- Kad viņš bija beidzis, - Oda turpināja, - arī otrs vīrs grasījās mani paņemt, bet viens no viņiem ieraudzīja manu meitenīti. Viņš to pacēla un iedeva man, bet viņa bija mirusi. Viņa krītot atsita galvu pret akmeni. Tad vīrs, kas viņu atrada, izkliedza skaļus vārdus un viņi visi aizgāja. Kad atgriezās mednieki, mēs viņiem izstāstījām, un viņi mūs tūliņ aizveda atpakaļ uz alu. Mans vīrs toreiz bija labs pret mani; viņš arī bēdājās par manu meitu. Es biju tik laimīga, kad mans totēms atkal bija sakauts drīz vien pēc viņas zaudējuma. Man pat nepaspēja parādīties mēnešreizes. Es domāju, ka mans totēms bēdājās, ka esmu zaudējusi savu bērnu, un nolēma ļaut man tikt pie cita, lai tas aizstātu meitiņu. Tāpēc es iedomājos, ka man varētu būt vēl viena meitene, bet man nevajadzēja vēlēties meiteni.
- Man žēl, - Eila ierunājās. - Es nezinu, ko es darītu, ja zaudētu Durku; vienreiz es gandrīz to zaudēju. Es runāšu ar Moguru par Uru. Esmu pārliecināta, ka viņš runās ar Bruņu, viņš lepojas ar manu dēlu. Es domāju, ka arī Brūns piekritīs. Tas būtu vieglāk nekā sameklēt kādu sievieti no mūsu klana, kas precētos ar kroplu vīru.
- Šī sieviete būs pateicīga zāļu sievai, un es apsolu viņu labi audzināt, Eeigha. Viņa būs laba sieviete, nevis tāda kā viņas māte. Bruņa klanam ir visaugstākais stāvoklis; es domāju, ka mans vīrs piekritīs. Ja viņš zinās, ka Urai būs vieta Bruņa klanā, viņš varbūt tik ļoti nedusmosies uz mani. Viņš man pastāvīgi atgādina, ka mana meita būs vienīgi nasta un ka tai nekad nebūs sava stāvokļa. Un, kad Ura paaugsies, es varēšu teikt, ka viņai nav jāuztraucas par to, ka neatradīs vīru. Sievietei grūti pārdzīvot, ja neviens vīrs viņu negrib, - Oda teica.
- Es zinu, - slaidā, gaišmatainā sieviete atbildēja. - Es parunāšu ar Moguru, tiklīdz varēšu.
Kad Oda aizgāja, Eila bija klusa un domīga. Uba juta, ka viņai vajadzīgs klusums, un netraucēja. Nabaga Oda, viņa bija laimīga, viņai bija labs vīrs un normāls bērns. Bet tad tiem vīriem bija jānāk un viss jāsabojā. Kāpēc viņi vienkārši nevarēja parādīt zīmi? Vai tad viņi neredzēja, ka Odai bija bērns? Tie Citu vīri, viņi ir tikpat slikti kā Brouds. Vēl sliktāki. Brouds vismaz būtu ļāvis vispirms nolikt zemē bērnu.
Vīri un to vajadzības! Klana vīri, Citu vīri - viņi visi ir vienādi.
Eilai tā prātojot, viņas domas aizvien atgriezās pie Citiem. Citu vīri, vīri, kas līdzīgi man, kas ir tie Citi? Iza teica, ka esmu dzimusi pie Citiem, kāpēc es neko neatceros par viņiem? Es pat nespēju atcerēties, kā viņi izskatījās. Kur tie dzīvo? Interesanti, kā tāds Citu vīrietis izskatās? Eila atcerējās savu atspulgu dīķī netālu no viņu alas un centās iztēloties vīrieti ar viņas seju. Bet, domājot par vīrieti, viņai ienāca prātā Brouds, un kā pēkšņa atklāsme domu juceklis, kas griezās uz riņķi viņas smadzenēs, pēkšņi sakārtojās.
"Citu vīri! Nu, protams! Oda teica, ka viens no viņiem atvieglojis savas vajadzības ar viņu, un viņai pēc tam vairs nebijušas mēnešreizes.
Tad viņai piedzima Ura, tāpat kā Durks piedzima pēc tam, kad Brouds atviegloja savas vajadzības ar mani. Tas vīrs bija no Citiem, un es piedzimu viņiem, bet Oda un Brouds abi pieder pie klana. Ura nav vairāk kropla kā Durks. Durks ir pa daļai es un pa daļai klans, un Ura tāpat. Jeb, pareizāk, viņa ir pa daļai Oda un pa daļai tas vīrs, kas nogalināja viņas mazuli. Tātad Brouds radīja Durku - ar savu locekli, nevis viņa totēma gars.
Bet citām sievietēm, kas bija kopā ar Odu, nebija kroplu bērnu. Un, lai cik reti viri un sievas to darītu, ja katru reizi tiktu radīts bērns, bērnu būtu ļoti daudz. Varbūt arī Krebam ir taisnība. Sievietes totēms ir jāsakauj; taču viņa nenorij totēma būtību, vīrietis to ieliek sievietē ar savu locekli. Un tad tas sajaucas ar sievietes totēma būtību. Dzimst ne tikai vīrieši, bet sievietes arī.
Kāpēc tam vajadzēja būt Broudam? Es gribēju mazuli, mans Alu Lauva zināja, cik ļoti es gribēju mazuli, taču Brouds mani neieredz. Viņš neieredz arī Durku. Bet kurš gan būtu to ieredzējis? Nevienam citam vīram es neinteresēju, esmu pārāk neglīta. Brouds to darīja tikai tāpēc, ka zināja, cik ļoti man tas riebjas. Vai mans Alu Lauva zināja, ka Brouda totēms galu galā uzvarēs? Viņa būtībai jābūt spēcīgai; Ogai jau ir divi dēli. Braku un Grevu ari noteikti ir radījis Brouda loceklis, tāpat kā Durku.
Vai tas nozīmē, ka viņi ir ciltsbrāļi? Brāļi? Tāpat kā Brūns un Krebs? Brūns droši vien arī Broudu ir radījis Ebrā. Ja vien tas nebija kāds cits vīrs; tas varēja būt jebkurš virs. Tomēr laikam ne. Vīri parasti nedod tādu zīmi vadoņa sievai, tas ir nepieklājīgi. Un Broudam nepatīk dalīties ar Ogu. Mamuta medībās Krugs vienmēr izmantoja Ovru. Visi varēja redzēt viņa vajadzību; Gūvs bija piesardzīgāks. Pat Drūgs to darīja vienu vai divas reizes.
Ja Brūns radīja Broudu un Brouds radīja Durku, vai tas nozīmē, ka Durks ir arī daļa no Bruņa? Un Braks un Grevs? Brūns un Krebs ir ciltsbrāļi; viņi piedzima vienai mātei, un varbūt tos radījis viens tēvs. Viņš bija arī vadonis. Vai tas nozīmē, ka Durks ir ari daļa no Kreba? Un kā ir ar Izu? Viņa ir ciltsmāsa." Eila papurināja galvu. "Viss ir par daudz nesaprotami," viņa nodomāja.
"Brouds tomēr radīja Durku. Interesanti, vai tas bija mans totēms, kas lika Broudam toreiz dot man zīmi? Tas bija briesmīgi, bet tas varēja būt vēl viens pārbaudījums, un varbūt nebija citas iespējas. Mans totēms to būs zinājis, būs to izplānojis. Tas zināja, cik ļoti es gribēju bērniņu, un viņš patiesi man deva zīmi, ka Durks dzīvos. Vai tas nebūtu saniknojis Broudu, ja viņš būtu zinājis? Viņš mani tik ļoti ienida, taču viņš man deva to, ko es visvairāk gribēju."
- Eila, - Uba ierunājās, pārtraucot viņas domu virteni, - es tikko redzēju, ka Krebs un Brūns iegāja alā. Kļūst jau vēls, mums vajadzētu sākt kaut ko gatavot, Krebs būs izsalcis.
Durks bija iemidzis. Viņš pamodās, kad Eila to pacēla, bet drīz vien nomierinājās, piespiedis degunu pie mātes krūts. "Esmu pārliecināta, ka Brūns ļaus Urai kļūt par Durka sievu," viņa domāja, tām soļojot atpakaļ uz saimnieku klana alu. "Viņi sader viens ar otru vairāk, nekā Oda spēj iedomāties. Bet kā ar mani? Vai es nekad neatradīšu viru, kurš saderētu ar mani?"
23
Kad ieradās divi pēdējie klani, Eila piedzīvoja tikpat smagu pārbaudījumu kā sagaidīšanas laikā. Slaidā, gaišmatainā sieviete bija savāda parādība gandrīz divsimt piecdesmit cilvēku vidū, ko veidoja desmit kopā savākušies klani. Kur vien tā gāja, visur viņu ievēroja un katru viņas rīcību vērtēja. Lai cik nenormāla šķita sieviete, neviens tās uzvedībā nespēja saskatīt ne mazāko novirzi. Eila ārkārtīgi uzmanījās, lai neviens tādu nespētu ieraudzīt.
Viņa neizrādīja nevienu no tai raksturīgajām īpatnībām, kas tomēr reizēm paspruka nedaudz brīvākajā gaisotnē pašu alā. Sieviete nesmējās, pat nesmaidīja. Asaras neslapināja tās acis. Ne plati soļi, ne brīva roku vicināšana nenodeva tās nesievišķīgo uzvedību. Viņa bija klana tikumības paraugs, priekšzīmīga klana sieva - un neviens neko citu nemanīja. Neviens ārpus tās klana nekad nebija pazinis sievieti, kura būtu uzvedusies citādi. Tas padarīja viņas klātbūtni pieņemamu, un, kā Uba bija paredzējusi, viņi pie tās pierada. Klanu Sapulcē bija pārāk daudz citu lietu, lai jaunums par vienu nepazīstamu sievieti spētu pārāk ilgi aizkavēt ļaužu uzmanību.