- Šīs sievietes vārds ir Oda, - viņa formāli ierunājās, kad bija apsēdusies, un rādīja, ka grib zināt jaunpienācēju vārdus.
Atbildēja Uba: - Šīs meitenes vārds ir Uba, sievieti sauc par Eilu.
- Eei… Eeigha? Tāds vārds nezin. - Odas plaši izplatītais dialekts un žesti bija mazliet atšķirīgi, taču abas saprata sievietes iebildi.
- Tas nav klana vārds, - teica gaišmatainā Eila. Viņa saprata grūtības, kādas radās citiem, izrunājot tās vārdu; pat daži viņas pašas klana cilvēki nespēja to izrunāt pareizi.
Oda pamāja ar galvu un pacēla rokas, it kā grasītos kaut ko teikt, bet tad pārdomāja. Šķiet, viņa bija uztraukusies un jutās neveikli. Visbeidzot viņa pagriezās pret Durku.
- Sieviete redz, ka tev ir bērns, - viņa ierunājās, nedaudz samin- stinājusies. - Vai bērns ir puika vai meitene?
- Bērns ir puika. Bērna vārds ir Durks, tāpat kā tajā leģendā par Durku. Vai sieviete zina to leģendu?
Odas acīs bija manāms savāds atvieglojums. - Sieviete zina leģendu. Šis vārds nav parasts šīs sievietes klanam.
- Vārds nav parasts arī šīs sievietes klanam. Bet bērns pats nav parasts. Durks ir īpašs; vārds ir viņam piemērots, - Eila pamāja ar viegli jaušamu lepnu izaicinājumu.
- Šai sievietei ir bērns. Tā ir meitene. Vārds ir Ura, - Oda stāstīja. Viņa vēl aizvien šķita satraukta un it kā vilcinājās. Iestājās neveikls klusums.
- Vai mazais guļ? Sieviete apskatīs Uru, ja māte atļauj, - Eila beidzot jautāja, nezinādama, ko lai vēl saka sievietei, kuras draudzība izpaudās tik mulsinošā veidā.
Oda, šķiet, kādu mirkli pārdomāja šo lūgumu, tad, it kā pieņēmusi lēmumu, izņēma mazuli no auta un ielika to Eilai rokās. Eilas acis pēkšņā pārsteigumā plaši iepletās. Ura bija maziņa - viņa varēja būt dzimusi ne vairāk kā pirms mēneša - taču ne jau jaundzimušās vecums pārsteidza slaido sievieti. Ura bija līdzīga Durkam. Viņa bija pietiekami līdzīga Durkam, lai to varētu uzskatīt par viņa ciltsmāsu. Odas bērns tikpat labi varēja būt arī viņas bērns!
Eilai no redzētā griezās galva. Kā gan klana sievietei varēja būt bērns, kas līdzinās viņas mazulim? Viņa domāja, ka Durks izskatās citāds tāpēc, ka zēnā ir daļa no klana un daļa no viņas, bet Krebam un Brūnam būs bijusi taisnība. Durks nav citāds, viņš ir kropls, tāpat kā kropls ir Odas mazulis. Eila bija apjukusi; viņa bija tik izmisusi, ka nezināja, ko teikt. Uba beidzot pārtrauca ieilgušo klusumu.
- Tavs mazulis ir līdzīgs Durkam, Oda. - Uba aizmirsa, ka jālieto formālā valoda, tomēr Oda viņu saprata.
- Jā, - sieviete pamāja ar galvu. - Šī sieviete bija pārsteigta, kad ieraudzīja Eeghas mazuli. Tāpēc es… šī sieviete gribēja runāt ar tevi. Es nezināju, vai tavējais ir puika vai meitene, bet es cerēju, ka tas ir zēns.
- Kāpēc? - Eila pamāja.
Oda palūkojās uz mazuli Eilas klēpī. - Mana meita ir kropla, - viņa māja, skatoties sānis. - Es biju nobijusies, ka viņa nekad nespēs sev sameklēt vīru, kad izaugs. Kuram vīrietim gan būs vajadzīga tāda kropla sieviete? - Odas acis lūdzās, uzlūkojot Eilu. - Kad es… kad šī sieviete ieraudzīja tavu mazuli, es cerēju, ka tas ir puika, jo… redzi, ari tavam dēlam nebūs viegli atrast sievu.
Eila nebija domājusi par sievu Durkam. Odai bija taisnība, viņam varētu rasties problēmas atrast sev pāri. Tagad viņa saprata, kāpēc Oda bija tām pienākusi.
- Vai tava meita ir veselīga? - viņa vaicāja. - Stipra?
Oda skatījās uz savām rokām, tad atbildēja. - Bērns ir vājš, taču veselība ir laba. Mazulim ir vājš kakliņš, - viņa pamāja, - bet tas kļūst stingrāks, - Oda dedzīgi piebilda.
Eila uzmanigāk ieskatījās mazajā meitenītē un, ar vaicājošu skatienu palūgusi atļauju, noņēma tās autu. Bērns bija plecīgāks par Durku, tas vairāk līdzinājās klana mazuļiem, bet tā kauli bija smalkāki. Viņai bija tāda pati augsta piere un kopējā galvas forma kā Durkam, vienīgi uzacu loki bija stipri mazāk izteikti. Deguntiņš bija gandrīz mazs, taču nebija šaubu, ka viņai būs klana izvirzītais žoklis bez zoda. Meitenes kakls bija īsāks nekā Durkam, taču noteikti garāks nekā normālam klana bērnam. Eila pacēla mazuli, instinktīvi pieturot tā galviņu, un pamanīja tik pazīstamās bērna pūles celt galviņu.
- Viņas kakliņš kļūs stingrāks, Oda. Durks bija vēl vārgāks, kad piedzima, un palūkojies uz viņu tagad.
- Tu tā domā? - Oda dedzīgi atsaucās. - Šī sieviete lūgs pirmā klana zāļu sievu, lai tā uzskata šo meiteni par sava zēna pāri, - Oda formāli lūdza.
- Man šķiet, Ura būtu laba sieva Durkam, Oda.
- Tad tu lūgsi savam vīram atļauju?
- Man nav vīra, - Eila atbildēja.
- Ai! Tad tavs dēls ir nelaimīgs, - Oda vīlusies pamāja. - Kas tad viņu mācīs, ja tev nav vīra?
- Durks nav nelaimīgs, - Eila uzsvēra. - Ne jau visi bērni, kas piedzimuši neprecētām sievietēm, ir nelaimīgi. Es dzīvoju pie Mogura pavarda; viņš nepiedalās medībās, taču Brūns pats apsolīja mācīt manu dēlu. Viņš būs labs mednieks un labs gādātājs. Viņam ir arī medību totēms. Mogurs teica, ka tas esot Pelēkais Vilks.
- Tam nav nozīmes, nelaimīgs vīrs būtu labāk nekā vispār nekāds vīrs, - Oda atturīgi pamāja. - Es ceru, ka tev ir taisnība. Mūsu mogurs vēl nav atklājis Uras totēmu, bet Pelēkais Vilks ir pietiekami stiprs jebkuras sievietes totēmam.
- Izņemot Eilas, - Uba iejaucās. - Viņas totēms ir Alu Lauva. Viņu izvēlējās.
- Kā tad tu tiki pie bērna? - Oda izbrīnīta vaicāja. - Manējais ir Kāmis, bet viņš šoreiz patiesi nikni cīnījās. Ar pirmo meitu man nebija tik daudz problēmu.
- Mana grūtniecība ari bija smaga. Vai tev ir vēl viena meita? Vai viņa ir normāla?
- Viņa bija. Tagad viņa pastaigājas nākamajā pasaulē, - Oda skumji pamāja.
- Vai tāpēc Urai atļāva dzīvot? Es brīnos, ka tev atjāva viņu paturēt, - Eila aizrādīja.
- Es negribēju viņu paturēt, bet mans virs man to lika. Tas ir mans sods, - Oda atzinās.
- Tavs sods?
-Jā, - Oda pamāja. - Es vēlējos meiteni, bet mans virs gribēja dēlu. Es vienkārši ļoti mīlēju savu pirmo bērniņu. Kad viņu nogalināja, es gribēju vēl vienu meitiņu, tādu pašu kā viņa. Mans vīrs saka, ka Ura ir kropla tāpēc, ka man bija nepareizas domas, gaidot bērnu. Viņš saka: ja es būtu gribējusi puiku, mans bērns būtu bijis normāls. Viņš man lika meiteni paturēt, lai visi zinātu, ka es neesmu laba sieviete. Taču viņš mani neatdeva, varbūt tāpēc, ka neviens cits mani neņemtu.
- Es nedomāju, ka tu esi tik slikta sieviete, Oda, - Eila pamāja ar līdzjūtības pilnu skatienu. - Iza arī gaidīja meiteni, kad staigāja ar Ubu. Viņa man teica, ka katru dienu esot lūgusies savam totēmam meitu. Kā tava pirmā meita nomira?
- Viņu nogalināja kāds vīrietis.
Eila samulsusi nosarka.
- Vīrietis, kas līdzīgs tev, Eeigha, vīrietis no Citiem.
"Vīrietis no Citiem?" Eila domāja. "Vīrietis, kas līdzīgs man?" Viņa juta vēsumu kāpjam augšup pa muguru un tirpoņu pie matu saknēm. Eila pamanīja Odas apjukumu.
- Iza saka, ka es esot piedzimusi pie Citiem, Oda, bet es neko par viņiem neatceros. Tagad es piederu pie klana, - viņa kā iedrošinot teica. - Kā tas notika?
- Mēs piedalījāmies medībās, kopā ar vīriem vēl divas sievietes, ja neskaita mani. Mūsu klans dzīvo uz ziemeļiem no šejienes, bet toreiz mēs aizgājām tālāk, nekā jelkad bijām gājuši. Vīri agri atstāja nometni; mēs palikām vācot malku un sauso zāli. Tur bija daudz mēslu mušu, un mēs zinājām, ka vajadzēs uzturēt uguni, lai izžāvētu gaļu. Pēkšņi tie vīri ieskrēja mūsu nometnē. Viņi gribēja apmierināt ar mums savas vajadzības, taču neparādīja zīmi. Ja viņi būtu parādījuši zīmi, es būtu ieņēmusi to pozu, bet tie man neļāva to izdarīt. Tie vienkārši sagrāba mūs un nogrūda zemē. Viņi bija tik rupji. Tie pat neļāva man nolikt zemē mazuli. Tas, kurš mani sagrāba, norāva manu apmetni un apģērbu. Mans bērniņš izkrita, bet viņš to nepamanīja.