Bērnus viņi glabāja kā dārgumu, audzināja tos ar maigu un mīlošu pieķeršanos un disciplīnu, kas kļuva stingrāka, viņiem pieaugot. Mazuļus vienlīdz lutināja kā sievietes, tā vīrieši, pārmetumi bērniem visbiežāk izpaudās vienīgi kā to ignorēšana. Kad bērni sāka apzināties vecāko bērnu un pieaugušo augstāko stāvokli, viņi centās tiem līdzināties un pretojās lutināšanai kā tādai, kas bija attiecināma vienīgi uz mazuļiem. Bērni ātri iemācījās uzvesties stingri noteikto tradīciju rāmjos, un viena no tradīcijām mācīja, ka liekas skaņas ir nevietā. Slaidā auguma dēļ meitene šķita vecāka par saviem gadiem, un klana ļaudis viņu uzskatīja par nedisciplinētu, slikti audzinātu.
Iza, kas bija daudz ciešākā kontaktā ar meiteni, domāja, ka viņa ir jaunāka nekā izskatās. Viņas minējumi par meitenes vecumu bija diezgan tuvu patiesībai, un viņa izturējās daudz iecietīgāk pret bezpalīdzīgo bērnu. Sieviete arī uzminēja no meitenes murmināšanas drudža laikā, ka viņas suga izrunā skaņas daudz tekošāk un biežāk. Izu saistīja šis bērns, kura dzīve bija atkarīga no viņas un kurš bija apvijis savas kalsnās roķeles viņai ap kaklu pilnīgā uzticībā. "Gan jau pietiks laika," Iza nodomāja, "iemācīt viņai labu uzvedību." Viņa jau bija sākusi domāt par bērnu kā par savējo.
Krebs grozījās tuvumā, kamēr Iza uz kāršrožu ziediem lēja verdošu ūdeni, un apsēdās blakus bērnam. Viņu interesēja šī svešiniece, un, tā kā sagatavošanās vakara rituālam vēl nebija pabeigta, viņš bija devies paskatīties, kā meitene atveseļojas. Viņi cieši lūkojās viens otrā - jaunā meitene un kroplais, rētām klātais vecais virs -, pētot viens otru ar vienlīdz lielu intensitāti. Krebs vēl nekad nebija atradies tik tuvu viņas tipa cilvēkam un vispār nebija redzējis nevienu no Citu bērniem. Meitene pat nebija zinājusi par tādu klana cilvēku eksistenci, kamēr vienu ritu pamodās viņu vidū, taču vairāk par viņu rases īpatnībām meiteni interesēja viņa sejas krunkainā āda. Savā ierobežotajā pieredzē viņa nekad nebija sastapusies ar tik atbaidoši rētotu seju. Impulsīvi, bērnam raksturīgās neapvaldītās reakcijas mudināta, viņa pasniedzās, lai pieskartos tā sejai, lai redzētu, vai rētas pieskaroties ir citādas.
Krebs bija pārsteigts, kad meitene viegli noglāstīja viņa seju. Neviens klana bērns nekad tā nebija pēc viņa sniedzies. Ari pieaugušie pēc viņa netiecās. Viņi vairījās no saskarsmes ar Moguru, it kā, tam pieskaroties, tie kaut kādā veidā varētu iemantot viņa kroplumu. Vienīgi Izai, kas ārstēja Krebu artrīta lēkmju laikā, kas ar katru ziemu viņam uzklupa aizvien nežēlīgāk, šķiet, nebija sirdsapziņas pārmetumu šajā ziņā. Mogura nepareizi veidotais augums un neglītās rētas viņā neizsauca riebumu, tāpat kā burvja vara un stāvoklis neradīja bijību. Šis mazās meitenes maigais glāsts aizskāra kādu iekšējo stigu viņa vientuļajā, vecajā sirdī. Mogurs gribēja runāt ar viņu un kādu brīdi domāja, kā iesākt.
- Krebs, - viņš teica, norādot uz sevi.
Iza klusi vēroja, gaidot, kamēr ievilksies ziedu uzlējums. Viņa bija priecīga, ka Krebam interesēja meitene un ka viņa personiskais vārds nebija izteikts veltīgi.
- Krebs, - viņš atkārtoja, sitot sev pa krūtīm.
Bērns pielieca galvu, mēģinot saprast. Bija kaut kas, ko viņš gribēja, lai viņa dara. Krebs nosauca savu vārdu trešo reizi. Pēkšņi viņas seja apskaidrojās, viņa izslējās taisni un pasmaidīja.
- Grubs? - viņa atbildēja, veļot r skaņu, lai atdarinātu vīrieša teikto.
Vecais virs apstiprinoši pamāja; viņas sacītais skanēja ļoti līdzīgi. Tad viņš norādīja uz meiteni. Viņa viegli sarauca pieri, ne visai pārliecināta, ko Krebs gribēja zināt. Viņš uzsita sev pa krūtīm, atkārtoja savu vārdu, pēc tam uzsita viņai pa krūtīm. Viņas platais, saprotošais smaids viņam izskatījās pēc grimases, un daudzzilbju vārds, kas vēlās pār meitenes lūpām, bija ne vien neatkārtojams, bet ari gandrīz nesaprotams. Viņš atkārtoja tās pašas kustības, pieliecies tuvāk, lai labāk dzirdētu. Viņa pateica savu vārdu.
- Ēi-rr, - viņš stostījās, papurināja galvu, pamēģināja vēlreiz. - Ēi- 11a, Ei-la? - Tas bija līdzīgākais, ko viņš spēja izveidot. Klanā nebija daudz tādu, kas būtu spējuši atdarināt šo vārdu tik tuvu dzirdētajam. Viņa staroja un sparīgi māja ar galvu no augšas uz leju. Tas nebija tieši tas, ko meitene bija teikusi, taču viņa to pieņēma, pat savā jaunajā prātā nojaušot, ka viņš nespēj izrunāt tās vārdu vēl labāk.
- Eila, - Krebs atkārtoja, cenšoties pierast pie skaņas.
- Kreb? - meitene teica, paraustot viņu aiz rokas, lai piesaistītu vīra uzmanību, tad norādīja uz sievieti.
- Iza, - Krebs teica, - Iza.
- Īlīz-sa, - viņa atkārtoja. Viņa bija sajūsmā par vārdu spēli. - Iza, Iza, - viņa atkārtoja, lūkojoties uz sievieti.
Iza svinīgi pamāja; vārda skaņas bija ļoti svarīgas. Viņa paliecās uz priekšu un uzsita pa meitenes krūtīm, kā to bija darījis Krebs, gaidot, lai tā vēlreiz izrunā savu vārdu. Meitene atkārtoja savu vārdu, bet Iza tikai kratīja galvu. Viņa nespēja veidot šo skaņu kombināciju, kura meitenei izdevās tik viegli. Bērns izskatījās apmulsis, tad, pametis acis uz Krebu, izrunāja savu vārdu, kā to bija darījis viņš.
- Iie-ghha? - sieviete mēģināja. Meitene papurināja galvu un izrunāja to vēlreiz. - Iie-ja? - Iza mēģināja vēlreiz.
- Ei, Ei, nevis Ije, - teica Krebs. - Eeei-llla, - viņš atkārtoji pavisam lēni, lai Iza varētu saklausīt nepazīstamo skaņu kombināciju.
- Eei-lla, - sieviete uzmanīgi teica, pūloties atdarināt vārdu tā, kā to bija izrunājis Krebs.
Meitene pasmaidīja. Nebija svarīgi, ka vārda izruna nedaudz atšķīrās; Iza tik ļoti bija pūlējusies izrunāt vārdu, ko viņai bija piešķīris Krebs, ka meitene to pieņēma kā savējo. Viņa tiem būs Eila. Spontāni viņa pasniedzās un apkampa sievieti.
Iza viņu maigi saspieda, tad atstūma nost. Viņai vajadzēs iemācīt šim bērnam, ka neklājas publiski izrādīt jūtas, tomēr sieviete jutās iepriecināta.
Eila nezināja, kur likties aiz prieka. Viņa bija jutusies tik vientuļa, tik izolēta šo svešo ļaužu vidū. Viņa tik ļoti bija centusies saprasties ar šo sievieti, kas par viņu rūpējās, un jutās tik ļoti vīlusies, kad visi viņas mēģinājumi izrādījās velti. Tas bija tikai sākums, tomēr meitenei vismaz bija vārds, kādā saukt šo sievieti, un vārds, kādā sauks viņu. Viņa pagriezās pret vīrieti, kas bija uzsācis šo sazināšanos. Tas vairs ne tuvu nelikās tik neglīts. Viņas prieks kūsāja pāri malām, meitene sajuta pret viņu siltumu, un, kā daudz reižu bija darījusi ar kādu citu vīrieti, ko atcerējās tikai pavisam neskaidri, mazā meitene aplika rokas ap kroplā vira kaklu, nolieca tā galvu uz leju un piespieda savu vaidziņu pie viņa.
Meitenes maiguma žests samulsināja vīru. Mogurs apspieda tieksmi atbildēt ar to pašu. Tas būtu absolūti nepareizi, ja viņu redzētu apkampjam šo svešo būtni, nepiederošu pie cilts pavarda. Tomēr Krebs ļāva meitenei kādu bridi piespiest savu gludo, stingro vaidziņu pie viņa pinkainā vaiga, pirms maigi noņēma no kakla viņas rokas.
Krebs paņēma savus piederumus un, atspiedies uz tiem, piecēlās kājās. Klibojot projām, viņš domāja par meiteni. "Man vajadzēs iemācīt viņu runāt, viņai būs jāiemācās sarunāties pareizi," viņš pie sevis noteica. "Galu galā - es nevaru uzticēt visu viņas izglītošanu sievietei." Lai gan viņš saprata, ka patiesībā gribēja kopā ar meiteni pavadīt vairāk laika. Pats to neapzinoties, Mogurs domāja par viņu kā par pastāvīgu klana locekli.