl lielāks. Slinki skrāpējot muguru pret veca stubura raupjo mizu, viņš, šķiet, nemanīja cilvēkus, kas sastinguši stāvēja pavisam netālu. Bet viņam nebija jābaidās ne no vienas radības, viņš tos vienkārši neievēroja. Klana ļaudis zināja, ka mazākie lāči, kas dzīvoja netālu no viņu alas, varēja pārlauzt brieža sprandu ar vienu savas spēcīgās ķepas cirtienu; uz ko gan bija spējīgs tāds milzu ķepainis? Vienīgi otrs tēviņš pārošanās laikā vai šīs sugas mātīte, kas sargāja savus mazuļus, uzdrīkstētos stāties tādam pretim. Viņa vienmēr uzvarēja.
Tomēr bez milzigā dzīvnieka auguma bija vēl kas cits, kas padarija klana ļaudis kā zemē iemietus. Tas bija Ursus, pats klanu iemiesojums. Viņš bija to radinieks, vēl vairāk, tas iemiesoja viņu būtību. Tā kauli vien bija tik svēti, ka varēja atvairīt jebkuru ļaunumu. Radniecība, ko tie juta, bija garīga saite, kurai bija daudz lielāka nozīme nekā fiziskajai. Tieši Ursus Gara dēļ visi klani bija savienoti vienā un tika piešķirta nozīme Sapulcei, uz kuru viņi bija devušies tik tālā ceļā. Tā būtība apvienoja viņus Lielajā klanā, Alu Lāča klanā.
Lācim apnika šī nodarbošanās - vai varbūt viņam vairs neniezēja un viņš izstiepās pilnā augumā, paspēra dažus soļus uz pakaļkājām un tad nometās uz visām četrām. Purnu nolaidis pie pašas zemes, tas neveikliem aulekšiem devās projām. Lai gan tas bija liela auguma, alu lācis savā būtībā bija miermīlīgs radījums un reti kad uzbruka, ja vien to nenokaitināja.