Mednieki ar šķēpiem piesteidzās, lai izveidotu aizsargjoslu starp nokaitināto zvēru un satrauktajiem skatītājiem. Sievietes, cīnoties ar vēlmi bēgt, piespieda sev ciešāk mazuļus, bet vecākie bērni ar platām, šausmu pilnām acīm piespiedās mātēm. Vīri satvēra šķēpus - gatavi lēcieniem, lai glābtu neaizsargātās sievietes un pārbiedētos bērnus. Tomēr Lielā klana ļaudis nepameta savas vietas. Kad ievainotais lācis gāzelējoties iznāca pa atvērumu baļķu žogā, Brouds, Gorns un Vords, kas atradās žoga virsotnē, lēca virsū pārsteigtajam zvēram. Brouds uzmetās tam uz pleciem, pieliecās, satvēra vilnu uz tā purna un parāva uz augšu. Tikmēr Vords bija uzlēcis tam mugurā. Viņš sagrāba pinkaino vilnu un no visa spēka vilka to lejup, cieši savelkot vaļīgo ādu ap lāča kaklu. Ar kopīgām pūlēm tiem izdevās ar varu atplest muti dzīvniekam, kas visiem spēkiem cīnījās, un Gorns, kas atradās blakus lāča plecam, veikli iegrūda šķērsām tā mutē baļķēnu. Lācis sakampa to; Broudam palaižot dzīvnieku vaļā, baļķis ātri ieķīlējās starp žokļiem, un tas apgrūtināja elpošanu un padarīja nelietojamu vienu no alu lāča ieroču arsenāliem.
Tomēr šāda taktika lāci pilnībā neatbruņoja. Satracinātais zvērs zvēla radījumiem, kas bija tam pielipuši. Asi nagi iedūrās ciskā vīram, kas bija atspiedies pret lāča plecu, un ar vienu rāvienu kliedzošais jaunais mednieks jau atradās tā varenajās ķetnās. Gorna agonijas kliedziens spēji aptrūkās, jo varenā lāča apkampiens pārlauza tam mugurkaulu. Gari stieptas gaudas atskanēja no sievietes pūlī, kad alu lācis nosvieda zemē drošsirdīgā jaunā vīrieša ļengano augumu.
Lācis iebrida vīru barā, kas, šķēpus izstiepuši, to ielenca. Rēcošā zvēra spēcīgās priekšķepas trieciens noslaucīja vienu bariņu, notrieca pie zemes trīs vīrus un saķēra ceturto, ieplēšot dziļu brūci un saraujot tā kājas muskuļus līdz pat kaulam. Vīrs sāpēs saliecās, no tik spēcīga šoka pat nespējot pakliegt. Pārējie pārkāpa viņam pāri un apgāja apkārt, lēkājot un cenšoties piekļūt pietiekami tuvu, lai iegrūstu šķēpus kareivīgajā zvērā.
Eila šausmu pārņemtā godbijībā satvēra ciešāk Durku, pārbijusies, ka lācis varētu viņus sasniegt. Taču, kad vīrs nogāzās, tā dzīvības asinīm izplūstot zemē, viņa vairs nedomāja, viņa vienkārši rīkojās. Iegrūdusi mazuli Ubai, viņa metās tuvcīņā. Izspraukusies cauri ciešajai vīru sienai, viņa pa pusei izvilka, pa pusei iznesa ievainoto vīru ārā no mīdošā, stampājošā bara. Ar vienu roku spēcīgi spiežot uz kādu punktu cirksnī, viņa turēja sava apmetņa siksnas vienu galu zobos, bet ar otru roku nogrieza no tās gabalu.
Žņaugs bija uzlikts, un viņa slaucīja asinis ar sava mazuļa nesamo ādu, kad divas citas zāļu sievas sekoja Eilas piemēram. Bailīgi vairīdamās no bīstamās cīņas vietas, tās piesteidzās viņai palīgā. Visas trīs ienesa ievainoto vīrieti alā, un savās izmisīgajās pūlēs glābt tā dzīvību viņas pat nemanīja, kad milzīgais lācis beidzot padevās klanu mednieku šķēpiem.
Brīdī, kad alu lācis bija nogāzts, Gorna sieva izrāvās no sievu turošajām rokām, kas mēģināja viņu mierināt, un piesteidzās pie ķermeņa, kas nedabiskā stāvoklī gulēja zemē. Sieviete uzgāzās tam virsū, paslēpusi seju uz vīra spalvainajām krūtīm. Paslējusies uz ceļiem, viņa ar izmisuma pilniem žestiem lūdzās, lai tas ceļas augšā, kad tuvojās moguri. Viņas māte un Norga sieva centās sievieti aizvilkt projām. Vissvētākais no moguriem pieliecās tai cieši klāt un saudzīgi pacēla sievietes galvu, lai paskatītos uz viņu.
- Nesēro pēc viņa, - Mogurs rādīja ar maigu līdzjūtību dziļajās, brūnajās acīs. - Gorna gods bija vislielākais. Ursus viņu izvēlējās sev līdzi uz garu pasauli. Viņš palīdzēs Lielajam Garam aizlūgt par mums. Lielā Alu Lāča Gars izvēlas sev līdzi ceļā tikai vislieliskāko, visdrosmīgāko. Ursus svētki būs arī Gorna svētki. Viņa drosmi, viņa gribu uzvarēt atcerēsies kā leģendu, un to stāstīs katrā klanu Sapulcē. Kā atgriezīsies Ursus, tāpat atgriezīsies arī Gorna gars. Tas gaidīs tevi, lai jūs varētu kopā atgriezties un atkal apprecēties, bet tev jābūt tikpat drosmīgai kā viņš. Noliec savas bēdas malā un dalies ar vīru priekā, viņam ceļojot uz nākamo pasauli. Šovakar moguri piešķirs Gornam īpašu godu, lai visiem tiktu viņa drosme, lai tā tiktu nodota klaniem.
Jaunā sieviete acīm redzami centās savaldīt ciešanas, lai būtu tik drosmīga, kādai viņai vajadzēja būt pēc godājamā svētā vīra vārdiem. Viņa negribēja laupīt godu sava vīra garam. Greizais, kroplais, vienacainais burvis, no kura visi bijās, nezin kāpēc vairs nelikās tik briesmīgs. Ar pateicības pilnu skatienu viņa piecēlās un stīvi devās atpaKaļ uz savu vietu. Viņai jābūt drosmīgai: vai tad Mogurs viņai neteica, ka Gorns viņu gaidis? Ka viņi abi kopā kādu dienu atgriezīsies un atkal apprecēsies? Viņas prāts pieķērās šim solījumam, un viņa centās nedomāt par šis dzīves vientulīgo tukšumu bez vīra.
Kad Gorna sieva atgriezās savā vietā, vadoņu sievas un otrās sievas sāka veikli dīrāt alu lāča ādu. Asinis tika savāktas bļodās, un, kad moguri bija uzvilkuši virs tām simboliskas zīmes, mācekļi apstaigāja ļaudis, pieliekot traukus pie katra klana locekļu lūpām. Vīri, sievas, bērni - visi nogaršoja siltās asinis, Ursus dzīves sulu. Pat mazuļu mutītes tika paplestas un svaigas asinis ar pirkstu uzziestas uz to mēlēm. Eilu un abas zāļu sievas izsauca no alas, lai tās saņemtu savu tiesu, un ievainotais vīrs, kurš bija zaudējis tik daudz savu asiņu, saņēma malku asiņu, lai tās aizstātu viņējās. Ikviens kopienā dalījās ar lielo lāci, kas tos vienoja kā vienu tautu.
Kamēr klanu ļaudis skatījās, sievietes veikli strādāja. Mērķtiecīgi uzbarotā lāča biezais zemādas slānis tika rūpīgi noskrāpēts no ādas. Izkausētajiem taukiem piemita maģisks spēks, un tie tika izdalīti visu klanu moguriem. Galva palika neatdalīta no ādas, un, kamēr gaļu uz veselu dienu ievietoja akmeņu izklātās bedrēs, kuras apsildīja ar ugunskuriem, mācekļi pakarināja milzīgo lāčādu uz kārtīm alas priekšā, kur tā neredzošās acis varēja noskatīties dzīrēs. Alu Lācis bija ciemiņš pats savās dzīrēs. Kad lāčāda bija pakārta, moguri pacēla Gorna ķermeni un ar svinīgu nopietnību ienesa to alas dziļumā. Kad tie bija nozuduši, Brūns deva zīmi, un ļaudis izklīda. Ursus Gars bija aizvadīts ceļā visā pilnībā un pareizi ievērojot ceremoniju.
- 24
- Kā tad viņa to izdarīja? Neviena cita neuzdrošinājās šo savākt, bet viņai nebija bail. - Runāja tā klana mogurs, pie kura piederēja ievainotais virs. - It kā viņa zinātu, ka Ursus to neaiztiks, tāpat kā pirmajā dienā. Es domāju, ka Moguram ir taisnība: Ursus viņu ir pieņēmis. Viņa ir klana sieviete. Mūsu zāļu sieva teica, ka viņa ir izglābusi vīrieša dzīvību, viņa ir ne vien labi apmācīta, viņai piemīt arī dabisks talants, it kā viņa tam būtu dzimusi. Es domāju, ka viņa noteikti nāk pa Izas līniju.
Moguri atradās nelielā alā dziļi kalna iekšienē. Akmens lampas - sekli trauki, pildīti ar lāča taukiem, ar ko bija piesūcināti izkaltētu sūnu degļi, - veidoja gaismas lokus, kas kliedēja apkārt valdošo pilnīgo tumsu. Vārgās liesmiņas izgaismoja slēptās šķautnes klinšu kristāliskajā struktūrā un atspoguļojās mitro stalaktitu mirdzošajā spīdumā, kas kā mūžīgas lāstekas nokarājās no griestiem, ilgojoties sasniegt savas pretējās puses, kuras auga no grīdas. Dažām bija izdevies savienoties. Izlauzušās cauri gadsimtu akmenim, kalcija piles gala rezultātā bija pārtapušas par pamatīgām kolonnām, kas sniedzās no grīdas līdz velvju griestiem, centrā nedaudz sašaurinoties. Kādam slaidam stalaktītam tikai par mata tiesu pietrūka tā stalag- mītiskās pretējās puses mierinošā skūpsta - vēl būs jāpaiet vairākām paaudzēm, lai tie saslēgtos.