Brūns ar piemiegtām acī vēroja celmu. Ar tikko manāmu kustību pietika, lai puse no vērotājiem aizturētu elpu. Nākamajā mirklī rāmais ķermenis pārvērtās kustību virpulī un trīs akmens bumbas, griezdamās ap savu asi, lidoja uz celmu. Tajā mirklī, kad bola atrāvās no viņa rokas, Brūns saprata, ka metiens ir izdarīts. Akmeņi trāpīja mērķī, bet atlēca no tā, tomēr neaptverot mērķi. Brūns devās pēc bolās, un viņa vietu ieņēma Nūzs. Ja Nūzs aizsviestu mērķim garām, Brūns būtu uzvarētājs. Ja viņš trāpītu celmam, tiem abiem būtu otrais mēģinājums. Taču, ja Nūza bola apņemtu celmu, uzvarētājs būtu viņš.
Brūns ar vienaldzīgu sejas izteiksmi stāvēja malā uz sānu līnijas, pretojoties vēlmei pieskarties amuletam, vien klusībā sūtot lūgšanas savam totēmam. Nūzam tādu aizspriedumu nebija. Viņš pasniedzās pēc nelielā ādas maisiņa, kas bija pakarināts tam kaklā, aizvēra acis un tad noskatīja celmu. Ar pēkšņu strauju kustību viņš palaida, lai bola lido. Vienīgi garos gados izkoptā pašsavaldīšanās ļāva Brūnam neizrādīt savu vilšanos, kad bola apvijās ap celmu un tā palika. Nūzs bija uzvarējis, un Brūns juta, ka viņa pozīcijas aizvien vairāk saļo- gās.
Brūns palika savā vietā, tikmēr laukumā tika iznestas trīs zvērādas. Vienu piesēja pie veca, izpuvušā stubura - milzīga, nokaltuša koka, kura izrobotā, aplauztā galotne sniedzās tikai nedaudz augstāk par cilvēka augumu. Otru pārsedza pār iespaidīga apjoma nogāzušos, sūnām klātu baļķi netālu no mežmalas un nostiprināja ar akmeņiem, bet trešo izklāja uz zemes un arī nostiprināja ar akmeņiem. Visas trīs veidoja trīsstūri ar vairāk vai mazāk vienādām malām. Katrs klans izvēlējās vienu vīru, kurš piedalīsies šajās sacensībās, un tie sastājās vienā rindā blakus zemē izklātajai ādai atbilstoši klanu statusam. Pārējie, nesot noasinātus šķēpus, izgatavotus pa lielākai daļai no īves, lai gan tika izmantoti arī bērza, apses un vītola šķēpi, devās pie atlikušajiem mērķiem. Divi jauni vīrieši no zemāka statusa klaniem nostājās pāri pirmie. Abi, turot rokās šķēpus, cieši viens otram blakus, nenolaižot acis no Norga, saspringti gaidīja. Pēc viņa dotā signāla tie metās stāvošās siekstas virzienā un cauri ādai ietrieca tajā šķēpu, mērķējot vietā, kur vajadzētu atrasties dzīvnieka sirdij, ja to vēl būtu klājusi āda, tad paķēra otru šķēpu no sava klana vīriem, kuri gaidīja blakus mērķim. Ātrā skrējienā tie piesteidzās pie nogāztā baļķa un iedūra tajā otru šķēpu. Līdz brīdim, kad tika pagrābts trešais šķēps, viens vīrs nepārprotami atradās priekšgalā. Viņš metās atpakaļ pie zemē izklātās ādas, dziļi ietrieca tajā šķēpu, cik vien tuvu viducim varēja, un uzvaras priekā pacēla rokas.
Pēc pirmās kārtas bija atlikuši vēl pieci vīri. Trīs no tiem nostājās nākamajam skrējienam - šoreiz no augstākstāvošajiem klaniem. Tam, kurš noskrēja pēdējais, tika dota vēl viena iespēja sacensībā ar atlikušajiem diviem. Pēc tam sacentās tie abi vīri, kas noskrēja kā otrie, bet trīs pēdējie sāncenši bija abi pirmās vietas ieguvēji un iepriekšējo sacīkšu uzvarētājs. Finālisti bija Brouds, Vords un Gorns, vīrs no Norga klana.
No visiem trim Gorns bija skrējis četras reizes, lai iegūtu iespēju piedalīties finālā, turpretī abi pārējie bija gluži svaigi tikai pēc diviem skrējieniem. Gorns bija uzvarējis pirmajā kārtā, bet noskrēja kā trešais, kad sacentās trīs augstākstāvošie klani. Viņš cīkstējās vēlreiz ar diviem pēdējiem vīriem un noskrēja kā otrais, tad pārī ar vīru, kas bija noskrējis kā otrais sacīkstēs, kurās viņš bija ieņēmis trešo vietu; šoreiz Gorns bija to uzveicis. Vienīgi ar gribasspēku un izturību Gorns bija ticis līdz finālam un ieguvis visu apkārtējo apbrīnu.
Kad visi trīs vīri nostājās pēdējai sacensībai, Brūns panācās uz laukuma.
- Norg, - viņš teica, - domāju, ka pēdējās sacīkstes būs godīgākas, ja tās atliksim, lai ļautu Gornam atpūsties. Man šķiet, ka tava klana otrā vīra sievas dēls to ir pelnījis.
Daži piekrītot māja ar galvu, un Bruņa stāvoklis par sprīdi uzlabojās, lai gan Brouds dusmīgi saviebās. Šis priekšlikums nostādīja viņa paša klanu mazāk izdevīgā stāvoklī un atņēma iespēju, kura Broudam būtu radusies, sacenšoties ar cilvēku, kurš jau bija piekusis, taču parādīja Bruņa godīgumu, un Norgs nespēja atteikt. Brūns bija ātri apsvēris iespējas. Ja Brouds nebūtu pirmais, viņa klanam draudēja stāvokļa zaudēšana; taču, ja Brouds uzvarētu, Bruņa acīmredzamais taisnīgums tikai vairotu viņa prestižu, un tas radīja pašpārliecinātības iespaidu, lai gan tik pārliecināts par panākumu viņš nemaz nebija. Tas tomēr ļaus uzvarai būt tīrai - neradīsies pieņēmums, ka Gorns būtu uzvarējis, ja nebūtu jau piekusis, - gadījumā, ja Brouds uzvarēs. Un tas būtu taisnīgāk.
Bija vēla pēcpusdiena, kad visi atkal sapulcējās ap laukumu. Izturētais sasprindzinājums atdzīvojās - un vēl vairāk. Trīs jaunie vīrieši, tagad visi atpūtušies, dižodamies demonstrēja savus muskuļus un cilāja šķēpus, meklējot nepieciešamo līdzsvaru. Gūvs ar diviem vīriem no pārējiem klaniem devās pie sakārņa, bet Krugs ar vēl diviem - pie apgāztā baļķa. Brouds, Gorns un Vords - visi trīs nostājās plecu pie pleca, ieurbās ar skatienu Norgā un gaidīja viņa signālu. Saimnieku klana vadonis pacēla roku. Tad ātri to nolaida, un vīri sāka skrējienu.
Vords izrāvās pirmais, Brouds tam mina uz papēžiem, bet Gorns smagi skrēja aizmugurē. Vords jau sniedzās pēc otrā šķēpa, kad Brouds ietrieca savējo sapuvušajā sakārnī. Turpinot skrējienu uz nogāzto baļķi, Gorns taisīja izrāvienu, dzenot Broudu uz priekšu, bet Vords vēl aizvien bija priekšā. Viņš izsvieda savu šķēpu uz baļķiem pārklāto ādu tieši tajā brīdī, kad pieskrēja Brouds, taču trāpīja apslēptam zaram, un šķēps nokrita zemē. Kamēr Vords to pacēla un izsvieda atkal, Brouds un Gorns jau bija garām. Viņš grāba trešo šķēpu un metās tiem pakaļ, taču Vordam sacensības bija zaudētas.
Brouds un Gorns skrēja uz pēdējo mērķi, kājas cilājās, sirds dauzījās. Gorns sāka apdzīt Broudu, tad izrāvās par sprīdi priekšā, taču Brouds, ieraudzījis milzīgo vīru ar platajiem pleciem, kura dēļ tam nācās rīt tā uzjundītās smiltis, saniknojās. Jaunajam vīrietim šķita, ka viņam pārsprāgs plaušas, kad tas rāvās uz priekšu, sasprindzinot katru muskuli un saiti. Gorns sasniedza zemē izklāto ādu mirkli pirms Brouda, bet, kad tas pacēla roku, Brouds metās tai pa apakšu un cauri cietajai ādai ietrieca savu šķēpu zemē, pārskrienot zvērādai pāri. Gorna šķēps izdūrās tai cauri pie nākamā sirdspuksta. Viņš bija nokavējis par vienu sirdspukstu.
Broudam samazinot ātrumu un apstājoties, viņam apkārt sapulcējās Bruņa klana ļaudis. Brūns tos vēroja, acīm lepnumā spīdot. Viņa sirds sitās gandrīz tikpat ātri kā Broudam. Viņš bija pārdzīvojis kopā ar savas sievas dēlu katru noskrieto soli. Uzvara bija tik tuvu, taču dažus saspringtus mirkļus Brūns bija pārliecināts, ka Brouds zaudēs, taču viņa sievas dēls bija atdevis no sevis visu un nonācis līdz galam. Tās bija liktenīgas sacensības, bet pēc šādas uzvaras viņam pavērās vairāk nekā tikai iespēja. "Es laikam kļūstu vecs," Brūns nodomāja, "es zaudēju bolās metienu, Brouds gan ne. Brouds vinnēja. Varbūt ir laiks nodot klanu Broudam. Es varētu padarīt viņu par vadoni, paziņot to tieši šeit. Es cīnīšos par pirmo vietu un ļaušu viņam doties mājās ar godu. Pēc šīm sacensībām viņš to ir pelnījis. Es to darīšu! Es viņam to pateikšu tūdaļ pat!"
Brūns pagaidīja, līdz vīri beidza viņu sveikt, tad tuvojās jaunajam vīrietim, domājot, kā Brouds priecāsies, kad uzzinās par lielo godu, ko drīzumā saņems. Tā būs piemērota balva par skaistajām sacīkstēm, kurās viņš uzvarēja. Tā būs pati lielākā dāvana, kādu viņš spēj sniegt savas sievas dēlam.