- Nē, nē, Eila, - Iza pamāja. - Nevaino sevi! Tu nevari novērst to, kam ir lemts notikt. Es zināju, ka man būs jāmirst, kad jūs devāties projām. Tu nebūtu varējusi man palīdzēt, neviens to nebūtu varējis. Es tikai gribēju ieraudzīt tevi vēl vienu reizi, pirms aizeju pie gariem.
- Tu nedrīksti mirt! Es neļaušu tev nomirt! Es rūpēšos par tevi. Es likšu tev izveseļoties, - Eila mežonīgi žestikulēja.
- Eila, Eila. Ir dažas lietas, ko pat vislabākā zāļu sieva nav spējīga izdarīt.
Piepūle izraisīja klepus lēkmi. Eila paturēja viņu sēdus, līdz klepus pārstāja. Viņa aizbāza savu zvērādu sievietei aiz muguras, lai pieceltu viņu un atvieglotu klepošanu, tad sāka rakņāties pa zālītēm, kas glabājās blakus Izas gultai.
- Kur ir staģes? Es nevaru atrast staģes.
- Es domāju, ka vairs nekas nav palicis, - Iza vārgi pamāja. Klepus lēkme bija atņēmusi tai pēdējos spēkus. - Es to daudz lietoju un nevarēju iziet ārā, lai sameklētu vēl. Aba centās atrast, bet atnesa saulespuķes.
- Man nevajadzēja iet projām, - Eila noteica, tad izsteidzās ārā no alas. Pie izejas viņa satika Ubu, kas nesa Durku, un Krebu.
- Iza ir slima, - Eila izmisīgi pamāja. - Un viņai nav pat nevienas staģes. Es iešu tās sameklēt. Pavardā nav uguns, Uba. Kāpēc gan es gāju uz klanu Sapulci? Man vajadzēja palikt šeit kopā ar viņu. Kāpēc es aizgāju? - Eilas netīrā seja, noputējusi ceļojuma laikā, bija asaru izvagota, bet ne viņa to manīja, ne viņai tas rūpēja. Viņa noskrēja lejup pa nogāzi, bet Krebs un Uba iesteidzās alā.
Eila pārbrida upei, skriešu metās uz pļavu, kur auga zālītes, un ar kailām rokām izraka saknes, plēšot tās ārā no zemes. Apstājusies pie upes vienīgi tik ilgi, lai tās nomazgātu, viņa metās atpakaļ uz alu.
Uba bija aizkūrusi uguni, bet ūdens, ko viņa bija uzlikusi karsēties, bija tik tikko silts. Krebs stāvēja, pārliecies pār Izu, izdarot formālas kustības ar lielāku dedzību, nekā jelkad bija to darījis pēdējo dienu laikā, aicinot visus sev zināmos garus, lai tie stiprinātu viņas dzīvības spēku, un lūdzot viņus vēl neņemt Izu sev līdzi. Uba bija nolikusi Durku uz guļamādas. Viņš tikko bija sācis rāpot un ar roku palīdzību slieties kājās. Zēns metās pie mātes, kas bija aizņemta ar sakņu smalcināšanu sīkos gabaliņos, bet tā pagrūda mazo nost, kad tas sniedzās pēc krūts. Eilai nebija laika dēlam. Viņš sāka skaļi brēkt, bet Eila bēra sakni katliņā un pievienoja vēl dažus akmeņus, nepacietībā gaidot, kad tas sāks vārīties.
- Ļauj man paskatīties uz Durku, - Iza pamāja. - Viņš ir tik ļoti izaudzis.
Uba pacēla zēnu un pienesa to mātei klāt. Viņa ielika mazuli Izai klēpī, bet tam nebija nekādas vēlēšanās mīlināties ar vecu sievu, kuru viņš neatcerējās, un mazais visiem spēkiem centās tikt zemē.
- Viņš ir stiprs un veselīgs, - Iza teica, - un viņam nav nekādu grūtību noturēt galviņu.
- Viņam jau ir pat pāris, - Uba ierunājās, - vai vismaz maza meitenīte, kas viņam ir apsolīta.
- Pāris? Kurš klans tad varēja apsolīt viņam meiteni? Tik jaunam un ar viņa trūkumiem.
- Klanu Sapulcē bija kāda sieviete ar kroplu meitu. Pirmajā dienā viņa pienāca mums klāt un sāka runāt, - Uba paskaidroja. - Mazā ir līdzīga Durkam, vismaz viņas galva. Viņas apveidi ir mazliet atšķirīgi. Māte lūdza, vai viņus nevarētu apprecināt; Oda bija ļoti norūpējusies, ka viņas meita nekad nespēs atrast sev pāri. Brūns un viņas klana vadonis vienojās. Es domāju, ka viņa nāks dzīvot pie mums pēc nākamās Sapulces, kaut ari viņa nebūs sieviete. Ebra teica, ka meitene varētu dzīvot pie viņas, līdz tie abi būs pietiekami veci, lai apprecētos. Oda bija tik laimīga, jo īpaši pēc tam, kad Eila pagatavoja ceremonijas dzērienu.
- Tātad viņi tomēr pieņēma Eilu kā manas līnijas zāļu sievu. Es gaidīju, vai tie pieņems vai ne, - Iza pamāja, tad apklusa. Runāšana viņu nogurdināja, bet jau tas vien, ka sieviete redzēja sev apkārt savus mīļos cilvēkus, atjaunoja tās garu, ja ne ķermeni. Kādu bridi viņa atpūtās, tad jautāja. - Kā sauc to meiteni?
- Ura, - Izas meita atbildēja.
- Man patīk tas vārds, tam ir laba skaņa. - Iza atkal atpūtās, tad uzdeva nākamo jautājumu. - Kā tad ar Eilu? Vai viņa atrada sev pāri klanu Sapulcē?
- Zūga radinieka klans domā par viņu. Viņi no sākuma atteicās, bet, kad Eilu atzina par zāļu sievu, nolēma padomāt. Nebija laika kaut ko nokārtot līdz mūsu aiziešanai. Viņi varētu ņemt Eilu, bet es nedomāju, ka viņi gribēs Durku.
Iza vienīgi pamāja ar galvu, tad aizvēra acis.
Eila smalcināja gaļu, ko pielikt Izas buljonam. Viņa nepārtraukti pārbaudīja vārošo ūdeni, vai tam ir īstā krāsa un smarža, nepacietībā gaidīdama, kad novārījums būs gatavs. Durks činkstēdams rāpoja viņai klāt, bet viņa atkal to pastūma malā.
- Iedod viņu man, Uba, - Krebs pamāja. Sēžot Krebam klēpi un pētot tā bārdu, zēns uz kādu bridi nomierinājās. Bet drīz vien viņam apnika ari tas. Zēns berzēja acis un centās atbrīvoties no rokas, kas viņu turēja, un, ticis vaļā, tas tiešā ceļā atkal rāpoja pie mātes. Mazais bija noguris un izsalcis. Eila stāvēja pie uguns un šķita nemanām, kad niķīgais mazulis centās uzslieties augšup, turoties pie tās kājas. Krebs pieslējās kājās, tad nolika malā nūju un pamāja Ubai, lai uzliek mazo viņam uz rokas. Smagi klibojot bez nūjas atbalsta, viņš aizšļūca līdz Brouda pavardam un ielika Durku Ogai klēpi.
- Durks ir izsalcis, bet Eila ir aizņemta, vārot zāles Izai. Vai tu viņu pabarosi, Oga?
Oga pamāja, paņēma no vīra mazuli un iedeva Durkam krūti. Brouds nikni noskatījās, bet pietika ar vienu tumšu Mogura acu skatienu, lai viņš ātri apslēptu savas dusmas. Viņa naids uz Eilu neattiecās uz vīru, kas sievieti sargāja un gādāja par to. Brouds pārāk baidījās no Mogura, lai ienīstu viņu. Tomēr viņš jau ātri bija atklājis, ka lielais, svētais vīrs reti iejaucas ldana laicīgajā dzīvē, aprobežojoties savā darbībā vienigi ar garu pasauli. Mogurs nekad nebija mēģinājis aizkavēt Broudu tā varas izpausmēs pār sievieti, kura dzīvoja pie viņa pavarda, bet Broudam nebija vēlēšanās tieši saiet ragos ar burvi.
Mogurs aizšļūca atpakaļ uz savu pavardu un sāka meklēt zemē nomestajos saiņos pūsli ar alu lāča taukiem, kas bija viņa daļa, iegūta no ceremoniju dzīvnieka. Uba pamanīja viņu un piesteidzās palīgā. Krebs paņēma taukus līdzi uz garu nišu. Lai gan viņš bija pārliecināts, ka tas ir bezcerīgi, viņš grasījās izmantot visus viņa rīcībā esošos maģijas paņēmienus, lai palīdzētu Eilai izārstēt Izu.
Saknes beidzot bija vārījušās pietiekami ilgi; Eila iesmēla krūzīti šķidruma un nepacietīgi gaidīja, lai tas atdziest. Siltais buljons, kas viņai nelieliem malciņiem tika iebarots iepriekš, Eilai pieturot tās galvu, gluži tāpat, kā to bija darījusi Iza, kad viņa, piecgadīga meitene, bija tuvu nāvei, vecajai zāļu sievai bija atgriezis nedaudz dzīvības. Viņa bija maz ēdusi, kopš ielikās gultā, un ne vairāk ari līdz tam. Atnestais ēdiens bieži palika neskarts. Izai tā bija vientuļa, nelaimīga vasara. Nevienam neesot tuvumā, kas viņu pieskatītu un raudzītu, lai viņa paēd, sieviete bieži vien aizmirsa vai vienkārši nelikās ne zinis par ēšanu. Trīs pārējie bija centušies palīdzēt, redzot, ka viņai kļūst sliktāk, taču nezināja, kā to lai dara.
Iza bija saņēmusies, kad Dorvam tuvojās pēdējā stundiņa, bet vecākais klana loceklis aizgāja ātri, un viņai nebija daudz ko palīdzēt, viņa vienīgi centās, lai tam būtu vieglāk. Viņa nāve pārklāja tādu kā plīvuru arī pārējiem. Pēc Dorva aiziešanas ala šķita daudz tukšāka, un visi saprata, cik tuvu tie ir nākamajai pasaulei. Viņš bija pirmais mirušais pēc zemestrīces.