Vētras brāzmu dauzīta, Eila nokrita uz ceļiem kraujas virsotnē un tur, palikusi viena ar savām neizturamajām bēdām, padevās sāpēm, izplūstot dziedoši žēlabainās gaudās un šūpojoties, šūpojoties savas sāpošās sirds ritmā. Krebs izkliboja no alas viņai pakaļ, ieraudzīja tās siluetu uz saules rieta izkrāsoto mākoņu fona un dzirdēja vārgos, attālinātos vaidus. Lai cik dziļas bija viņa skumjas, viņš nespēja saprast Eilas atteikšanos no sabiedrības mierinājuma savās bēdās, viņas ieraušanos sevī. Kreba sēras bija notrulinājušas tā parastās uztveres spējas; viņš nesaprata, ka sievietes ciešanu iemesls bija kas vairāk nekā bēdas.
Vainas apziņa grauza tās dvēseli. Viņa vainoja sevi Izas nāvē. Viņa bija pametusi slimu sievieti, lai dotos uz klanu Sapulci; viņa bija zāļu sieva, kura bija pametusi kādu brīdī, kad tai bija vajadzīga palīdzība, kādu, kuru viņa mīlēja. Eila vainoja sevi par to, ka Iza bija kāpusi kalnā, lai atrastu sakni, kura palīdzēja viņai saglabāt bērnu, ko tik izmisīgi gaidīja. Rezultāts bija Izas gandrīz liktenīgā slimība, kas novājināja sievieti. Viņa jutās vainīga par sāpēm, ko bija izraisījusi Krebā, kad neapzināti bija sekojusi lāpām uz mazo kameru dziļi kalnu alā austrumu virzienā. Vairāk nekā no bēdām un vainas apziņas viņa bija novārgusi no ēdiena trūkuma un cieta uzbriedušo, sāpošo, neiz- baroto krūšu dēļ. Bet bija vēl kas vairāk par to: viņa cieta no depresijas, kurā Iza būtu spējusi viņai palīdzēt, ja būtu bijusi klāt. Eila bija zāļu sieva, kuras uzdevums - atvieglot sāpes un glābt dzīvību, bet Iza bija pirmais slimnieks, kas bija miris.
Eilai visvairāk bija vajadzīgs viņas mazulis. Bērns tai bija nepieciešams, ne vien lai to pabarotu, viņai vajadzēja, lai tas pieprasītu viņas uzmanību, lai atgrieztu viņu atpakaļ realitātē, liktu tai saprast, ka dzīve turpinās. Bet, kad sieviete atgriezās alā, Durks gulēja blakus Ubai. Krebs atkal to bija iedevis pabarot Ogai. Eila trinās un grozījās, nespējot aizmigt, pat neaptverot, ka tas ir drudzis un sāpes, kas neļauj viņai aizmigt. Viņas prāts bija vērsts pārāk dziļi uz iekšu, kavējoties pie bēdām un vainas apziņas.
Kad Krebs pamodās, viņa jau bija projām. Viņa bija izgājusi no alas un atkal uzkāpusi uz kraujas. Krebs redzēja viņu no attāluma un satraukts to vēroja, taču nespēja saskatīt viņas vārgumu vai drudzi.
- Vai man aiziet viņai pakaļ? - Brūns jautāja, tikpat apjucis no viņas uzvedības kā Krebs.
- Šķiet, ka viņa vēlas būt vienatnē. Varbūt mums vajadzētu viņai to ļaut, - Krebs atbildēja.
Viņš sāka uztraukties par Eilu, kad vairs neredzēja to, un, kad sieviete līdz vakaram vēl aizvien nebija atgriezusies, lūdza Bruņu iet viņu meklēt. Ieraudzījis vadoni nesam sievieti uz alu, Krebs nožēloja, ka nebija ļāvis Brūnam doties viņai pakaļ agrāk. Bēdas un depresija bija savu paveikušas, vārgums un drudzis bija padarījis atlikušo. Uba un Ebra uzņēmās rūpes par zāļu sievu. Eilai bija drudzis, viņa pārmaiņus trīcēja no aukstuma un dega karsonī. Viņa kliedza pie mazākā pieskāriena krūtīm.
- Viņa zaudēs pienu, - Ebra teica meitenei. - Durks vairs neko nevar līdzēt, ir par vēlu. Piens ir sadedzis, viņa to vairs nevar izspiest.
- Bet Durks ir par mazu, lai to atņemtu no krūts. Kas ar viņu notiks? Kas notiks ar Eilu?
Vēl nebūtu par vēlu, ja Iza būtu dzīva vai ja Eila būtu pie sajēgas. Pat Uba zināja, ka ir kompreses, kas varētu palīdzēt, zālītes, kas būtu iedarbojušās, bet viņa bija jauna un nepārliecināta par sevi, un Ebra šķita tik droša. Kad drudzis bija pārgājis, Eilai vairs nebija piena. Viņa nevarēja pabarot savu bērnu.
- Lai es neredzētu to kroplo kverpli pie mana pavarda, Oga! Lai es neredzētu, ka viņš brāļojas ar taviem dēliem!
Brouds bija nikns un vīstīja dūres, un Oga bailēs sarāvās pie tā kājām.
- Bet, Broud, viņš ir tikai bērns. Viņš ir jāpabaro. Agai un Ikai nepietiek piena, viņam nenāks par labu, ja to kārtīgi nepabaros. Man ir pietiekami, man vienmēr ir bijis par daudz piena. Ja viņš neēdis, viņš būs badā, Broud, viņš nomirs.
Oga pārtrauca trīcēt un skatījās uz vīrieti, kurš bija viņas virs. Patiesībā viņa neticēja, ka Brouds spētu aizliegt viņai barot Eilas mazuli. Oga zināja, ka tas runās tukšu un trakos, tomēr bija pārliecināta, ka galu galā atļaus. Viņš nevarēja būt tik ļauns, viņš nevarēja ļaut bērnam badoties līdz nāvei, lai kā viņš ienīstu Durka māti.
- Broud, Eila izglāba Braka dzīvību, kā tu vari ļaut viņas dēlam nomirt?
- Vai viņai jau netika pietiekami daudz par to, ka izglāba viņu? Eilai ļāva dzīvot, viņai pat atļāva medīt. Es neko neesmu viņai parādā.
- Eilai neatļāva dzīvot, viņai uzlika nāves lāstu. Viņa atgriezās no garu pasaules, tāpēc ka viņas totēms tā gribēja, tas viņu sargāja, - Oga iebilda.
- Ja Eila būtu pareizi nolādēta, viņa nekad nebūtu atgriezusies un nekad nebūtu devusi dzīvību tam kverplim. Ja viņas totēms ir tik spēcīgs, kāpēc tad viņa pazaudēja pienu? Visi teica, ka viņas bērns būs nelaimīgs. Kas var būt lielāka nelaime kā zaudēt mātes pienu? Tagad tu gribi ienest viņa nelaimi manā pavardā. Es to nepieļaušu, Oga. Tas ir pēdējais vārds!
Oga pasēdās tālāk un skatījās augšup uz Broudu ar rāmu apņēmību.
- Nē, Broud, - viņa pamāja. - Tas nav pēdējais vārds. - Viņa vairs nejutās kautrīga. Brouda teiktais pārvērtās šokējošā pārsteigumā. - Tu vari neļaut Durkam dzīvot pie šī pavarda; tās ir tavas tiesības, un es tur neko nevaru darīt. Bet tu nevari man aizliegt viņu barot. Tās ir sievietes tiesības. Sieviete drīkst barot, kuru bērnu vēlas, un neviens vīrietis viņu no tā nedrīkst atturēt. Eila izglāba mana bērna dzīvību, un es neļaušu nomirt viņas dēlam. Durks būs manu dēlu brālis, vai nu tev tas patīk vai ne.
Brouds bija apstulbis. Viņa sievas atteikšanās klausīt tā vēlmēm bija pavisam negaidīta. Oga nekad nebija izturējusies bezkaunīgi, necienīgi, nekad nebija izrādījusi ne mazāko nepaklausības zīmi. Viņš nespēja tam noticēt. Šoks pārvērtās niknumā.
- Kā tu iedrošinies nepaklausīt savam vīram, sieviete! Es tev likšu pamest šo pavardu! - viņš ārdījās.
- Tad es ņemšu savus dēlus un iešu projām, Broud. Es lūgšos, lai mani ņem cits vīrietis. Varbūt Mogurs ļaus man dzīvot ar viņu, ja mani nepieņems neviens cits. Bet es barošu Eilas mazuli.
Viņa vienīgā atbilde bija spēcīgs sitiens ar smagu dūri, kas uz vietas nogāza Ogu gar zemi. Viņš bija pārāk pilns niknuma, lai atbildētu citādi. Viņš jau gribēja sist vēl, tad apcirtās uz papēža. "Es vēl paskatīšos, kā tu mani neklausīsi!" viņš nodomāja, sparīgi soļodams uz Bruņa pavardu.
- Vispirms viņa aplipina Izu, tagad viņas stūrgalvība ir pārsvie- dusies uz manu sievu! - Brouds žestikulēja, līdzko bija pārkāpis pāri robežas akmeņiem. - Es teicu Ogai, ka negribu Eilas dēlu, es teicu viņai, ka nevēlos redzēt to deformēto puiku kā viņas dēlu brāli. Vai tu zini, ko viņa man atbildēja? Viņa apgalvoja, ka barošot viņu tik un tā! Oga sacīja, ka es viņu nevarot apturēt. Viņa paziņoja, ka viņš būšot viņas dēlu brālis, vai es to gribot vai ne! Vai vari tam noticēt? Oga? Mana sieva?
- Viņai ir taisnība, Broud, - Brūns atbildēja, cenšoties būt mierīgs.
- Tu nevari aizliegt viņai to barot. Vīrietim nav nekādas daļas, kuru bērnu sieviete zīda, tā nekad nav bijusi vīrieša darīšana. Viņam ir svarīgākas lietas, par ko rūpēties.