Oga paturēja Durku pie Brouda pavarda līdz vēlam vakaram un atdeva guļošo bērnu krietni pēc tam, kad saule jau bija norietējusi. Uba to novietoja uz Eilas ādām, ko pati bija saklājusi. Meitene bija izbijusies un apjukusi. Viņai nebija neviena, ar ko aprunāties. Viņa baidījās pārtraukt Eilu, kas pūlējās glābt Izu, un baidījās traucēt māti. Krebs bija atgriezies vienīgi tik ilgi, lai uz Izas ķermeņa uzvilktu zīmes ar sarkanā okera krāsu un lāča taukiem, vienlaikus veidojot zīmes virs tās. Tūliņ pēc tam viņš atgriezās savā mazajā alā un nenāca atpakaļ.
Uba bija visu izsaiņojusi un sakārtojusi pavardu, pagatavojusi vakariņas, kuras neviens neaiztika, un atkal novākusi tās. Viņa klusi sēdēja blakus guļošajam mazulim un vēlējās, kaut varētu izdomāt, ko lai dara, atrast kaut ko, kas to nodarbinātu. Lai gan tas nemazinātu šausmas viņas sirdī, darbs vismaz neļautu tai sēdēt dīkā. Tas būtu labāk nekā vienkārši tā sēdēt un skatīties, kā mirst māte. Beidzot viņa nelaimīga apgūlās Eilas gultā, saritinājās ap mazuli, cieši piespiedusies tam klāt, cenšoties no kāda saņemt siltumu un drošību.
Eila nepārtraukti darbojās ar Izu, izmēģinot visādas zāles un līdzekļus, kādus vien varēja iedomāties. Viņa grozījās tās tuvumā, neuzdrīkstoties pamest to vienu, baidoties, ka sieviete varētu nomirt, kamēr pati būs izgājusi. Eila nebija vienīgā, kas tonakt bija nomodā. Gulēja tikai mazie bērni. Ikvienā aptumšotās alas pavardā vīri un sievas lūkojās uz ierobežoto ugunskuru sarkanajām oglēm vai atvērtām acīm gulēja uz ādām.
Debesis ārā bija apmākušās, zvaigznes - izdzisušas. Tumsa alas iekšienē pārvērtās vēl dziļākā tumsā ieejas plašajā caurumā, aizklājot jebkādu dzīvības pazīmi aiz alas ugunskura dziestošajām oglēm. Agrā rīta klusumā, kad nakts bija pilnībā iegrimusi savos tumsas dziļumos, Eila, satrūkusies no īslaicīga snaudiena, pasita galvu augšup.
- Eila, - Iza atkal ierunājās aizsmakušā čukstā.
- Kas ir, Iza? - viņa pamāja. Zāļu sievas acīs atspīdēja ugunskura rudo ogļu nespodrā gaisma.
- Es gribu kaut ko teikt, pirms aizeju, - Iza rādīja, tad nolaida rokas. Viņai bija jāpiepūlas, lai tās kustinātu.
- Necenties runāt, māt. Vienkārši atpūties. No rīta tu būsi stiprāka.
- Nē, bērns, man tas jāpasaka tagad. Es neizdzīvošu līdz rītam.
- Tu izdzīvosi. Tev jāizdzīvo. Tu nedrīksti aiziet, - Eila rādīja.
- Eila, es iešu, tev tas ir jāpieņem. Ļauj man pabeigt, man vairs nav daudz atlicis. - Iza atkal atpūtās, bet Eila gaidīja mēmā bezcerībā.
- Eila, es vienmēr esmu mīlējusi tevi visvairāk. Es nezinu, kāpēc, bet tā ir tiesa. Es gribēju tevi paturēt pie sevis, gribēju, lai tu paliec ar klanu. Bet drīz es būšu prom. Nepaies ilgs laiks, līdz Krebs atradīs ceļu uz garu pasauli, un Brūns arī kļūst vecs. Tad Brouds būs vadonis. Eila, tu nedrīksti šeit palikt, kad Brouds kļūs par vadoni. Viņš atradīs, kā tevi sāpināt. - Iza atkal atpūtās, aizvērusi acis un cīnoties pēc elpas un spēka, lai varētu turpināt.
- Eila, mana meita, mans dīvainais, stūrgalvīgais bērns, kas vienmēr ir tik ļoti centies, esmu tevi izmācījusi par zāļu sievu, lai tev būtu savs stāvoklis un tu varētu palikt kopā ar klanu pat tad, ja nekad nespētu atrast sev pāri. Bet tu esi sieviete, tev ir vajadzīgs vīrietis, pašai savs vīrietis. Tu nepiederi klanam, Eila. Tu esi dzimusi pie Citiem, tu piederi viņiem. Tev jāiet projām, bērns, jāatrod pašai savi ļaudis.
-Jāiet projām? - viņa apjukusi māja. - Uz kurieni tad es iešu, Iza? Es nepazīstu nekādus Citus, es pat nezinu, kur tos lai meklē.
- Uz ziemeļiem no šejienes viņu ir daudz, Eila, uz sauszemes aiz pussalas. Mana māte stāstīja, ka tas virs, ko viņas māte ārstēja, nācis no ziemeļiem. - Iza atkal apklusa, tad piespieda sevi turpināt. - Tu nedrīksti te palikt, Eila. Ej un sameklē viņus, mans bērns! Atrodi savus ļaudis, atrodi savu vīrieti!
Izas rokas pēkšņi nokrita un acis aizvērās. Sievietes elpa bija sekla. Viņa centās ievilkt elpu dziļāk un vēlreiz atvēra acis.
- Saki Ubai, ka es viņu mīlu, Eila. Bet tu biji mans pirmais bērns, manas sirds meita. Vienmēr mīlēju tevi… mīlēju tevi visvairāk… - Izas elpa apstājās ar burbuļojošu nopūtu. Viņa neieelpoja vēlreiz.
- Iza! Iza! - Eila kliedza. - Māt, neej, nepamet mani! Ak, māt, neej prom!
Uba pamodās no Eilas gaudām un pieskrēja klāt. - Māt! Ak nē! Mana māte ir aizgājusi! Mana māte ir aizgājusi.
Meitene un jaunā sieviete lūkojās viena otrā.
- Viņa man lika tev pateikt, ka mīlēja tevi, Uba, - Eila teica. Viņas acis bija sausas, šoks vēl neļāva smadzenēm atgūties. Krebs šļūca viņu virzienā. Viņš bija klāt, pirms Eila sāka kliegt. Ar aizvien pieaugošām elsām Eila taustījās pēc tiem abiem, un visi trīs vienojās kopīga izmisuma apkampienos. Eilas asaras saslapināja visus. Uba un Krebs neraudāja, bet viņu sāpes nebija mazākas.
- 26
- Oga, vai tu pabarosi Durku vēlreiz?
Jaunā sieviete saprata vienroča vīra žestu, kaut ari viņš turēja brēcošo mazuli. "Eilai vajadzētu to pabarot," Oga nodomāja. "Nav labi, ka viņa tik ilgi to nezīda." Gan Izas nāves traģēdija, gan apjukums par Eilas reakciju atspoguļojās Mogura sejā. Viņa nevarēja atteikt lūdzošajam burvim.
- Protams, es pabarošu, - Oga teica un paņēma Durku uz rokām.
Krebs kliboja atpakaļ uz savu pavardu. Viņš redzēja, ka Eila vēl
nebija pakustējusies, lai gan Ebra un Uka bija aiznesušas Izas ķermeni projām, lai sagatavotu to apbedīšanai. Viņas mati bija sapinko- jušies un seja vēl aizvien netīra no ceļojuma putekļiem un asarām. Viņai mugurā bija tas pats nopleķotais un netīrais apmetnis, ar kuru viņa bija soļojusi garajā atceļā no klanu Sapulces. Krebs bija ielicis viņai klēpī dēlu, kad tas brēca un prasīja ēst, taču ne viņa to redzēja, ne dzirdēja. Cita sieviete būtu sapratusi, un bērna raudas galu galā tiktu pamanītas pat dziļās bēdās. Taču Krebam nebija lielas pieredzes mātes un bērna lietās. Viņš zināja, ka sievietes bieži baroja cita citas bērnus, un viņš nevarēja ļaut bērnam dzīvot izsalkušam, ja bija citas sievas, kuras spēja to paēdināt. Vīrs bija aiznesis Durku Agai un Ikai, taču to jaunākos bērnus drīz bija jāatšķir no krūts un viņām bija pavisam maz piena. Grevam bija tikai nedaudz pāri gadiņam, un Ogai vienmēr šķita esam daudz piena, tāpēc Krebs bija nesis viņai Durku jau vairākas reizes. Eila nejuta cieto un no piena piebriedušo krūšu sāpes; viņas sirdssāpes bija lielākas.
Mogurs paņēma nūju un kliboja uz alas dibenplānu. Neizmantotajā lielās alas stūri akmeņi bija savākti un sakrauti kaudzē un netīrajā grīdā izrakta sekla bedre. Iza bija bijusi augstākā līmeņa zāļu sieva. Ne vien viņas stāvoklis klana hierarhijā, bet tās tuvība ar gariem noteica, ka apbedīšanai jānotiek alā. Tas garantēja, ka gari, kas Izu sargāja, būs klana tuvumā un viņa pati varēs nolūkoties uz tiem no savām mājām citā pasaulē. Un tas nodrošināja, ka neviens plēsējs neizvazās viņas kaulus.
Burvis iebēra sarkano okera pulveri ovālajā bedrē, tad sāka veidot zīmes ar savu vienīgo roku. Iesvētījis zemi, kurā bija jāgulda Iza, Mogurs piekliboja pie nelīdzenas formas veidojuma, kas bija viegli pārklāts ar mīkstu ādu. Viņš pavilka nost pārklāju un atsedza zāļu sievas pelēko, kailo ķermeni. Tās rokas un kājas bija saliektas un ar sarkani krāsotu cīpslu sasietas embrija pozā. Burvis uzvilka gaisā aizsargājošu zīmi, tad notupās un sāka ieziest auksto miesu ar ziedi, kas veidota no sarkanā okera un alu lāča taukiem. Saliekta embrija pozā un klāta ar sarkano krāsu, kas atgādināja dzemdību asinis, Iza tiks palaista nākamajā valstībā tādā pašā veidā, kā bija ieradusies šajā pasaulē.