- Drūgs taisa vislabākos ieročus, - Grods žestikulēja. Lakoniskais vīrs reti izrādīja vēlmi runāt.
- Atlasīt pašus labākos un atnest tos šurp ir viena lieta, Grod, bet ir vajadzīga veiksme, lai, visiem vērojot, tie klausītu. Tam jaunajam vīram no Norga klana ir ķēriens, - Drūgs atbildēja.
- Tās nu ir vienas sacīkstes, kur tev ir izredzes tikai tāpēc, ka viņš ir jaunāks, Drūg. Viņš būs vairāk satraucies, bet tev ir lielāka pieredze sacensībās. Tu spēsi labāk koncentrēties, - Gūvs iedrošināja.
- Tomēr veiksme vienalga ir vajadzīga.
- Visam ir vajadzīga veiksme, - Krugs noteica. - Es tomēr domāju, ka Dorvs stāsta labāk par visiem.
- Tu vienkārši esi pie viņa pieradis, Krug, - Gūvs pamāja. - Tajās sacensībās ir grūti izlemt. Pat viena otra sieviete ir laba stāstītāja.
- Tas tomēr nav tik satraucoši kā medību dejas. Man šķiet, e^ redzēju Norga klanu pārrunājam degunradža medības, bet, ieraudzījuši mani, tie apklusa, - Krugs stāstīja. - Viņi droši vien parādīs tās medības.
Oga kautrīgi tuvojās vīriem un rādīja, ka vakara maltīte ir gatava. Vīri pamāja, lai tā iet prom. Sieviete cerēja, ka nepaies pārāk ilgs laiks, līdz tie izlems nākt vakariņās. Jo ilgāk tām nāksies gaidīt, jo ilgāk nevarēs pievienoties pārējām sievām, kuras pulcējās, lai stāstītu savas leģendas, un viņai negribējās izlaist nevienu pašu. Parasti tās bija vecākās sievas, kuras ar dramatiskas pantomīmas palīdzību izspēlēja klana leģendas un stāstus no dzīves. Bieži vien šo stāstu nolūks bija izglītot jaunās meitenes, bet tie visi bija aizraujoši: skumji stāsti, kas plosīja sirdi, laimīgi stāsti, kas izraisīja prieku un iedvesmu, un humora pilni stāsti, kas pašu neveiklos atgadījumus ļāva uzlūkot kā mazāk smieklīgus.
Oga atgriezās pie ugunskura alas tuvumā. - Es nedomāju, ka viņi ir izsalkuši, - viņa pamāja.
- Izskatās, ka viņi tomēr nāks, - Ovra ierunājās. - Es ceru, ka viņi pārāk ilgi neaizrausies ar ēšanu.
- Brūns arī nāk. Vadoņu sapulce būs beigusies, bet es nezinu, kur palicis Mogurs, - Ebra piebilda.
- Viņš pirmīt iegāja alā ar pārējiem moguriem. Viņi droši vien ir tajā vietā, kur mitinās šī klana gari. Nav zināms, kad tie nāks ārā. Vai mums ir jāgaida uz viņu? - Uka vaicāja.
- Es viņam kaut ko atlikšu, - ierunājās Eila. - Viņš vienmēr aizmirst paēst, kad gatavojas rituāliem. Viņš ir tik ļoti pieradis ēst atdzisušu ēdienu, ka man šķiet: viņam tāds garšo labāk. Es nedomāju, ka viņš iebildīs, ja mēs to negaidīsim, - Eila noteica.
- Skatieties, viņas jau sāk. Mēs nedzirdēsim pirmos stāstus, - Ona ar nožēlu žestikulēja.
- Neko nevar darīt, Ona, - Aga teica. - Mēs nevaram iet, iekams vīri nebūs paēduši.
- Mēs neko daudz nenokavēsim, Ona, - Ika mierināja. - Stāsti turpināsies visu nakti. Un rītdien vīri rādīs savus labākos medību stāstus un mēs drīkstēsim noskatīties. Vai tas nebūs vienreizēji?
- Es labāk gribu redzēt sievu stāstus, - Ona noteica.
- Brouds saka, ka mūsu klans rādīšot mamuta medības. Viņš domā, ka mēs katrā ziņā uzvarēsim; Brūns ļaus viņam vadīt, - Oga žestikulēja, acīm lepnumā mirdzot.
- Tas būs satraucoši, Ona. Es atceros, kad Brouds kļuva par vīru un vadīja medību deju. Es pat vēl nepratu runāt vai kaut ko saprast, bet tas tik un tā bija satraucoši, - Eila pamāja.
Kad ēdiens bija sagatavots, sievietes nepacietīgi gaidīja, raidot ilgu pilnus skatienus uz sieviešu grupu, kas bija sapulcējusies laukuma attālākajā galā.
- Ebra, ejiet vien skatīties savus stāstus, mums vēl ir, par ko runāt, - Brūns žestikulēja.
Sievietes paņēma savus mazuļus un bīdīja jaunākos bērnus uz sieviešu grupas pusi; tās bija sasēdušās ap kādu vecu sievu, kura tikko bija iesākusi jaunu stāstu.
- …un Lielā Ledus Kalna māte…
- Pasteidzamies! - Eila pamāja. - Viņa stāsta leģendu par Durku. Es negribu palaist garām nevienu vārdu, tas ir mans mīļākais stāsts.
- To jau visi zina, Eila, - Ebra iebilda.
Bruņa klana sievietes atrada vietu, kur apsēsties, un drīz vien jau bija aizrāvušās ar klausīšanos.
- Viņa stāsta mazliet citādi, - Eila pēc brīža pamāja.
- Katra klana variants ir mazliet atšķirīgs, un katram stāstītājam ir savs stāstīšanas veids, bet tā ir tā pati leģenda. Mēs tikai esam pieradušas pie Dorva. Viņš ir vīrietis, viņš labāk izprot vīru fragmentus. Sieviete vairāk stāsta par mātēm, ne tikai par Lielā Ledus Kalna māti, bet par to, cik bēdīgas bija Durka un citu jauno puišu mātes, kad tie pameta klanu, - Uka atbildēja.
Eila atcerējās, ka Uka zemestrīces laikā bija zaudējusi dēlu. Jaunā sieviete spēja saprast mātes skumjas par bērnu. Atšķirīgais variants piešķīra leģendai jaunu nozīmi ari Eilas acīs. Uz mirkli viņa norūpējusies sarauca pieri. "Mana dēla vārds ir Durks; es ceru - tas nenozīmē, ka viņu kādu dienu pazaudēšu." Eila apkampa savu mazuli. "Nē, tā nedrīkst būt. Es jau reiz viņu gandrīz pazaudēju, briesmas taču tagad ir garām, vai ne?"
Nejauša vēja pūsma sapurināja dažas brīvi krītošas Bruņa matu sprogas, uz mirkli atvēsinot ar sviedru lāsēm klāto pieri, kad Brūns rūpīgi novērtēja attālumu līdz celmam, kas atradās klajā laukuma malā alas priekšā. Atlikusī koka daļa, kurai bija nocirsti zari, veidoja nožogojuma fragmentu, kas apņēma alu lāci. Vēja brāzma tikai ķircinājās. Tā neļāva atgūties no smacējošās pēcpusdienas saules, kas svilināja ar putekļiem klāto klajumu. Tomēr gaisigais rietumu vējš saviļņoja ko vairāk, ne tikai saspringti vērojošo ļaužu pūli, kas bija sastājušies gar malām.
Brūns bija tikpat rāms kā viņi, stāvot ar paplestām kājām, labā roka nokarājusies gar sāniem un satvērusi bolās turekli. Trīs smagās akmens bumbas, ieliktas savilktos, piemērotos ādas gabalos un piestiprinātas pie trim dažāda garuma savītām ādas siksnām, tika novietotas zemē. Brūns gribēja uzvarēt šajā sacensībā ne tikai sacensības dēļ - lai gan arī tas bija svarīgi -, bet tāpēc, ka vēlējās parādīt citiem vadoņiem, ka nebija zaudējis savu cīņas sparu.
Tas, ka viņš bija atvedis Eilu uz klanu Sapulci, Brūnam bija kaitējis. Tagad viņš saprata, ka viņš un klana ļaudis bija ļoti pieraduši pie Eilas. Viņa bija liela un nedabiska, lai pārējie tik īsā laika sprīdī spētu šo sievieti pieņemt. Pat Moguram nācās cīnīties, lai saglabātu savu vietu, un viņš nebija spējis pārliecināt pārējos mogurus, ka viņa ir zāļu sieva pa Izas līniju. Viņi labprātāk bija ar mieru atteikties no īpašā dzēriena, kas pagatavots no saknītēm, nekā ļaut to pagatavot Eilai. Izas stāvokļa zaudējums nozīmēja vēl vienu atbalstu mazāk; tas sašūpoja Bruņa jau tā nedrošo situāciju.
Ja neiegūs sacensībās pirmās vietas, Bruņa klans katrā ziņā zaudēs savu stāvokli, un, lai gan šobrīd viņi bija pirmie, par rezultātiem viņi ne tuvu nebija pārliecināti. Tomēr pat uzvara sacensībās negarantētu viņa klanam augstāko vietu, tā sniegtu tikai vienlīdzīgas iespējas. Bija pārāk daudz citu rādītāju. Klanam, kurš bija Sapulces saimnieks, vienmēr tika dota priekšroka, un tieši Norga klans tiem bija vissīvākais sacīkšu konkurents. Ja Bruņa klans atrastos tuvu otrajai vietai, Nor- gam būtu pietiekams pamatojums, lai ieņemtu galveno vietu. Norgs to zināja un bija Bruņa visneatlaidīgākais pretinieks. Brūns noturējās savās pozīcijās vienīgi sava gribasspēka dēļ.