Kad Mogurs nonāca līdz alas izejai pēc tam, kad daudz lēnāk bija tai sekojis, Eila jau gulēja dziļā miegā. Viņš piekliboja pie tās un skatījās uz sievietes sapinkātajiem gaišajiem matiem, tikpat izteikti atšķirīgiem no pārējo sievu matiem kā pati Eila, un liels smagums uzgūla viņa sirdij. Viņam nevajadzēja ļaut tai aiziet. Viņam vajadzēja to izvest vīru priekšā un likt, lai viņu nogalina - tur un uzreiz par tās izdarīto noziegumu. Bet kāds no tā būtu labums? Tas nebūtu novērsis nelaimi, ko bija piesaukusi viņas klātbūtne, tas nebūtu atcēlis postu, kas Lielajam klanam būs jāizcieš. Kāds labums būtu no viņas nāves? Eila bija tikai viena, un tieši viņu Krebs mīlēja.
25
Gūvs iznāca no alas, samirkšķināja un izberzēja acis spožajā rīta saulē un izstaipījās. Viņš pamanīja Moguru sēžam sakumpušu pār baļķi un raugāmies zemē. "Tik daudzas lampas un lāpas ir izdegušas," viņš nodomāja, "kāds varēja nepareizi nogriezties un apmaldīties. Es pavaicāšu Moguram, vai nevajag piepildīt lampas un uzlikt jaunas lāpas." Māceklis apņēmīgi devās pie burvja, taču apstājās, ieraudzījis vecā vīra pārvērsto seju un izmisumā sagumušos plecus. "Varbūt labāk viņu netraucēšu, es vienkārši to izdarīšu."
"Mogurs kļūst vecs," Gūvs nodomāja, iegājis atkal alā ar lāča tauku maisiņu, jauniem degļiem un papildu lāpām. "Es vienmēr aizmirstu, cik viņš patiesībā ir vecs. Ceļš uz šejieni viņam bija grūts, un ceremonijas paņem daudz enerģijas. Un vēl taču priekšā ir ceļš mājup. Savādi," jaunais vīrietis samulsa, "es nekad agrāk nebiju iedomājies, ka viņš ir vecs."
Vēl daži vīri iznāca no alas, berzējot samiegojušās acis, un blenza uz kailajām sievietēm, kas šur un tur bija apgūlušās zemē. Vīri brīnījās - kā viņi to vienmēr darīja -, kas tās tik ļoti būtu varējis nogurdināt. Pirmās sievietes pamodās, pieskrēja un paķēra savus apmetņus, tad pamodināja pārējās, pirms no alas bija iznākuši pārāk daudz vīru.
- Eila, - Uba modināja, purinot sievieti, - Eila, mosties!
- Mmmmhm, - Eila murmināja un pagriezās uz otriem sāniem.
- Eila! Eila! - Uba atkal sauca, purinot viņu stiprāk. - Ebra, es nevaru viņu pamodināt.
- Eila! - sieviete sauca vēl skaļāk, spēcīgi to purinādama. Eila atvēra acis un centās parādīt atbildi, tad atkal tās aizvēra un saritinājās ciešā kamoliņā.
- Eila! Eila! - Ebra atkārtoja. Jaunā sieviete atkal atvēra acis.
- Ej iekšā alā un izgulies, Eila! Tu nevari te palikt. Vīri jau mostas, - Ebra norīkoja.
Jaunā sieviete meimuroja uz alu. Pēc mirkļa viņa jau bija atkal ārā, pilnīgi atmodusies, taču bez mazākās asins piles sejā.
- Kas noticis? - Uba pamāja. - Tu esi pavisam bāla. Tu izskaties tā, it kā būtu ieraudzījusi garu.
- Uba. Ak, Uba! Bļoda… - Eila sakņupa zemē un paslēpa seju rokās.
- Bļoda? Kāda bļoda, Eila? Es nesaprotu.
- Tā ir saplīsusi, - Eilai izdevās parādīt žestu.
- Saplīsusi? - Ebra pārprasīja. - Kāpēc tu tā satraucies par saplēstu bļodu? Tu taču vari uztaisīt citu.
- Nē, es nevaru. To ne. Tā ir Izas bļoda, to viņa dabūja no savas mātes.
- Mātes bļoda? Mātes ceremoniju bļoda? - Uba pārprasīja ar pārvērstu seju.
Senās relikvijas sausais, trauslais koks bija zaudējis visu elastību pēc lietošanas tik daudzās paaudzēs. Zem baltā krāsojuma jau bija radusies plaisa mata biezumā, taču netika pamanīta. Trieciens, kas radās, tai izkrītot no Eilas rokām uz alas cietās akmens grīdas, bija bijis pārāk liels. Tā bija pārplīsusi uz pusēm. Eila nemanīja, ka Krebs pacēla skatienu, viņai izsteidzoties no alas. Apziņa, ka dārgā bļoda ir saplīsusi, piešķīra viņa domām baisu liktenīgumu. "Tas saskan. Vairs nekad netiks izmantota šo sakņu maģija. Es vairs nekad tās nelietošu savās ceremonijās un nemācīšu Gūvam, kā tās tika izmantotas agrāk. Klans aizmirsīs par tām." Vecais, kroplais vīrs smagi atspiedās pret nūju un pieslējās kājās, sajūtot sāpes artrīta pārņemtajās locītavās. "Esmu pietiekami ilgi sēdējis vecās alās; ir laiks Gūvam pārņemt lietas. Viņš vēl ir par jaunu, bet es esmu pārāk vecs. Ja es viņu pasteidzināšu, pēc gada vai diviem viņš var būt gatavs. Iespējams, viņam vajadzēs tādam būt. Kas to zina, cik ilgi es vēl izvilkšu?"
Brūns pamanīja acīm redzamās izmaiņas vecajā burvī. Viņš nodomāja, ka Mogura depresiju būs izraisījis dabiskais atslābums pēc satraukuma, jo sevišķi tāpēc, ka šī būs viņa pēdējā klanu Sapulce. Lai nu kā, Brūns bija norūpējies, kā viņš pārcietīs ceļojumu mājup, un bija pārliecināts, ka mogurs palēninās viņu ceļojumu. Brūns nolēma izvest savus vīrus vēl pēdējo reizi medībās un tad apmainīt svaigo gaļu pret daļu no saimnieku klana pārtikas krājumiem, lai papildinātu savējos atceļam.
Pēc medībām Brūns steidzināja mājup. Daži klani jau bija aizgājuši. Kad dzīres bija beigušās, viņa domas atgriezās mājās un pie alā palikušajiem ļaudīm, bet viņš bija labā noskaņojumā. Izaicinājums viņa stāvoklim vēl nekad nebija bijis tik liels, bet tas vēl jo vairāk ļāva priecāties par uzvaru. Viņš bija apmierināts ar sevi, apmierināts ar klanu un apmierināts ar Eilu. Viņa izrādījās laba zāļu sieva; viņš to jau agrāk bija ievērojis. Kad kāda dzive tika apdraudēta, viņa aizmirsa par visu citu tāpat kā Iza. Brūns zināja, ka Mogurs bija palīdzējis pārliecināt pārējos burvjus, tomēr Eila pierādīja savu prasmi pati, izglābjot jaunā mednieka dzīvību. Savainotais virs ar sievu tagad paliks pie saimnieku klana, līdz būs tiktāl atlabis, lai spētu ceļot, droši vien ari pārziemos pie viņiem.
Mogurs nekad nepieminēja Eilas slepeno apciemojumu nelielajā telpā alas dziļumā - izņemot vienu reizi. Torit viņa saiņoja lietas, gatavojās, lai dotos ceļā, kad otrajā alā iešļūca Krebs. Viņš bija vairījies no Eilas, un tas sāpināja sievieti, kas viņu mīlēja. Ieraudzījis jauno sievieti, Krebs pēkšņi apstājās un pagriezās, lai dotos projām, bet viņa to aizkavēja, pieskrienot klāt un apsēžoties tam pie kājām. Mogurs palūkojās lejup uz sievietes noliekto galvu, dziļi nopūtās un viegli uzsita tai pa plecu.
Eila pacēla galvu un bija pārsteigta, cik stipri Krebs šajās dažās dienās bija novecojis. Neglītā rēta un ādas stērbele, kas klāja tukšo acs dobumu, bija sačokurojusies un iekritusi dziļāk izvirzīto uzacu loku ēnā. Sirmā bārda ļengani nokarājās gar izbīdīto žokli, un viņa zemo, atpakaļ atvirzīto pieri vēl vairāk izcēla atglausto matu līnija, tomēr tās bija bezgalīgās skumjas viņa vienīgajā, ūdeņainajā, tumši brūnajā aci, kas Eilu uztrauca visvairāk. Ko viņa tam bija nodarījusi? Viņa dedzigi vēlējās, kaut varētu atsaukt atpakaļ savu gājienu alā tajā naktī. Līdzjūtība, ko viņa sajuta pret Krebu, redzot tā augumu mokoties sāpēs, nebija nekas salīdzinājumā ar izmisumu, kas to pārņēma, viņai iedomājoties par Mogura dvēseles sāpēm.
- Kas ir, Eila? - viņš pamāja.
- Mogur, es… es… - viņa stostījās, tad steidzīgi turpināja. - Ak, Kreb, es nevaru izturēt, ka tev tik ļoti sāp. Ko lai es daru? Es iešu pie Bruņa, ja tu vēlies, es darīšu visu, ko tu teiksi. Tikai pasaki man, ko lai es daru.
"Ko gan tu vari darīt, Eila," viņš domāja. "Vai vari mainīt to, kas tu esi? Vai vari padarīt par nebijušu postu, ko sagādāji? Klans mirs, paliksi vienīgi tu un tev līdzīgie. Mēs esam seni ļaudis. Mēs ievērojām savas tradīcijas, godājām garus un Lielo Ursu, bet nu tas mums ir beidzies, cauri. Varbūt tam tā ir jānotiek. Varbūt tā nemaz nebiji tu, Eila, bet tev līdzīgie. Vai tāpēc tevi atveda pie mums? Lai pastāstītu man? Zeme, ko mēs pametam, ir skaista un bagāta; tā deva mums visu nepieciešamo visu to paaudžu laikā, kamēr dzīvojām. Kādu to tu pametīsi, kad pienāks tava kārta? Ko gan tu vari darīt?"