Ieeja saimnieku klana alai bija mazāka nekā Bruņa klana alai, ari pati ala izskatījās mazāka, kad tie sākumā iegāja iekšā. Un šī ala nebija viena liela telpa ar nelielu papildu nodalījumu ceremonijām, bet gan virkne telpu un eju, kas iespiedās dziļi kalnā, vairums no tām bija neizpētītas. Tā bija pietiekami liela, lai izmitinātu visus viesu klanus, lai gan viņi nevarēja baudīt priekšrocības, ko dāvāja gaisma pie alas ieejas. Bruņa klanu ieveda telpā, kas bija otrā no ieejas, un ļaudis iekārtojās gar vienu malu visā tās garumā. Tas bija ērts novietojums un piemērots viņu augstajam stāvoklim. Lai gan vairāku klanu ļaudis jau bija izvietoti dziļāk, šī vieta tiktu viņiem taupīta līdz pat faktiskajam Lāča Svētku sākumam. Vienīgi tad, kad būtu skaidri zināms, ka šis Alu Lāča klans neieradīsies, vieta tiktu ierādīta nākamajam pēc stāvokļa augstākajam klanam.
Klanam kopumā nebija vadoņa, taču, tāpat kā klana iekšienē, pastāvēja klanu hierarhija un augstākstāvošā klana vadonis faktiski kļuva par visu klanu vadoni vienkārši tāpēc, ka viņš bija visaugstāk stāvošais klanu loceklis. Tomēr tas nekādā ziņā nebija absolūtās varas stāvoklis. Šajā ziņā klani bija pietiekami autonomi. Tos visus vadīja neatkarīgi, valdonīgi vīri, kas bija pieraduši rīkoties pēc saviem likumiem un kas satikās tikai reizi septiņos gados. Viņi tik vienkārši nepakļāvās lielākai autoritātei, izņemot tās jomas, kas skāra tradīcijas un garu pasauli. Tas, kā katrs klans iekļāvās pastāvošajā hierarhijā, un tātad ari par vīru, kurš tika atzīts par klanu vadoni, tika izlemts klanu Sapulcē.
Klana statusu noteica daudzi elementi; rituāli nebija vienīgās aktivitātes, sacensības bija tikpat vai pat vēl svarīgākas. Sadarbības nepieciešamība klanu starpā izdzīvošanas nolūkā, kas prasīja no ļaudīm stingru savaldību, atrada pieņemamu izpausmi sacensībās ar pārējiem klaniem. Un tās bija tikpat nepieciešamas, lai izdzīvotu, tikai atšķirīgā veidā. Kontrolētas sacensības atturēja tos no savstarpējas izrēķināšanās. Par sacensību, klaniem satiekoties, pārvērtās gandrīz viss. Vīri piedalījās cīkstēšanās sacensībās, lingas mešanā, bolās sviešanā, roku spēka pārbaudē, metot vāli, skriešanās un sarežģītākajās skriešanas un šķēpmešanas sacīkstēs, darbarīku izgatavošanas, dejošanas, pasaku stāstīšanas sacensībās un dramatiskā medību attēlošanā, kur apvienojās abas iepriekšminētās prasmes.
Arī sievietes deva savu ieguldījumu, lai gan to sacensības nebija tik nozīmīgas. Lielie svētki bija īstā izdevība parādīt savu ēdiena gatavošanas meistarību. Dāvanas, kas tika sanestas saimnieku klanam, vispirms tika izstādītas visiem redzamā vietā aplūkošanai, kritiski nopētītas un vienprātīgi novērtētas no pārējo sieviešu puses. Rokdarbu klāstā bija mīkstas, lokanas ādas, bagātīgs zvērādu klāsts, ūdensnecaurlaidīgi grozi, pīti vaļēji pārnēsājamie grozi, smalkas teks- tūras un piegriezuma paklāji, trauki no biezām jēlādām vai miecētām ādām, virves no izturīgām cīpslām vai stiegrainiem augiem, vai dzīvnieku sariem, garas, vienāda resnuma pātagas bez neizturīgākiem posmiem, koka bļodas, nopulētas vienmērīgi gludas, paplātes ēdiena pasniegšanai, izgatavotas no kaula vai tievākajiem baļķu galiem, bļodas un kausi, kapuces, cepures, kāju auti, roku apsēji un citādi maisiņi; tika salīdzināti pat bērni. Sieviešu vidū gods netika piešķirts kā pats par sevi saprotama lieta. Viņu spēle bija daudz izsmalcinātāka - izteiksmes vai žesta, vai stājas atšķirībās, kas izpaudās pavisam nemanāmās finesēs, - taču tā nebija mazāk patiesa, uzrādot acīmredzamu atšķirību starp vidēju un labu darbu un atzīstot par labu to, kas bija patiesi skaists.
Katra klana zāļu sievas un mogura salīdzinošais stāvoklis tika ņemts vērā, nosakot klana statusu. Gan Iza, gan Krebs - abi bija veicinājuši Bruņa klana augstāko statusu, tāpat kā tas fakts, ka klans jau vairākas paaudzes pirms viņa bija ieņēmis pirmo vietu, tomēr ļaujot Brūnam vien nedaudz izvirzīties, kad tas pirmo reizi kļuva par vadoni. Lai cik svarīgi bija visi pārējie labvēlīgie faktori, izšķirošā nozīme bija tieši klana vaditāja spējām. Un, ja sacensība starp sievietēm bija smalka, tad lēmuma pieņemšana par to, kurš vadonis ir pats spējīgākais, bija vēl daudz komplicētāka.
Daļēji lēmums bija atkarīgs no tā, cik labi katra klana viri apliecināja sevi sacensībās, parādot, cik pamatīgi vadonis ir tos mācījis un motivējis; daļēji ari no tā, cik cītīgi sievietes strādāja un cik labi prata uzvesties, liecinot par vadoņa stingro, sargājošo roku. Daļēji tas izrietēja no uzticības klana tradīcijām, taču visvairāk vadoņa un rezultātā ari viņa klana stāvokli noteica paša vadoņa rakstura spēks. Brūns zināja, ka šoreiz tiks pārbaudīts viņa izturības mērs; viņš jau bija zaudējis pamatu zem kājām, atvedot šurp Eilu.
Klanu Sapulces bija ari laiks, kad varēja atjaunot vecas draudzības, apciemot radiniekus no citiem klaniem un pārrunāt kādas pļāpas vai notikumus, kas piešķīra dzīvību daudziem aukstiem vakariem dažus turpmākos gadus. Jaunieši, kas nevarēja atrast sev pāri pašu klanā, raudzīja piesaistīt pretējā dzimuma uzmanību, kaut gan laulības varēja notikt vienīgi tādā gadījumā, ja sieviete bija pieņemama jaunā vīrieša klana vadonim. Uzskatīja, ka sievietei tiek izrādīts īpašs gods, ja viņu izvēlas kāds vīrietis no augstākstāvoša klana, lai gan aiziešana no klana bija traumējoša gan viņai, gan mīļajiem, kuri bija jāpamet. Neraugoties uz Zūga ieteikumiem un sievietes stāvokli pa Izas līniju, Iza šaubījās, ka Eila spētu atrast sev kādu vīrieti. Tas, ka viņai bija bērns, būtu varējis līdzēt, ja vien puika būtu bijis normāls, taču viņas kroplais mazulis izgaisināja pēdējās cerības.
Eilas domas nebija ne tuvu vīra meklējumiem. Viņa jau bija pietiekami norūpējusies, lai sadūšotos un uzlūkotu ziņkārīgo, aizdomu pilno cilvēku pūli ārpus alas. Viņas ar Ubu bija izkravājušas mantas un ierīkojušas pavardu, kam ciemošanās laikā vajadzēja kalpot kā viņu mājām. Norga sieva bija raudzījusi, lai akmeņi pavardu un robežu veidošanai atrastos pietiekami tuvu un viesu klaniem būtu ērti pieejamas ādas ūdens somas. Eila bija pielikusi visas pūles, lai izklātu savas dāvanas saimnieku klanam tā, kā bija mācījusi Iza, un viņas darbu kvalitāte jau bija piesaistījusi uzmanību. Viņa nomazgāja ceļa putekļus, uzvilka tiru apmetni un tad pabaroja dēlu, kamēr Uba nepacietīgi didljās. Meitene nespēja vien sagaidīt, kad varēs izpētīt alas apkārtni un apskatīt ļaudis, tomēr negribēja sastapties ar tiem viena pati.
- Pasteidzies, Eila, - viņa māja. - Visi pārējie jau ir ārā. Vai tu nevari pabarot Durku vēlāk? Es labāk sēžu ārā saulē, nevis šajā tumšajā, vecajā alā, un tu ne?
- Es negribu, lai viņš tagad sāk raudāt. Tu zini, cik skaļi viņš kliedz. Cilvēki nodomās, ka es neesmu laba māte, - Eila atbildēja. - Es negribu darīt neko tādu, kas liktu viņiem domāt par mani vēl sliktāk, nekā tie jau domā. Krebs man teica, ka ļaudis būs pārsteigti, kad ieraudzīs mani, taču es nevarēju iedomāties, ka viņi varētu neļaut mums palikt. Un es negaidīju, ka viņi tā blenzīs.
- Bet viņi mūs tomēr uzņēma, un, kad Krebs un Brūns būs pabeiguši sarunu ar viņiem, tie sapratis, ka tu esi klana sieviete. Ejam, Eila! Tu nevari visu laiku palikt alā, agrāk vai vēlāk tev būs ar viņiem jātiekas. Tie apradīs ar tevi pēc kāda laiciņa, tāpat kā mēs. Es gandrīz vairs neievēroju, ka esi citāda; man patiesi ir pie tā jāpiedomā.