Nekad vēl viņš nebija juties tik smagi, izpildot šo uzdevumu. Iza bija bijusi Krebam kaut kas vairāk par ciltsmāsu. Viņa bija pazinusi to labāk nekā jebkurš cits. Iza zināja par sāpēm, ko viņš bija nesūdzoties pacietis, par kaunu, ko viņš pārdzīvojis sava kropluma dēļ. Viņa pazina Kreba maigumu, jūtīgumu un priecājās par tā lielumu, varenību un gribu uzvarēt. Sieviete bija gatavojusi tam ēst, rūpējusies par viņu, remdējusi tā sāpes. Kopā ar viņu Krebs bija baudījis ģimenes priekus gandrīz kā normāls vīrietis. Lai gan viņš nekad nebija tai pieskāries tik intīmi kā tobrīd, ieberzējot auksto ķermeni ar ziedi, viņa tam bija bijusi vairāk sieva nekā daudzu citu vīru sievas. Viņas nāve to iztukšoja.
Kad Krebs atgriezās savā pavardā, viņa seja bija tikpat pelēka kā Izas ķermenis. Eila vēl aizvien sēdēja blakus Izas gultai, tukši raudzīdamās gaisā, bet sakustējās, kad Krebs sāka meklēties pa Izas lietām.
- Ko tu dari? - viņa pamāja, gatava sargāt visu, kas piederējis Izai.
- Es meklēju Izas bļodas un piederumus. Darbarīki, ko viņa lietoja šajā dzīvē, jāapglabā kopā ar viņu, lai to gars atrastos tai blakus nākamajā pasaulē, - Krebs paskaidroja.
- Es sameklēšu, - Eila noteica, pastūmusi Krebu malā. Viņa savāca vienkopus koka bļodas un kaula krūzes, kuras Iza bija lietojusi, lai pagatavotu zāles un nomērītu devas, apaļo rokā turamo akmeni un plakano akmens pamatni, ko izmantoja bēršanai un smalcināšanai, viņas personiskos ēdiena šķīvjus, dažus rīkus un zāļu somu un nolika tos Izas gultā. Tad lūkojās uz nabadzīgo kaudzi, kas personificēja Izas dzīvi un darbu.
- Tie nav īstie Izas darbarīki! - Eila dusmīgi pamāja, pielēca kājās un izskrēja no alas. Krebs vēroja viņu aizejam, papurināja galvu un turpināja vākt kopā Izas lietas.
Eila šķērsoja upi un skrēja uz pļavu, kur viņas reiz bija gājušas kopā ar Izu. Viņa apstājās pie krāsainu kāršrožu pudura, kas auga uz gariem, gracioziem kātiem, un saplūca pilnu sauju dažādu krāsu ziedu. Tad paņēma daudzlapaino pelašķi, ko mēdza izmantot kompresēm un pret sāpēm. Viņa steidzās cauri pļavām un mežiem, vācot vēl vairāk augu, kurus Iza bija izmantojusi, lai gatavotu savas maģiskās zāles: baltlapainais baltdadzis ar apaļiem, bāli dzelteniem ziediņiem un dzelteniem dzeloņiem; lielās, spilgti dzeltenās krustaines; mus- kares, tik zilas, ka izskatījās gandrīz vai melnas.
Katrs no augiem, ko viņa noplūca, savā laikā bija atradis ceļu uz Izas zāļu somu, taču viņa vāca vienīgi tās, kas bija arī skaistas, ar krāsainiem, saldi smaržīgiem ziediem. Eila atkal raudāja, apstājusies pļavas malā ar puķēm rokās, atcerēdamās tās reizes, kad viņas kopā ar Izu bija šeit staigājušas un vākušas augus. Sievietes rokas bija tik pilnas puķēm, ka viņai bija grūti tās nest bez vācamā groza. Vairāki ziedi nokrita, un viņa pieliecās, lai tos paceltu, un, ieraudzījusi kokainās kosas samezglotos zarus ar tās mazajiem ziediņiem, gandrīz pasmaidīja par prātā ienākušo domu.
Viņa iebāza roku ielocē, izņēma nazi un nogrieza auga zaru. Siltajā agrā rudens saulē Eila sēdēja pļavas malā, izvijot skaisto ziedu kātus pa iekšpusi un ārpusi saturošajam zaram, līdz viss zars līdzinājās krāsu neprātam.
Visi klana ļaudis bija apstulbuši, kad Eila iesoļoja alā ar savu ziedu vainagu. Viņa devās taisnā ceļā uz alas dibenu un nolika to blakus zāļu sievas ķermenim, kas gulēja uz sāniem seklajā bedrē, ko ieskāva akmeņu ovālais veidojums.
- Šie bija Izas darbarīki! - Eila pārliecinoši žestikulēja, it kā izaicinot kādu to apstrīdēt.
Vecais burvis pamāja. "Eilai taisnība," viņš nodomāja. "Tie bija Izas darbarīki, tos viņa pazina, ar tiem viņa visu mūžu strādāja. Viņa droši vien būs laimīga, atrodot tos garu pasaulē. Interesanti, vai tur aug puķes?"
Izas darbarīki, piederumi un puķes tika ielikti kapā kopā ar sievieti, un klans sāka kraut akmeņus apkārt un virsū viņas ķermenim, kamēr
Mogurs veidoja kustības, lūdzot Lielā Ursus Garu un viņas Stepju Antilopes totēmu pavadīt Izas garu drošībā nākamajā pasaulē.
- Pagaidi! - Eila pēkšņi pārtrauca. - Es kaut ko aizmirsu. - Viņa aizsteidzās atpakaļ pie pavarda un sameklēja savu zāļu somu, tad uzmanīgi izvilka senās zāļu bļodas divas pusītes. Sieviete devās atpakaļ un nolika gabalus kapā blakus Izas ķermenim.
- Es domāju - varbūt viņa to gribēs ņemt līdzi, tagad, kad to vairs nevar izmantot.
Mogurs atzinīgi pamāja. Tas iederējās, iederējās vēl labāk, nekā varēja kāds iedomāties; tad viņš turpināja veidot savas tradicionālās zīmes. Kad pēdējais akmens bija uzlikts, klana sievietes sāka kraut malku apkārt akmeņu kaudzei un uz tās. Ogli no alas ugunskura izmantoja, lai aizdegtu ugunskuru, virs kura gatavot ēdienu Izas apbedīšanas dzīrēm. Ēdiens tika gatavots tieši uz viņas kapa, un ugunij pienācās degt septiņas dienas. Ugunskura karstumam vajadzēja izdalīt no viņas ķermeņa visu mitrumu, izkaltēt to, iebalzamēt un atņemt tam smaku.
Kad liesmas pieņēmās spēkā, Mogurs žestu valodā uzsāka pēdējās izteiksmīgās vaimanas, kas aizkustināja ikviena klana locekļa dvēseli. Viņš runāja ar garu pasauli par klana cilvēku mīlestību uz zāļu sievu, kura bija gādājusi par tiem, uzmanījusi viņus, palīdzējusi slimībās un sāpēs, kas tiem šķita tikpat noslēpumainas kā nāve. Tie bija rituālu žesti, ko pēc būtības šādā pašā veidā atkārtoja katrās bērēs, bet dažas pamatkustības tika izmantotas vīriešu ceremoniju laikā un sievietēm nebija pazīstamas, tomēr doma tika atklāta. Kaut ari ārējā forma bija tradicionāla, lielā, svētā vīra degsme un pārliecība, un neizsakāmās skumjas piešķīra formālajiem žestiem nozīmi, kas stipri vien pārsniedza formu.
Ar sausām acīm Eila cieši raudzījās pāri dejojošajai ugunij uz kroplā vienroča vīra plūstošajām, graciozajām kustībām, izjūtot viņa emociju intensitāti tā, it kā tās viņai piederētu. Mogurs izteica viņas sāpes, un Eila pilnībā identificējās ar viņu, it kā viņš būtu iekļuvis tās iekšienē un domājis ar viņas smadzenēm, un jutis ar viņas sirdi. Viņa nebija vienīgā, kas pārdzīvoja Mogura bēdas kā savējās. Ebra sāka vaimanāt, tad ari pārējās sievas. Uba, turot uz rokām Durku, apjauta, kā rīklē kāpj spalgas gaudas, un ar atvieglotu grūdienu meitene pievienojās līdzjūtības vaimanām. Eila truli raudzījās sev priekšā, pārāk iegrimusi savu bēdu dziļumā, lai tās izpaustu. Viņa pat nespēja raudāt.
Viņa neapjauta, cik ilgi bija raudzījušies ar neko neredzošu skatienu hipnotiskajās liesmās. Ebrai vajadzēja sapurināt Eilu, līdz tā atbildēja un pavērsa tukšas acis pret vadoņa sievu.
- Eila, ieēd kaut ko! Tās ir pēdējās svinības, ko mēs pavadām kopā ar Izu.
Eila paņēma koka šķīvi ar ēdienu, automātiski ielika mutē gaļas gabalu un gandrīz aizrijās, mēģinot to norīt. Pēkšņi viņa pietrūkās kājās un izskrēja no alas. Neko neredzēdama, viņa maldījās caur krūmiem un klupa pār akmeņiem. Sākumā kājas veda sievieti pa pazīstamo taku uz augsto kalnu pļavu un mazo alu, kas kādreiz bija tai sniegusi patvērumu un drošību. Taču viņa nogriezās projām. Kopš tā laika, kad viņa bija parādījusi šo ceļu Brūnam, tas vairs nelikās piederošs viņai vien, un viņas pēdējā uzturēšanās alā bija saistīta ar pārāk sāpīgām atmiņām. Tagad viņa kāpa uz kraujas virsotni, kura sargāja viņas alu no ziemeļu vējiem, kas ziemā gaudodami pūta lejup pa kalnu un novirzīja spēcīgos rudens vējus.