Viņi bija soļojuši cauri izkaltušai, garai zālei kopš priekšpusdienas. Brūns palūkojās atpakaļ; Krebu nekur neredzēja. Viņš jau pacēla roku, lai dotu zīmi kādam no vīriem, tad pārdomāja un devās uz aizmuguri pie Eilas.
- Ej atpakaļ un atrodi Moguru, - viņš pamāja.
Atdevusi Durku Ubai, viņa steidzās atpakaļ pa izlocīto taku un nomīdīto zāli. Viņa atrada viru krietni atpalikušu, lēni soļojam, atspiežoties uz nūjas. Šķita, ka viņu bija pārņēmušas sāpes. Eilu tik ļoti bija apstulbinājusi viņa atbilde tās mīlestības pilnajai nožēlai, ka viņa nezināja, kā reaģēt. Viņa bija pārliecināta, ka Krebs cieš no artrīta pārņemtajām locītavām, taču viņš bija atteicies no jebkādām pretsāpju zālītēm. Pēc vairākiem noraidījumiem viņa vairs tās nepiedāvāja, bet sievietes sirds sāpēs cieta viņa dēļ. Ieraudzījis Eilu, Krebs apstājās.
- Ko tu te dari? - viņš pamāja.
- Brūns atsūtīja mani tev pakaļ.
Krebs norūcās un atkal sāka soļot. Eila nostājās viņam aiz muguras. Viņa vēroja vira lēnās, sāpju pārņemtās kustības, līdz nespēja vairs izturēt. Tā pagāja vīram garām un nometās pie tā kājām, piespiežot viņu apstāties. Krebs ilgi lūkojās lejup uz jauno sievieti, pirms piesita pie tās pleca.
- Šī sieviete zina, kāpēc Mogurs dusmojas.
- Es nedusmojos, Eila.
- Kāpēc tad tu neļauj man tev palīdzēt? - viņa lūdzās. - Tu agrāk nekad neatteicies. - Eila visiem spēkiem centās saņemties. - ŠI sieviete ir zāļu sieva. Viņa ir apmācīta, lai palīdzētu tiem, kam sāp. Tā ir viņas vieta, viņas darbs. Šai sievietei sāp, redzot, kā Mogurs cieš, viņai grūti to izturēt. - Eila nespēja ilgāk ievērot formālo pozu. - Ak, Kreb, ļauj man tev palīdzēt! Vai tad tu nezini, ka es tevi mīlu? Tu man esi kā manas mātes vīrs. Tu esi gādājis par mani, aizstāvējis mani, tu esi glābis man dzīvību. Es nezinu, kāpēc tu pārstāji mani mīlēt, taču es neesmu pārstājusi mīlēt tevi. - Asaras plūda viņai pār vaigiem bezcerīgā izmisumā.
"Kāpēc vienmēr viņai pa acīm līst ūdens, kad tā domā, ka es viņu nemīlu? Un kāpēc viņas vārgās acis vienmēr liek man kaut ko darīt viņas labā? Vai visiem Citiem piemīt šī problēma? Viņai taisnība - es nekad agrāk neiebildu pret viņas palīdzību, kāpēc lai tas kaut ko nozīmētu tagad? Viņa nav klana sieviete. Neatkarīgi no tā, ko domā pārējie, viņa ir dzimusi pie Citiem, un viņa vienmēr būs viena no tiem. Viņa pati to nezina. Viņa domā, ka ir klana sieviete, viņa domā, ka ir zāļu sieva. Viņa ir zāļu sieva. Varbūt viņa nepieder pie Izas līnijas, bet viņa ir zāļu sieva, un viņa centās kļūt par klana sievieti, lai cik grūti tas viņai reizēm nācās. Interesanti, cik grūti tas viņai ir? Šī nav pirmā reize, kad ūdens līst viņai pār acīm, bet cik daudz reižu viņa ir centusies to apturēt? Tad, kad viņa domā, ka es to nemīlu, viņa nespēj to apturēt. Vai tas viņai tik ļoti varētu sāpēt? Cik stipri sāpētu man, ja es domātu, ka viņa mani nemīl? Stiprāk, nekā gribu par to domāt. Ja viņa mīl tāpat, vai tad viņa var būt tik atšķirīga?" Krebs centās iztēloties Eilu kā svešinieci, kā sievieti, kas nāk no Citiem. Bet viņa vēl aizvien bija Eila, vēl aizvien tās sievietes bērns, kuras viņam nekad nebija bijis.
- Labāk pasteigsimies, Eila! Brūns gaida. Izslauki acis, un, kad mēs apstāsimies, vari pagatavot man nedaudz vītola tējas, zāļu sieva.
Smaids izlauzās cauri asarām. Viņa pierausās kājās un atkal nostājās aiz Mogura muguras. Pēc dažiem soļiem viņa nostājās pie Kreba slimā sāna. Kādu brīdi svārstījies, viņš pamāja ar galvu un atbalstījās pret sievieti.
Brūns uzreiz pamanīja situācijas uzlabošanos un drīz vien pielika soli, lai gan tie vēl aizvien negāja tik ātri, kā viņš būtu vēlējies. Vecajā vīrā bija jaušama melanholija, tomēr viņš šķita vairāk cenšamies. "Es jau domāju, ka ar viņiem abiem ir kāda problēma," Brūns sprieda, "bet izskatās, ka viņi ir to atrisinājuši." Brūns priecājās, ka viņam bija ienācis prātā aizsūtīt Krebam pakaļ Eilu.
Krebs patiešām ļāva Eilai palīdzēt, tomēr viņu starpā vēl aizvien bija distance, plaisa, kas bija par lielu, lai viņš tiktu tai pāri. Viņš nespēja aizmirst atšķirību viņu likteņos, un tas radīja saspīlējumu, kas atvēsināja agrāko dienu vienkāršās, siltās attiecības.
Lai gan dienas bija karstas, Bruņa klanam soļojot mājup, naktis kļuva dzestrākas. Klana ļaudīm pirmo reizi ieraugot sniegotās kalnu cepures tālu rietumos, viņu sirdis sāka pukstēt straujāk, bet, tā kā attālums tik tikko mazinājās, dienām ejot uz priekšu, salas dienvidu gala kalnu grēda kļuva vien par daļu no ainavas. Attālums tomēr mazinājās, lai cik netverami. Klanam turpinot soļot rietumu virzienā, vienai nogurdinošai dienai nomainot citu, zilie dziļumi šļūdoņu plaisās piešķīra kalniem raksturu, bet neskaidrais purpurs zem ledus kroņa pieņēma izbīdījumu un krauju apveidus.
Tie virzījās uz priekšu līdz pat tumsai, pēdējā naktī uzslēja nometni stepē, un ar pirmo gaismiņu visi jau bija augšā. Līdzenumus nomainīja kalnu pakājes atklātās pļavas un slaidi koki; un skats ar mērenā klimata zālēdāju degunradzi, tam turpinot ēšanu un pat neturot par vajadzīgu gājējus ievērot, lika jaust, ka vieta ir pazīstama. Solis kļuva raitāks, kad tie nonāca pie takas, kas veda augšup pa kalna pakāji. Tie pagāja garām pazīstamai klintij un ieraudzīja savu alu, un visu sirdis sāka pukstēt straujāk. Viņi bija mājās.
Aba un Zūgs steidzās tiem pretim. Aba priecīgi sagaidīja savu meitu un Drūgu, apkampa vecākos bērnus, tad paņēma Grūbu uz rokām. Zūgs pamāja ar galvu Eilai, piesteidzies pie Groda un Ūkas, tad pie Ovras un Gūva.
- Kur ir Dorvs? - Ika pamāja.
- Viņš tagad pastaigājas garu pasaulē, - Zūgs atbildēja. - Viņa acis kļuva tik vājas, ka viņš nespēja redzēt, ko citi saka. Es domāju, ka viņš padevās un nevēlējās sagaidīt jūs mājās. Kad gari sauca, viņš devās tiem līdzi. Mēs viņu apglabājām un iezīmējām vietu, lai Mogurs varētu to atrast nāves rituāliem.
Eila palūkojās visapkārt, pēkšņi satraukusies. - Kur ir Iza?
- Viņa ir ļoti slima, Eila, - Aba ierunājās. - Viņa nav izkāpusi no gultas kopš pēdējā jaunā mēness.
- Iza! Nē! Iza! Nē! Nē! - Eila sauca, skrienot uz alu. Sasniegusi Kreba pavardu, viņa nometa zemē saiņus un piesteidzās pie sievietes, kas gulēja uz ādām.
- Iza! Iza! - jaunā sieviete raudāja. Vecā zāļu sieva atvēra acis.
- Eila, - viņa ierunājās, aizsmakušo balsi tik tikko varēja saklausīt. - Gari ir izpildījuši manu vēlēšanos, - viņa vārgi pamāja. - Jūs esat atpakaļ. - Iza izstiepa rokas. Eila apkampa viņu un sajuta tās vājo, trauslo ķermeni, kas nebija nekas vairāk kā kauli, pārklāti ar sakrunkojušos ādu. Sievietes mati bija sniegbalti; viņas seja - izžuvis, kauliem pārvilkts pergaments, ar iekritušiem vaigiem un dziļi iegrimušām acim. Viņa izskatījās tūkstoš gadu veca. Viņai bija tikai mazliet pāri divdesmit sešiem.
Eila gandrīz neko neredzēja asaru dēļ, kas plūda pār vaigiem. - Kāpēc es devos uz klanu Sapulci? Man vajadzēja palikt šeit un rūpēties par tevi. Es zināju, ka tu esi slima; kāpēc gan es aizgāju un pametu tevi?