Ļaujot Izai ņemt līdzi svešo meiteni, Brūns nebija apsvēris tādu iespēju. Tā nebija tikai viņa kļūda, tā bija viņa rases neveiksme. Vadonis nevarēja paredzēt, ka atradīs ievainotu bērnu, kas nepieder pie klana, un nevarēja uzminēt viņas pieņemšanas loģiskās sekas. Viņas dzīvība bija glābta; vienīgā alternatīva tam, lai ļautu viņai palikt kopā ar klanu, bija izraidīšana, lai meitene atkal klīstu viena. Viņa nespētu izdzīvot viena - tam nebija vajadzīgas paredzēšanas spējas, tas bija fakts. Lai viņu atkal nolemtu nāvei pēc tam, kad meitenes dzīvība bija izglābta, viņam būtu jāstrīdas ar Izu, kuras pusē, kaut ari viņai nebija personiskas varas, atradās vesela rinda grūti pieveicamu garu - un tagad vēl Krebs, Mogurs, kura varā bija izsaukt jebkuru un visus garus. Gari Bruņa uztverē bija ietekmīgs spēks, viņam nebija vēlēšanās nonākt nesaskaņā ar tiem. Vadonim par attaisnojumu jāsaka, ka prātojumos par meiteni tieši tas viņu satrauca visvairāk. Viņš nebija spējis to formulēt, bet šī doma karājās gaisā. Brūns vēl to nezināja, bet viņa klans bija palielinājies līdz divdesmit vienam cilvēkam.
Kad zāļu sieva nākamajā rītā pārbaudīja Eilas kāju, tā bija labāka. Viņas kā speciālistes rūpju rezultātā iekaisums bija gandrīz izzudis, un četras paralēlās dziļās brūces bija aizvērušās un sākušas dzīt, lai gan rētas saglabāsies uz visiem laikiem. Iza nolēma, ka sautējošā komprese vairs nav nepieciešama, un sagatavoja bērnam vītola mizas tēju. Izcelta no guļamās ādas, Eila mēģināja stāvēt. Iza viņai palīdzēja un atbalstīja, kamēr meitene grīļodamās centās pārnest ķermeņa svaru uz kāju. Sāpēja, taču pēc dažiem uzmanīgiem soļiem viņa jau jutās labāk.
Izslējusies pilnā augumā, meitene šķita vēl slaidāka, nekā Iza bija iedomājusies. Viņai bija garas, izstīdzējušas un taisnas kājas ar mezglainiem ceļgaliem. Iza sev jautāja, vai tās nav deformētas. Klana cilvēkiem kājas bija izliektas uz āru, tomēr, ja neskaita klibošanu, bērnam pārvietoties nebija nekādu problēmu. Droši vien taisnas kājas viņai ir normālas - tāpat kā zilas acis.
Klanam dodoties ceļā, zāļu sieva ietina meiteni ādā un pacēla sev uz gurna; viņas kāja vēl nebija pietiekami sadzijusi, lai soļotu lielus attālumus. Ik pa laikam dienas garumā Iza palaida meiteni zemē, lai kādu brīdi pasoļo pati. Meitene visu laiku kāri ēda, pēc ilgās badošanās cenšoties atgūties, un Iza jau šķita pamanām, ka meitene pieaug svarā. Viņa priecājās, ka laiku pa laikam var atbrīvoties no liekās nešļavas, jo īpaši tāpēc, ka ceļojums bija kļuvis grūtāks.
Plašā, līdzenā stepe palika klana ļaudīm aiz muguras, un dažas nākamās dienas tie pavadīja, šķērsojot kalnu paugurus, kas kļuva aizvien stāvāki. Viņi atradās kalnu pakājē, un mirdzošās ledus virsotnes ar katru dienu tuvojās. Kalni bija klāti bieziem mežiem, nevis ar ziemeļu meža mūžzaļajiem kokiem, bet gan ar platlapu koku resnajiem, zarainajiem stumbriem. Kļuva siltāks daudz straujāk, nekā tas šajā gadalaikā bija parasts, un par to Brūns brīnījās. Viri nomainīja savus apmetņus ar īsākām ādām, kas atsedza viņu kailos rumpjus. Sievietes neietērpās savā vasaras kārtā; nastas bija vieglāk nest, ietinoties pilnīgi, lai mazinātu berzi.
Līdzenums vairs nepavisam neatgādināja auksto stepi, kas bija ieskāvusi viņu veco alu. Klanam soļojot pa ēnainajām, šaurajām ielejām un pāri mērenās joslas biezo mežu zālainajiem pauguriem, Iza atklāja, ka aizvien vairāk un vairāk paļaujas uz to atmiņu sniegtajām zināšanām, kas bija senākas par pašas atmiņām. Starp ozoliem, dižskābaržiem, valriekstiem, ābelēm un kļavām ar smagi brūnu mizu vīdēja vītoli, bija redzami bērzi, skābarži un apses ar savu lokano, līdzeno un plāno mizu un alkšņu un lazdu slaidais pamežs. Gaisā virmoja kāda asa smarža, kuru Iza uzreiz nevarēja pazīt un kura šķita atplūstam ar silto, maigo vēja plūsmu no dienvidiem. Spurdzes vēl bija pielipušas pie pilnībā salapojušajiem zariem. Maigi rozā un baltas ziedlapiņas planēja lejup - augļkoku un riekstkoku vēja nopūstās ziedlapiņas, rudens dāsnuma pirmās vēstneses.
Viņi lauzās cauri biezā meža krūmiem un vīteņaugiem un kāpelēja pa atsegtām virsmām. Klinšu izbīdījumos pavērās krāšņas kalnu nogāzes neskaitāmās zaļās krāsas niansēs. Viņiem kāpjot augstāk, atkal parādījās priedes sulīgais zaļums kopā ar sudrabotām skujām. Vēl augstāk ik pa brīdim bija sastopama zilganā egle. Skujkoku tumšākās krāsas jaucās kopā ar platlapu koku un laimu [2] suligi zaļajiem pamattoņiem un dažādo sīklapu sugu bāli zaļganajām nokrāsām. Sūnu un zāles toņi papildināja sulīgā pameža un nelielo augu krāšņo mozaiku, sākot no zaķskābenes - āboliņam līdzīgas meža skābenes - un beidzot ar sīkiem stādiņiem, kas bija piekļāvušies kailajām klinšu virsmām. Mežs bija piebērts ar ziedošām savvaļas puķēm, baltām tril- lijām, dzeltenām vijolītēm, rožsārtām vilkābelēm, turpretī dzeltenīgi baltās narcises un zilās un dzeltenās genciānas bija vairāk redzamas augstākajās pļavās. Dažās stipri noēnotās vietās vēl lepni slēja savas galviņas pēdējie dzeltenie, baltie un purpursārtie krokusi, palēnām vīstot, lai drīz vien ziedētu par jaunu.
Klans apstājās atpūsties, sasniedzis kādas stāvas nogāzes virsotni. Lejā mežiem klātās kalnu pakājes panorāma strauji izbeidzās stepē, kas sniedzās līdz pat horizontam. No šis izdevīgās pozīcijas tālumā varēja saskatīt vairākus ganāmpulkus graužam garo zāli, kura jau sāka krāsoties vasaras zeltainajā toni. Mednieki, kas pārvietojas ātri un viegli, ar smagām nastām apkrauto sieviešu nekavēti, varēja sev izvēlēties kādu no lielās medījumu daudzveidības un pavisam viegli sasniegt stepi, kamēr rīts vēl nebija ne pusē. Pret austrumiem debesis pāri plašajai stepei bija skaidras, bet tālumā no dienvidiem strauji savilkās negaisa mākoņi. Ja tie pletīsies plašumā, augsto kalnu grēda ziemeļos liks mākoņiem uzgāzt klanam savu slapjo nesumu.
Brūnam un viņa vīriem pašlaik notika sanāksme vietā, kur viņus vairs nedzirdēja sievietes un bērni, taču satrauktie, drūmie skatieni un roku žesti neļāva šaubīties par sarunu iemeslu. Viņi centās izlemt, vai negriezties atpakaļ. Vieta bija nepazīstama, bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņi aizvirzījās pārāk tālu projām no stepes. Lai gan mežiem klātajās kalnu pakājēs bieži pavīdēja dzīvnieki, tas nebija nekas salīdzinājumā ar milzīgajiem ganāmpulkiem, kas pārtika no zālaino līdzenumu leknās barības. Dzīvniekus bija izdevigāk medīt atklātā vietā, vieglāk ieraudzīt bez meža aizsega, kas tos apslēpa, aizsega, kas padarīja neredzamus arī to četrkājainos medniekus. Līdzenuma dzīvnieki bija sabiedriskāki, tiem bija tendence pulcēties lielos baros, nevis turēties pa vienam vai atsevišķās dzimtās, kā to darīja meža zvēri.
Iza minēja, ka viņiem, iespējams, būs jāgriežas atpakaļ, padarot visu smago kāpšanu stāvajos kalnos veltīgu. Savelkošies mākoņi un draudošais lietus pārsvieda drūmu, tumšu pārsegu nomāktajiem ceļotājiem. Gaidot Iza palaida Eilu zemē un atbrīvojās no sava smagā nesamā. Bērns, priecīgs par brīvību, ko viņam sniedza dzīstošā kāja, ticis vaļā no sievietes sāna, aizklīda projām. Iza pamanīja, kā meitene izzūd no redzesloka aiz izvirzīta klints izciļņa tieši priekšā. Viņa negribēja, lai bērns aizmaldītos par tālu. Sanāksme varēja beigties jebkurā brīdī, un Brūnam nepatiks, ja meitenes dēļ aizkavētos ceļa turpinājums. Iza devās tai pakaļ un, pagriezusies gar izcilni, ieraudzīja bērnu, bet tas, ko viņa redzēja aiz meitenes, lika viņas sirdij sisties straujāk.
Iza pagriezās un steidzās atpakaļ, pamezdama steidzīgus skatienus pār plecu. Viņa neuzdrošinājās pārtraukt Bruņu un vīrus un nepacietīgi gaidīja, kad sapulce beigsies. Brūns viņu pamanīja un, lai gan to neizrādīja, zināja, ka sievieti kaut kas satrauc. Tikko vīri izklīda, Iza piesteidzās pie Bruņa, apsēdās viņa priekšā un lūkojās uz zemi - šis stāvoklis nozīmēja, ka viņa vēlas ar to runāt. Viņš varēja to uzklausīt vai neuzklausīt; tā bija viņa izvēle. Ja viņš būtu Izu ignorējis, viņai nebūtu ļauts izstāstīt, kas tai bija zināms.