- Mūsu alā es dzīvoju jau pirms tavas piedzimšanas, Uba. Šie nekad agrāk mani nav redzējuši. Ak, nu labi, gan jau es tikšu tam pāri. Neaizmirsti paņemt kaut ko ēdamu alu lācim.
Eila piecēlās, piespieda Durku pie pleca un papliķēja tā muguriņu pirms iziešanas ārā. Viņas parādīja cieņas žestu Norga sievai, ejot garām tās pavardam. Sieviete atbildēja ar sveicienu un ātri pievērsās darbam, aptvērusi, ka pārāk ilgi skatās. Eila dziļi ievilka elpu, tuvojoties izejai, un paslēja galvu mazliet augstāk. Viņa bija apņēmusies ignorēt uz sevi vērsto ziņkārību; viņa bija klana sieviete, un viņa te iederējās tikpat lielā mērā kā citi.
Eilas apņemšanās tika maksimāli pārbaudīta, kad tā izgāja spožajā saules gaismā. Katra klana ikviens cilvēks atrada kādu iemeslu, lai uzturētos alas tuvumā un sagaidītu, līdz savādā sieviete iznāks ārā. Vairums centās izturēties neuzkrītoši, tomēr daudz vairāk bija to, kas aizmirsa vai ignorēja ierasto pieklājību un brīnīdamies blenza ar atplestām mutēm. Eila juta, ka nosarkst. Viņa it kā atvainodamās nomainīja Durka stāvokli, lai labāk skatītos uz bērnu, nevis uz neskaitāmajām pret sevi pavērstajām sejām.
Labi vien bija, ka viņa skatījās uz dēlu. Eilas kustības pievērsa apkārtējo uzmanību Durkam, kuru pirmajā šokā par sievietes izskatu neviens nebija pamanījis. Izsaucieni un žesti, daži no tiem nebūt ne apslēpti, skaidri parādīja, ko tie domāja par viņas dēlu. Zēnam nevajadzēja līdzināties pārējiem bērniem; ja tas būtu līdzinājies Eilai, ļaudis būtu pieņēmuši viņu labprātāk. Neatkarīgi no tā, ko teica Brūns un Mogurs, Eila bija viena no Citiem; viņas bērnam vajadzēja būt ceptam no tās pašas mīklas. Taču Durkam bija pietiekami daudz pazīmju, lai liktu tā atšķirības uzskatīt par izkropļojumiem. Viņš bija stipri kropls mazulis, kuram nevajadzēja atļaut dzīvot. Kritās ne tikai Eilas vērtība, arī Brūns bija zaudētājs.
Eila uzgrieza muguru aizdomu pilnajiem skatieniem un pavērtajām mutēm, un viņas abas ar Ubu devās pie alu lāča, kas atradās krātiņā. Ieraudzījis tās tuvojamies, milzīgais ķepainis pielāčoja tuvāk un pasniedzās cauri režģim pēc gaidītā cienasta. Abas atsprāga atpakaļ, ieraugot briesmīgo ķepu ar resnajiem un diezgan strupajiem nagiem, kas vairāk bija piemēroti kašņāt saknes un bumbuļus, no kā sastāvēja lielākā daļa tā ēdienkartes, nekā lai uzvilktu kokā savu milzīgo rumpi. Atšķirībā no brūnajiem lāčiem vienīgi alu lāča mazuļi bija pietiekami veikli un mazi, lai rāptos kokos. Eila un Uba nolika ābolus zemē tieši aiz resnajiem baļķiem, kas reiz bija kalpojuši kā pietiekami nobrieduši koki.
Lācis, kas tika audzināts kā visu mīlēts bērns un kam nekad ne mazākā mērā netika ļauts badoties, bija pilnībā pieradis pie cilvēkiem un jutās labi to tuvumā. Gudrais dzīvnieks bija iemācījies, kā, veicot zināmas darbības, katrā ziņā iespējams tikt pie papildu gardumiem. Viņš apsēdās un lūdza. Eila būtu pasmaidījusi par tā klaunādi, ja vien laikus nebūtu atcerējusies, ka jāvaldās.
- Tagad es zinu, kāpēc klana ļaudis saka, ka lāči runā, - Eila pamāja Ubai. - Viņš prasa vēl; vai tev ir vēl kāds ābols?
Uba iedeva viņai vienu no nelielajiem, cietajiem, apaļajiem augļiem, un šoreiz Eila piegāja pie krātiņa un iedeva to lācim. Tas iebāza ābolu mutē, tad pievirzījās tuvāk redelēm un parīvēja savu milzīgo, pinkaino galvu pret koka baļķa izaugumu.
- Man šķiet, tu gribi, lai tevi pakasa, tu vecais medus laiža, - Eila pamāja. Viņa bija brīdināta nekad nesaukt zvēru par lāci vai alu lāci, vai par Ursu tā klātbūtnē. Ja lāci nosauks vārdā, tas atcerēsies, kas viņš ir bijis īstenībā un ka viņš nepieder pie tā klana, kurš to uzaudzinājis. Tas atkal kļūs par savvaļas lāci, izjauks Lāča Ceremoniju un sabojās visus svētkus. Viņa pakasīja tam aiz auss.
- Tev tas patīk, vai ne, ziemas guļava, - Eila pamāja un pasniedzās, lai pakasītu aiz otras auss, ko tas bija pagriezis pret sievieti. - Tu pats varētu pakasīt savas ausis, ja vien gribētu - tu tikai esi slinks; jeb varbūt tu gaidi uzmanību? Tu lielais, pinkainais mazuli!
Eila rīvēja un kasīja milzīgo galvu, bet, kad Durks pasniedzās, lai iekamptos pinkainajā spalvā, viņa atkāpās. Viņa bija pietiekami daudz glaudījusi un kasījusi mazus ievainotus zvēriņus, ko bija atnesusi uz alu, lai sajustu, ka šis ir tāds pats, tikai lielāks un vairāk pieradināts zvērs. Pamatīgā krātiņa aizsargātai, Eilai driz vien izzuda bailes no lāča, taču viņas bērns bija kas cits. Kad Durks pastiepa savas sīkās roķeles, lai ieķertos vilnā, milzīgā rikle un garie nagi pēkšņi šķita bīstami.
- Kā tu varēji pieiet viņam tik tuvu? - Uba apbrīnā pamāja. - Man būtu bijis bail stāvēt tik tuvu lāča krātiņam.
- Viņš patiešām ir tikai liels mazulis, bet es aizmirsu par Durku. Dzīvnieks varēja to savainot ar draudzīgu kustību. Viņš līdzinās bērnam, kas lūdz barību vai pieprasa uzmanību, bet es negribu pat domāt, ko tas spētu nodarīt, ja pēkšņi kļūtu nikns, - Eila teica, abām dodoties projām no krātiņa.
Uba nebija vienīgā, kas jutās pārsteigta par Eilas bezbailību, viss Lielais klans vēroja viņu. Vairums viesu tramīgi novērsās, jo sevišķi sākumā. Jauni zēni rotaļājoties pieskrēja pie krātiņa, izbāza roku caur režģiem un pieskārās lācim, lai dižotos ar savu drosmi, bet vīri bija par lepnu, lai izrādītu bailes, vai nu tie tās juta, vai ne. Bija maz to sieviešu, kuras, nepiederēdamas pie saimnieku klana, vispār uzdrošinājās krātiņam pieiet tuvāk un pasniegties caur redelēm, lai to pakasītu; pirmajā acu uzmetienā tas šķita negaidīti no sievietes. Tas gluži neizmainīja viņu uzskatus par Eilu, tomēr lika to apbrīnot.
Tagad, kad tie visi bija Eilu kārtīgi apskatījuši, ļaudis palēnām izklīda, tomēr viņa vēl aizvien sajuta zaglīgus skatienus. Mazo bērnu tiešie, pētošie skatieni viņu nesatrauca. Tā bija dabiska jaunības ziņkāre par visu neparasto, un tai nepiemita aizdomu vai nolieguma piedevas.
Eila un Uba devās uz kādu noēnotu vietu zem pārkarenas klints lielā, slīpā klajuma ārējā malā, kas atradās alas priekšā. No šī piesardzīgā attāluma tās bez traucēkļa varēja vērot notiekošo.
Starp Eilu un Ubu vienmēr bija pastāvējusi īpaša tuvība. Eila bija bijusi jaunās meitenes māsa, māte un rotaļu biedrene, bet, kopš Uba bija pa īstam sākusi mācīties un jo sevišķi pēc tam, kad bija sekojusi Eilai uz mazo alu, viņu draudzība ieguva vairāk vienlīdzības. Viņas bija labas draudzenes. Ubai bija gandrīz seši gadi, un viņa bija sasniegusi to vecumu, kad sāk izrādīt interesi par pretējo dzimumu.
Viņas sēdēja ēnas vēsumā. Durks gulēja tām pa vidu uz izklātas nesamās ādas, spārdoties un vicinot roķeles, un cilājot galviņu, lai palūkotos apkārt. Ceļojuma laikā viņš bija sācis vāvuļot un atdarināt dūdojošas skaņas, kādas nekad nebija dzirdētas no klana mazuļiem. Tas satrauca Eilu, taču kaut kādā neizskaidrojamā veidā viņai tas patika. Uba izteica piezīmes par vecākajiem zēniem un jaunajiem vīriešiem, un Eila viņu draudzīgi ķircināja par to. Pēc klusas vienošanās nekad netika pieminēts Eilas iespējamais vīrs, lai gan viņas gadi atbilda precību vecumam krietni vairāk. Abas priecājās, ka garais ceļojums beidzies, un prātoja par Lāča Ceremoniju, jo neviena no viņām agrāk nebija piedalījusies klanu Sapulcē. Kamēr viņas tā sarunājās, tuvojās kāda jauna sieviete un formālā, mēmā, universālā valodā kautrīgi aicināja Eilu tai pievienoties.
Viņa sasveicinājās ar Eilu; tas bija pirmais draudzīgais žests, ko abas viešņas saņēma. Viņas redzēja, ka nesamajā ādā ir mazulis, bet tas gulēja, un sieviete negrasījās to modināt.