Eila sēdēja blakus Izai, pūšot uz šķidrumu kaula krūzē un ik pa brīdim nogaršojot, vai tas jau nav pietiekami atdzisis. Viņa tik nedalīti koncentrēja savu uzmanību uz Izu, ka nemanīja, kā Krebs aiznesa Durku vai kā viņš iegāja nelielajā alā, un viņa neredzēja, ka Brūns viņu vēro. Eila klausījās mīkstajās, burbuļojošajās skaņās, kas atskanēja, Izai elpojot, un saprata, ka viņa mirst, taču negribēja tam noticēt. Eila pārcilāja atmiņā visas zālītes. "Balzama iekšējās mizas kompreses," viņa nodomāja. "Jā, un pelašķa tēja. Tvaiku elpošana arī palīdzēs. Kazenes un kādu uzlējumu, un papardi. Nē, tās der tikai pret vieglu klepu. Diždadža saknes? Varbūt. Stērķeļaugs? Protams, un svaiga sakne rudenī ir vislabākā." Eila bija apņēmusies dzirdīt Izu ar tējām, noklāt viņu ar kompresēm un iegremdēt viņu tvaikos, ja būs nepieciešams. Jebko, jebko, lai pagarinātu savas mātes dzīvi, vienīgās mātes, ko viņa pazina. Viņa nespēja paciest domu par Izas nāvi.
Lai gan Uba skaidri apzinājās, cik nopietna ir mātes slimība, viņa manīja Bruņa klātbūtni. Parasti vīrietis neapmeklēja cita vīra pavardu, ja viņa paša nebija klāt, un Bruņa klātbūtne satrauca Ubu. Viņa steidzās savākt ap pavardu izmētātās paunas, lai to nedaudz piekoptu, skatoties te uz Bruņu, te uz Eilu, te uz māti. Tā kā neviens viņu neuzraudzīja un nedeva norādījumus, viņa nezināja, kā lai uztver Bruņa apciemojumu. Neviens viņu neuzņēma, neviens nesasveicinājās ar viņu, kā lai viņa izturas?
Brūns vēroja visas trīs - veco zāļu sievu, enerģisko jauno zāļu sievu, kas nelīdzinājās klanam, tomēr bija augstākā līmeņa dziedinātāja, un Ubu, kurai arī bija lemts kļūt par zāļu sievu. Viņš vienmēr bija lepojies ar savu ciltsmāsu. Viņa vienmēr tika auklēta un lutināta, un gaidīta, kad bija maza meitene, līdz piedzima veselīgs puika, kam vajadzēja kļūt par vadoni. Viņš vienmēr to bija sargājis. Viņš nekad nebūtu Izai izvēlējies to vīru, kas kļuva par viņas otro pusi; Brūnam viņš nekad nebija paticis - lielībnieks, kas izsmēja viņa kroplo brāli. Izai nebija izvēles, bet viņa labi tika ar to galā. Tomēr, kad vīrs nomira, viņa bija laimīgāka nekā jebkad agrāk. Viņa bija laba sieviete, laba zāļu sieva. Klanam viņas pietrūks.
"Izas meita kļūst pieaugusi," viņš domāja, vērodams meiteni. "Uba drīz būs sieviete. Man jāsāk domāt par vīru viņai. Tam jābūt labam vīram, tādam, kas viņai derētu. Arī medniekam ir labāk, ja viņam ir uzticama sieva. Bet kas tad te ir bez Vorna? Vēl jau ir Ona, par kuru jādomā, bet viņa nevar precēties ar Vornu, tie ir brālis ar māsu. Viņai vajadzēs gaidīt, kad Borgs kļūs par vīru. Ja viņa ātri kļūs par sievieti, viņai var piedzimt bērns, pirms Borgs ir gatavs precēties. Varbūt man vajadzētu puisi mazliet pasteidzināt, viņš ir vecāks par Onu. Ja viņš būs pietiekami vecs, lai apmierinātu savas vajadzības, viņš būs ari pietiekami vecs, lai kļūtu par vīru. Vai Vorns būs labs pāris Ubai? Drūgs viņu ir labi audzinājis, un viņam patīk izrādīties tās klātbūtnē. Varbūt tur ir kādas simpātijas." Brūns noglabāja domas savā sakārtotajā prātā, lai vēlāk pie tām atgrieztos.
Staģu tēja bija atdzisusi; Eila pamodināja veco sievieti, kas bija iesnaudusies, un maigi pieturēja tās galvu, kamēr deva zāles. "Es nedomāju, ka šoreiz tev izdosies viņu izglābt, Eila," Brūns pie sevis noteica, vērojot vārgo sievieti. "Kā viņa tik ātri novecoja? Viņa bija visjaunākā; tagad viņa izskatās vecāka par Krebu. Atceros to reizi, kad viņa sadziedēja manu lauzto roku. Viņa nebija daudz vecāka par Eilu, kad tā sadziedēja Braka roku, bet jau sieviete un precējusies. Viņa arī labi strādāja. Rokas dēļ man nekad nav bijis jāuztraucas, izņemot dažas sāpju lēkmes pēdējā laikā. Es arī kļūstu vecs. Manas medību dienas drīz beigsies, un man būs jāatdod vadība Broudam.
Vai viņš tam ir gatavs? Viņam tik labi veicās klanu Sapulcē, ka es gandrīz jau nodevu vadību toreiz. Viņš ir drošsirdīgs; visi man teica, cik es esot laimīgs. Jā, es esmu laimīgs, baidījos, ka viņu varētu izvēlēties par pavadoni Ursum. Tas būtu bijis gods, bet no tā goda es labprāt atteiktos. Gorns bija labs vīrs, Norga klanam tas bija smags trieciens. Tā tas ir vienmēr, kad Ursus izvēlas. Dažreiz ir veiksme nebūt godātam; manas sievas dēls vēl aizvien staigā šajā saulē. Un viņš ir bezbailīgs. Varbūt pārāk bezbailīgs. Nedaudz uzdrīkstēšanās un neprāta jaunam vīrietim der, taču vadonim jābūt ar vēsāku prātu. Viņam jāuzklausa savi vīri. Viņam jādomā un jāplāno tā, lai medības būtu veiksmīgas, tomēr lai vīri netiktu nevajadzīgi apdraudēti. Varbūt man vajadzētu ļaut viņam novadīt dažas medības, lai viņš gūtu pieredzi. Viņam būs jāiemācās, ka vadīšana ir kaut kas vairāk par uzdrīkstēšanos. Tā ir atbildība un savaldība.
Kas Eilā ir tas, kas uzjundi viņā to sliktāko? Kāpēc viņš sevi pazemo, konkurējot ar viņu? Varbūt viņa izskatās mazliet citādi, bet viņa tik un tā ir sieviete. Tomēr drosmīga sieviete, pārliecināta. Interesanti, vai Zūga radinieks viņu paņems? Tagad, kad esmu pie viņas pieradis, bez viņas būs kaut kā savādi. Un viņa ir laba zāļu sieva, vērtība jebkuram klanam. Darīšu, ko varēšu, lai tie saprastu viņas vērtību. Paskatieties uz viņu - pat viņas dēls, dēls, kuram viņa bija gatava doties līdzi uz nākamo pasauli, nespēj novērst tās uzmanību no Izas. Nav daudz tādu, kas uzdrošinātos tuvoties alu lācim, lai izglābtu vīra dzīvību. Viņa spēj būt arī bezbailīga un ir iemācījusies sevi valdīt. Viņa labi uzvedās Sapulcē, visādā ziņā īsta sieviete, nevis tāda kā toreiz, kad bija jaunāka. Visi teica par viņu tikai slavējošus vārdus līdz pašām Sapulces beigām."
- Brun, - Iza sauca vārgā balsī. - Uba, atnes vadonim tēju, - viņa pamāja, cenšoties apsēsties taisnāk. Viņa vēl aizvien bija Kreba pavarda īstā namamāte. - Eila, atnes ādu, kur Brūnam apsēsties! Sievietei žēl, ka viņa pati nevar vadoni apkalpot.
- Iza, neuztraucies. Es nenācu, lai dzertu tēju, atnācu tevi apraudzīt, - Brūns pamāja, apsēdies pie viņas gultas.
- Cik ilgi tu jau tur stāvi? - Iza vaicāja.
- Nav jau ilgi. Eila bija aizņemta; es negribēju viņu vai tevi traucēt, pirms viņa pabeigs. Tevis pietrūka klanu Sapulcē.
- Vai tā bija izdevusies?
- Mūsu klans vēl aizvien ir pirmais. Medniekiem veicās labi; Brouds tika izvēlēts kā pirmais Lāča Ceremonijai. Eilai arī gāja labi. Viņa saņēma daudz komplimentu.
- Komplimenti! Kam vajadzīgi komplimenti? Padara garus pārāk skaudīgus. Ja viņai gāja labi, ja viņa nesa godu klanam, ar to pietiek.
- Viņai gāja labi. Viņu pieņēma, viņa uzvedās kā īsta sieviete. Viņa ir tava meita, Iza. Vai gan kāds varētu sagaidīt ko mazāk?
- Jā, viņa ir mana meita tikpat lielā mērā, kā Uba ir mana meita. Esmu laimīga, gari mani aplaimojuši ar divām meitām, un tās abas būs labas zāļu sievas. Eila var pabeigt Ubas mācīšanu.
- Nē! - Eila iejaucās. - Tu pabeigsi mācīt Ubu. Tu izveseļosies. Mēs tagad esam atgriezušās un rūpēsimies par tevi. Tu izveseļosies, tikai pagaidi, gan tu redzēsi, - viņa māja ar patiesu izmisumu. - Tev ir jāizveseļojas, māt!
- Eila, bērns. Gari jau mani gaida, man drīz jādodas tiem līdzi. Tie izpildīja manu pēdējo vēlēšanos - redzēt savus mīļos, pirms aizeju, bet es nevaru likt viņiem gaidīt daudz ilgāk.
Buljons un zāles bija stiprinājušas slimās sievietes pēdējās rezerves. Viņai cēlās temperatūra, ķermenim izmisīgi cenšoties nokratīt slimību, kas bija to nomocījusi. Dzirksteles drudžaini spožajās acīs un sārtums vaigos piešķīra viņai mānīgi veselīgu izskatu. Bet Izas sejai piemita kāds caurspīdīgs mirdzums, it kā tā būtu izgaismota no iekšienes. Tas nebija dzīvības uzplaiksnījums. Šo savādo mirdzumu sauc par gara mirdzumu, un Brūns to bija redzējis jau agrāk. Tā bija dzīvības spēka pacelšanās, tam gatavojoties aiziet.