- Vai tas bija Ursus? - Uba pamāja, satraukta aiz ziņkāres.
- Tas bija Ursus, - Krebs apstiprināja. - Un tu redzēsi vēl vienu alu lāci, kad būsim galā.
- Vai saimnieku klanam patiesi alā dzīvo lācis? - Eila vaicāja. - Tas ir tik liels. - Viņa zināja, ka tā bija tradīcija - klanam, kas rīkoja klanu Sapulci, bija jānoķer alu lāča mazulis un jāuzaudzina alā.
- Tagad tas droši vien atrodas krātiņā alas ārpusē, bet, kad tas bija maziņš, lācēns dzīvoja kopā ar klana ļaudīm un tika audzināts kā bērns, pie katra pavarda to baroja, kad vien tam iegribējās ēst. Daudzi ldani stāsta, ka to lāči pat iemācās mazliet runāt, taču toreiz, kad mēs rīkojām klanu Sapulci, es vēl biju mazs. Es neko daudz no tā neatceros, tāpēc nevaru pateikt, vai tā ir taisnība. Kad lācis ir paaudzies un sasniedzis pusi sava auguma, to ieliek krātiņā, lai tas nevienu nesa- vainotu, tomēr visi viņu vēl aizvien baro ar dažādiem gardumiem un samīļo, kad vien iet garām, tāpēc viņš zina, ka ir mīlēts. Viņš tiks godināts Lāča Ceremonijā un aiznesīs no mums vēstis Garu pasaulei, - Krebs paskaidroja.
Šis stāsts bija dzirdēts jau agrāk, bet, kad cilvēki ieraudzīja alu lāci, tas ieguva jaunu nozīmi to acīs, kuri bija vai nu pārāk jauni, lai kaut ko atcerētos, vai arī nekad nebija piedalījušies nevienā klanu Sapulcē.
- Kad mēs varēsim rīkot klanu Sapulci un dabūt lāci, lai tas pie mums dzīvo? - Uba jautāja.
- Kad pienāks mūsu kārta, ja nu vienīgi tas klans, kuram jārīko, nespēs to paveikt. Tad varam piedāvāties mēs. Taču klani reti palaiž garām iespēju rīkot klanu Sapulci, kaut ari medniekiem dažreiz jānoiet garš ceļš, lai atrastu alu lāča mazuli, un briesmas no tā mātes ir ļoti lielas. Klanam, kas Sapulci rīko šoreiz, ir paveicies. Alu lāči vēl aizvien dzīvo blakus viņu klana alai. Tie ir palīdzējuši sameklēt alu lāčus citiem klaniem, bet šoreiz ir viņu kārta. Mūsu alas apkārtnē nav palicis neviens, bet reiz tie tur noteikti bijuši, jo Ursus kauli bija mūsu alā, kad mēs to atradām, - Krebs atbildēja.
- Un ja nu kaut kas notiek ar to klanu, kuram paredzēts rīkot Sapulci? Mūsu klans pat vairs nedzīvo tajā alā, kur kādreiz, - Eila turpināja. - Ja tā būtu mūsu reize, kā gan pārējie zinātu, kur mūs meklēt?
- Mēs nosūtītu ziņotājus uz tuvāko klanu, lai tas nodod vēsti tālāk, un tie vai nu lai pastāsta citiem klaniem, kur atrodas ala, vai dod iespēju rīkot Sapulci citam klanam.
Brūns deva zīmi, un klans atkal turpināja ceļu. Kad cilvēki gāja garām kokam, kuru lācis bija izmantojis muguras kasīšanai, Krebs to rūpīgi apskatīja un noņēma dažas spalvu šķipsnas, kas vēl bija ieķērušās raupjajā mizā. Viņš tās uzmanīgi ietina lapā, ko turēja zobos, un iebāza apmetņa ielocē. Dzīva alu lāča kažoka spalvām piemīt brīnišķīga burvība.
Milzīgos skujkokus kalna pakājē nomainīja īsākas, druknākas augstkalnu sugas, ļaudīm kāpjot augstāk un paverot skatienam mirdzošās kalnu virsotnes, ko tie bija redzējuši, šķērsojot līdzenumu. Parādījās biezas bērzu audzes un kadiķi ar zemu augošiem zariem, un rozā acālijas, kuru bagātīgie ziedpumpuri tikko sāka vērties vaļā, uztriepjot dabas pirmatnējam zaļumam spilgtāku krāsu. Savvaļas puķu daudzveidība pievienoja vēl vairāk toņu vibrējošo nokrāsu paletei: plankumainās, oranži sarkanās lilijas, gaiši violetie un rozā ozoliņi, zilie un purpursārtie vīķi, gaiši violetie īrisi, zilās genciānas, dzeltenās vijolītes, prīmulas un visdažādāko formu baltās puķes. Dienvidu kalnu grēda, tāpat kā tā, kas atradās pussalas zemākajā galā un kas bija veidojusies tajā pašā zemes garozas pārvietošanās laikā, bija kalpojusi kā kontinenta floras un faunas patvērums ledus- laikmetā.
Laiku pa laikam parādījās kāda kalnu kaza un lielragu muflons. Klana ļaudis jau bija nonākuši gandrīz līdz panīkušajiem pundurko- kiem kalnu taigā, kas robežojās ar zemo grīsli un zāli noaugušajām augstkalnu pļavām, kad sasniedza labi iestaigātu taku, kas šķērsoja stāvu nogāzi. Sapulces saimnieku klana vīriem vajadzēja doties krietni vien tālāk, lai nonāktu medību vietās atklātajos līdzenumos kalnu ziemeļos, taču alu lāču tuvums piešķīra šai vietai tādu veiksmi, ka tie labprāt samierinājās ar šādām neērtībām. Tas arī ļāva tiem iegūt lielāku meistarību, medījot veiklos meža dzīvniekus.
Ļaudis, kas skrēja sagaidīt atnākošo klanu, tiklīdz bija ieraudzījuši Bruņu un Grodu parādāmies takas līkumā, spēji apstājās, pamanījuši Eilu. Garās dzīves pieredze nespēja aizkavēt pārsteigtos skatienus. Viņas atrašanās sievu priekšgalā, no ceļojuma nogurušajiem klana ļaudīm iznākot klajumā alas priekšā, izraisīja satrauktu spriedelēšanu. Krebs bija viņu brīdinājis, tomēr Eila nebija gatava šādām izjūtām; viņa nebija gaidījusi arī tādu ļaužu pūli. Vairāk nekā divi simti apjukušu cilvēku sapulcējās apkārt, lai apskatītu savādo sievieti. Eila nekad mūžā nebija redzējusi tik daudz ļaužu, vēl jo vairāk - vienuviet.
Atnācēji apstājās milzīga krātiņa priekšā, kas bija izgatavots no resniem, dziļi zemē ieraktiem stabiem, stingri sasietiem kopā. Tajā atradās milzīgs lācis, līdzīgs tam, kādu tie bija redzējuši ceļā uz šejieni, šoreiz pat vēl lielāks. Barots no rokas ar milzīgu daudzumu pārtikas, kas padarīja to rāmu un paklausīgu, gigantiskais alu lācis slinkā bezdarbībā vāļājās iežogojuma iekšpusē, gandrīz par resnu, lai pieceltos. Mazais klans bija smagi strādājis, pielūdzot un godājot, un tik ilgu laiku uzturot milzīgo lāci, un pat daudzās pārtikas, dažādo darbarīku un ādu dāvanas, ko sanesa atnākušie klani, nespēja atsvērt pūles, ko šis darbs bija prasījis. Tomēr nebija neviena paša cilvēka, kurš neapskaustu saimnieku klana ļaudis, un visi klani dedzīgi gaidīja savu kārtu, lai uzņemtos to pašu uzdevumu un iegūtu garīgos labumus un lielo cieņas pilno stāvokli.
Alu lācis gāzelēdamies panāca tuvāk, lai redzētu, kas izraisījis tādu kņadu, cerot saņemt vēl kādu gardumu, un Uba cauri pūlim izlauzās tuvāk Eilai, kuru vienlīdz satrauca gan cilvēku drūzmēšanās, gan lācis.
Saimnieku klana vadonis un burvis nāca tiem pretim, mājot sveicienus, bet tiem tūdaļ sekoja dusmīgs jautājums.
- Kāpēc esi atvedis uz mūsu Sapulci kādu no Citiem, Brun? - runāja saimnieku klana vadonis.
- Tā ir klana sieviete, Norg, un zāļu sieva pa Izas līniju, - Brūns atbildēja mierīgāk nekā patiesībā jutās. Vērojošo pūli pāršalca murdoņa un satrauktu roku vilnis.
- Tas nav iespējams! - mogurs rādija. - Kā viņa var būt klana sieviete? Viņa ir dzimusi pie Citiem.
- Viņa ir klana sieviete, - Mogurs atkārtoja tikpat dzelžaini kā Brūns. Viņš uzlūkoja saimnieku klana vadoni ar drūmu skatienu. - Vai tu neuzticies man, Norg?
Norgs, sajuties neērti, paskatījās uz savu moguru, taču nerada atbalstu burvja apjukušajā sejas izteiksmē.
- Norg, mēs esam nogājuši tālu ceļu un esam noguruši, - ierunājās Brūns. - Šis diez vai ir īstais bridis, lai to pārrunātu. Vai tu mums liegsi savas alas viesmīlību?
Iestājās saspringts bridis. Ja Norgs viņiem atteiktu, tiem nebūtu citas izvēles, kā vien mērot garo ceļu atpakaļ uz savu alu. Tas būtu rupjš uzvedibas normu pārkāpums, taču Eilas ielaišana būtu līdzvērtīga viņas kā klana sievietes pieņemšanai; tas vismaz atvieglotu Bruņa situāciju. Norgs vēlreiz uzlūkoja savu moguru, tad vareno vie- naci vīru, kurš bija Lielais Mogurs, tad atkal viru, kas bija vadonis pirmajam no visiem klaniem. Ja jau Mogurs tā teica, ko gan viņš varēja iebilst?
Norgs deva zīmi savai sievai, lai tā ierāda Bruņa klanam iepriekš rezervēto vietu, bet pats iegāja alā kopā ar Bruņu un Moguru. Tiklīdz tie būs iekārtojušies, viņš noskaidros, kā sieviete, kas acīm redzami dzimusi pie Citiem, bija kļuvusi par klana sievieti.