Sīkās garaiņu urdziņas lika tukšajiem vēderiem burkšķēt, kad gaļa ar koka dakšiņām tika atdalīta. Tā bija zīme, ka pārējām sievietēm jāsāk piepildīt koka un kaula šķīvji un lielās bļodas ar ēdienu, pie kura gatavošanas viņas tik ilgi bija strādājušas. Brouds un Vords iznāca no pūļa, turot lielas, lēzenas paplātes, un nostājās Mogura priekšā.
- Šīs Ursus dzīres godā arī Gornu, kuru Lielais Alus Lācis izraudzījās sev par pavadoni. Kamēr tas dzīvoja kopā ar Norga klanu, Ursus uzzināja, ka viņa Ļaudis nebija aizmirsuši tā mācību. Viņš labi iepazina Gornu un redzēja, ka vīrs būs labs sabiedrotais. Broud un Vord, pateicoties jūsu drosmei, spēkam, izturībai, jūs tikāt izraudzīti, lai parādītu Lielajam Garam viņa klana vīru drošsirdību. Viņš jūs pārbaudīja ar savu milzīgo spēku, un viņš ir apmierināts. Jūs cīnījāties labi, un jums ir tas gods sniegt tam pēdējo maltīti, kurā tas dalīsies ar saviem klaniem, kad atgriezīsies no Garu Pasaules. Lai Ursus Gars vienmēr ir kopā ar mums!
Abi jaunie vīrieši gāja pēc kārtas garām katrai sievietei, kas stāvēja blakus šķīvjiem, līdz malām piekrautiem ar ēdienu, un no katra izvēlējās visgaršīgāko kumosu, izņemot gaļu. Sagūstītajam alu lācim nekad netika dota gaļa, lai gan brīvā vaļā viņš šad tad krita kārdinājumā, ja tā bija viegli iegūstama. Paplātes tika noliktas uz kārtīm pakarinātās lāčādas priekšā.
Mogurs turpināja: - Jūs dzērāt tā asinis, tagad baudiet viņa miesu un kļūstiet vienoti ar Ursus Garu!
Svētība nozīmēja dzīru sākumu. Brouds un Vords saņēma pirmās lāča gaļas porcijas, tad turpināja paši piepildīt savus šķīvjus, viņiem sekoja pārējie klanu ļaudis. Atskanēja sajūsmas nopūtas un rūcieni, tiem ķeroties pie maltītes. No rokas barotā lāča veģetārieša gaļa bija maiga un bagāta ar cauraugušu speķi. Dārzeņi, augļi un graudi, sagatavoti ar pedantisku rūpību, nozuda ātri. Un ēstgribas rosinātājs visam piešķīra vēl izteiktāku garšu. Tādas dzīres bija vērts gaidīt.
- Eila, tu neko neēd. Tu taču zini, ka šonakt visa gaļa ir jānoēd.
- Es zinu, Ebra, bet man negribas ēst.
- Eila ir uztraukusies, - Uba ar pilnu muti žestikulēja. - Es esmu laimīga, ka neizvēlējās mani. Viss ir tik garšīgs, es negribētu būt tik satraukta, lai nevarētu ieēst.
- Vienalga apēd kādu gaļas gabalu! Tev tas jādara. Vai tev ir buljons Durkam? Viņam vajadzētu drusku to iedot, tas viņu vienos ar klanu.
- Es mazliet iedevu, bet viņš daudz negribēja. Oga viņu tikko pabaroja. Oga, vai Grevs negrib vēl ēst? Manas krūtis ir tik pilnas, ka sāk sāpēt.
- Es būtu pagaidījusi, bet viņi abi bija tik izsalkuši, Eila. Tu viņus vari pabarot rītdien.
- Līdz tam man jau būs pietiekami piena tiem abiem un vēl diviem. Šovakar viņi vairs negribēs, tie gulēs. Nomierinošais velnābola uzlējums ir gatavs. Nākamreiz, kad tie prasīs ēst, iedod viņiem vispirms to, lai labāk guļ. Uba tev pateiks, cik daudz, man jāredz Krebs tūliņ pēc ēšanas, un es būšu atpakaļ tikai pēc ceremonijas.
- Nekavējies pārāk ilgi, mūsu deja sāksies, tikko vīri ieies alā. Dažas zāļu sievas patiesi ir meistarīgas ritma uzturētājas. Sieviešu deja klanu Sapulcē vienmēr ir īpaša, - Ebra pamāja.
- Es vēl neesmu pārāk labi iemācījusies spēlēt. Iza mani mazliet mācīja, tā sieviete no Norga klana rādīja, kā to dara, bet man nav nācies to bieži darīt, - Eila iebilda.
- Tu nemaz tik ilgi vēl neesi zāļu sieva, un Iza vairāk laika veltīja, lai iemācītu tev dziedniecības maģiju, nevis ritmus, lai gan tie arī ir maģija, - Ovra žestikulēja. - Zāļu sievām ir tik daudz kas jāzina.
- Kaut Iza būtu šeit, - Ebra pamāja. - Es priecājos, ka viņi tevi beidzot pieņēma, Eila, bet man pietrūkst Izas. Ir tik savādi, ka viņas nav ar mums.
- Es arī vēlos, kaut viņa būtu šeit, - Eila sacīja. - Es tā negribēju viņu atstāt. Izas slimība ir nopietnāka, nekā viņa atklāj citiem. Es ceru, ka viņai būs pietiekami daudz saules un atpūtas.
- Kad pienāks viņas laiks doties uz nākamo pasauli, viņa ies. Kad gari sauks, neviens viņu nespēs aizturēt, - Ebra noteica.
Eila noskurinājās, lai gan nakts bija silta, un pēkšņi viņu pārņēma ļauna priekšnojauta - neskaidra, nepatīkama izjūta, kas līdzinājās saltam vējam, kurš atgādina par siltās vasaras beigām. Mogurs signalizēja, un Eila veikli piecēlās, tomēr viņa nespēja tikt vaļā no šīs izjūtas, ejot uz alu.
Izas bļoda, klāta ar baltām sūbējuma svītrām no lietošanas vairākās paaudzēs, atradās uz guļamādas, kur Eila to bija atstājusi. Viņa izņēma no zāļu somas sarkani krāsoto kuli un iztukšoja tās saturu. Lāpas gaismā sieviete sāka pārcilāt saknes. Lai gan Iza vairākas reizes bija izstāstījusi, kā novērtēt pareizo daudzumu, Eila tomēr nebija droša, kāds daudzums būtu nepieciešams desmit moguriem. Devas stiprums bija atkarīgs ne tikai no sakņu skaita, bet arī no to lieluma un augšanas ilguma.
Eila nekad nebija redzējusi, kā Iza tās sagatavo. Zāļu sieva bija skaidrojusi, ka šis dzēriens ir pārāk godāts, pārāk svēts, lai to gatavotu mācību nolūkā. Meitas parasti mācījās, vērojot savas mātes, no atkārtotiem skaidrojumiem un vēl vairāk no zināšanām, ar kurām tās bija piedzimušas. Taču Eila nebija dzimusi klanā. Viņa atlasīja dažas saknes, tad paņēma vēl vienu, lai būtu droša, ka maģija iedarbosies. Tad viņa devās uz vietu alas iekšienē pie svaigā ūdens krājumiem, kur Krebs bija licis viņai gaidīt, un vēroja rituāla sākumu.
Koka bungu skaņai sekoja šķēpu kātu būkšķēšana, tad īsas, aprautas skaņas no garas, izdobtas taures. Mācekļi ar velnābola tējas bļodām rokās staigāja starp vīriem, un drīz vien tie jau līgojās līdzi smagajam ritmam. Sievietes turējās dibenplānā; viņu laiks pienāks vēlāk. Eila satraukta piecēlās un gaidīja, tās apmetnis vaļīgi apņēma augumu. Vīru deja kļuva aizvien kaislīgāka, un viņa prātoja, cik ilgi vēl būs jāgaida.
Eila satrūkās no uzsitiena pa plecu - viņa nebija dzirdējusi mogu- rus iznākam no alas dziļuma -, bet uzelpoja, pazinusi Krebu. Burvji klusi nāca ārā no alas un sastājās ap lāčādu. Mogurs nostājās pašā priekšā, un Eilai no savas visu pārredzamās vietas uz bridi likās, ka alu lācis, saslējies stāvus un vaļā rīkli, tūliņ uzbruks kroplajam virām. Tomēr šausmīgais lācis, vien spēka un niknuma ilūzija, pacēlies pāri Moguram, palika nekustīgs.
Viņa redzēja, ka lielais burvis deva zīmi mācekļiem, kuri spēlēja koka instrumentus. Vīri apstājās pie nākamā uzsvērtā sitiena un, palūkojušies augšup, mazliet apjuka, ieraudzīdami mogurus tur, kur tikai pirms mirkļa, vai tā vismaz šķita, vēl neviena nebija. Tomēr pēkšņā burvju parādīšanās ari bija ilūzija, un tagad jaunā sieviete zināja, kā tas notika.
Mogurs vilcinājās, ļaujot pieaugt neziņai, līdz redzēja, ka visu uzmanība ir piekalta gigantiskajam alu lāča apveidam, kuru izgaismoja ceremonijas ugunis un ap kuru bija sastājušies svētie vīri. Viņš nemanāmi deva zīmi, raugoties uz citu pusi, taču Eila to jau gaidīja. Viņa izslīdēja no apmetņa, piepildīja bļodu ar ūdeni un, satvērusi rokā saknes, dziļi ievilka elpu, un devās pie vienača vira.
Atskanēja pārsteiguma izsauciens, Eilai ieejot gaismas lokā. Kad viņa bija ietērpta apmetnī, kas apjozts ar garu siksnu, un sievietes formas bija apslēptas aiz vaļīgām ielocēm un kabatām, viņa jau gandrīz šķita esam viena no klana, jo izturējās līdzīgi citām sievietēm. Taču bez apmetņa maskējošajiem izspllējumiem viņas patiesās formas bija izteikts pretstats klana sievietēm. Atšķirībā no apaļīgās, gandrīz mucveidlgās ķermeņa uzbūves, kas bija raksturīga gan sievietēm, gan vīriešiem, Eila bija kalsna. Skatoties no sāniem, viņa bija slaida, izņemot ar pienu piebriedušās krūtis. Jostasvietā augums sašaurinājās, tad atkal izliecās, veidojot apaļīgus gurnus, bet kājas un rokas bija garas un taisnas. To nespēja apslēpt pat sarkanās un melnās svītras un riņķi, kas bija uzkrāsoti uz sievietes kailā ķermeņa.