Eila nevainoja Moguru, viņa vainoja sevi, taču noskatīties, kā cita sieviete baro viņas dēlu, kamēr pati to nespēj, bija pāri Eilas spēkiem. Oga, Aga un Ika - tās visas bija nākušas pie Eilas un piedāvājušās pabarot Durku viņas vietā, un viņa jutās pateicīga, bet visbiežāk Uba aiznesa Durku vienai no tām un palika ciemoties, līdz puika bija paēdis. Zaudējot pienu, Eila pazaudēja svarīgu sava dēla dzīves posmu. Viņa vēl aizvien sēroja pēc Izas, bet Krebs bija tik dziļi ierāvies sevī, ka viņa netika tam klāt un baidījās arī mēģināt. Bet katru vakaru, ņemot Durku sev blakus gultā, viņa bija pateicīga Broudam. Viņa atteikšanās to pieņemt nozīmēja, ka viņa nebija zaudējusi dēlu pavisam.
Rudens pēdējās dienās Eila atkal paņēma savu lingu kā attaisnojumu, lai varētu doties ārā viena pati. Pēdējā gada laikā viņa tik maz bija medījusi, ka tās meistarība bija ierūsējusi, taču vingrinoties precizitāte un ātrums atgriezās. Gandrīz katru dienu viņa izgāja agri no rīta un atgriezās vēlu, atstājot Durku Ubas uzraudzībā, un nožēloja vienīgi to, ka tik ātri tuvojas ziema. Vingrināšanās nāca Eilai par labu, taču radās kāda problēma, kura bija jāpārvar. Viņa nebija daudz medījusi pēc tam, kad bija kļuvusi par pilnībā attīstītu sievieti, un smagās krūtis, kas pie katra soļa, skrienot vai lecot lēkāja, kaitināja viņu. Sieviete ievēroja, ka vīri valkā ādas gurnu apsēju, lai aizsargātu atklātos un jutīgos orgānus, un viņa piemeklēja sev lenti, ar ko saturēt krūtis, sasienot to uz muguras. Tā Eila jutās ērtāk, un viņa, to apsienot, nepievērsa uzmanību ziņkārīgajiem, šķielējošajiem skatieniem, ko pārējie tai veltīja.
Lai gan medības stiprināja viņas ķermeni un aizņēma tās prātu, kamēr tā atradās ārpus alas, viņa vēl aizvien nesa savu bēdu un nožēlas nastu. Ubai šķita, ka prieks ir atstājis Kreba pavardu. Viņai pietrūka mātes, un gan Krebu, gan Eilu apņēma pastāvīgu skumju aura. Vienīgi Durks, šis neko nesaprotošais mazulis, ienesa laimes mirkļus, kurus tā reiz bija uzskatījusi kā pašus par sevi saprotamus. Reizēm viņš spēja pamodināt no apātijas pat Krebu.
Eila jau agri bija aizgājusi, un Uba neatradās pie pavarda, bet kaut ko meklēja alas dziļumā. Oga tikko bija atnesusi Durku, un Krebs to pieskatīja. Zēns bija paēdis un apmierināts, taču ne visai samiegojies. Viņš pierāpoja pie vecā vīra un piecēlās uz savām ļodzīgajām, nedrošajām kājelēm, pieķēries pie Kreba, lai pieturētos.
- Tātad tu drīz jau sāksi staigāt, - Krebs pamāja. - Pirms vēl ziema būs beigusies, tu jau skraidīsi pa visu alu, jaunais cilvēk.
Krebs iebakstīja ar pirkstu viņa mazajā, apaļajā vēderiņā, lai uzsvērtu savus žestus. Durka mutes kaktiņi pacēlās uz augšu, un viņš izdvesa skaņu, kādu Krebs bija dzirdējis tikai no viena cilvēka klanā. Viņš smējās. Krebs iebakstīja vēlreiz, un puika saliecās, ķiķinādams savā mazuļa valodā, zaudēja līdzsvaru un apsēdās. Krebs palīdzēja tam atkal piecelties un palūkojās uz bērnu tā, kā nekad agrāk nebija uz to skatījies.
Durka mazās kājeles bija saliektas, taču ne tuvu tik izteikti kā citiem klana mazuļiem; un, lai gan tās bija tuklas, Krebs redzēja, ka to kauli bija garāki un smalkāki. Man liekas, ka Durka kājas būs taisnas, kad viņš paaugsies, tāpat kā Eilai, un viņš arī būs slaids. Un kakls, kas bija tik vājš un kalsns, kad bērns piedzima, - tas nespēja noturēt galvu - tagad ir tāds pats kā Eilas kakls. Tomēr viņa galva nav līdzīga viņas galvai, vai tomēr ir? Tā augstā piere - tā gan ir Eilas. Krebs pagrieza Durka galvu, lai apskatītu to profilā. Jā, noteikti: viņas piere, bet uzacis un acis - tās ir no klana, un pakauša daļa - tā arī vairāk līdzinās klanam.
Eilai bija taisnība: viņš nebija kropls, viņš bija sajaukums, viņas un klana sajaukums. Interesanti, vai tā tas notiek vienmēr? Vai gari sajaucas? Varbūt ari meitenes nedzimst no vāja vīrieša totēma. Vai dzīvība sākas, sajaucoties vīrieša un sievietes totēmu gariem? Krebs papurināja galvu, viņš nezināja, taču tas lika vecajam burvim domāt. Tajā aukstajā, vientuļajā ziemā viņš bieži domāja par Durku. Krebam bija tāda sajūta, ka Durks ir svarīgs, viņš tikai nespēja apjaust, kāpēc.
- Bet, Eila, es neesmu tāda kā tu. Es neprotu medīt. Kur es iešu, kad satumsis? - Uba uzstāja. - Eila, man ir bail.
Izbiedētā jaunās sievietes seja lika Eilai vēlēties, kaut varētu doties tai līdzi. Ubai vēl nebija lāgā pat astoņi gadi, un doma par dienām, kas būs jāpavada vientulībā projām no alas drošības, biedēja meiteni, taču viņas totēma gars pirmo reizi bija cīnījies, un tas bija jādara. Viņai nebija izvēles.
- Vai tu atceries to mazo alu, kur es slēpos, kad piedzima Durks? Ej uz turieni, Uba. Tur būs drošāk nekā atldātā vietā. Es iešu tevi apciemot katru vakaru un aiznesīšu kaut ko ēdamu. Tās būs tikai dažas dienas, Uba. Noteikti paņem ādu, uz kā gulēt, un kādu ogli, ar ko aizkurt uguni. Tur netālu ir ūdens. Tu jutīsies vientuļa, jo sevišķi naktīs, bet viss būs kārtībā. Un domā par to, ka tu tagad esi sieviete. Drīz tu apprecēsies, un varbūt nebūs ilgi jāgaida, kad tev pašai būs savs bērniņš, - Eila mierināja.
- Kā tu domā: ko Brūns man izvēlēsies?
- Kuru tu gribi, lai Brūns tev izvēlas, Uba?
- Vorns ir vienīgais neprecētais vīrietis, lai gan esmu pārliecināta, ka Borgs ari tāds drīz būs. Protams, viņš var nolemt, ka es būšu otrā sieviete kādam no pārējiem vīriem. Man šķiet, ka vislabāk man patiktu Borgs. Mēs spēlējām vīru un sievu līdz tai reizei, kad viņš pa īstam mēģināja apmierināt ar mani savas vēlmes. Toreiz tas īsti neizdevās, un tagad Borgs kautrējas, un, tā kā tik drīz kļūs par īstu vīrieti, viņam vairs nepatīk spēlēties ar meitenēm. Ona arī ir sieviete, bet viņa nevar precēties ar Vornu. Ja vien Brūns neizlems dot viņu kādam vīram, kuram jau ir viena sieva, viņai nav neviena cita, izņemot Borgu. Tad jau iznāk, ka Vorns būs mans vīrs.
- Vorns jau kādu laiku ir vīrietis, viņš droši vien stipri grib precēties, - Eila noteica. Viņa ari tā bija secinājusi. - Kā tu domā: vai tu gribētu Vornu par savu vīru?
- Viņš izturas tā, it kā mani neredzētu, bet dažreiz viņš uz mani skatās. Viņš nemaz nebūtu tik slikts.
- Broudam viņš patīk. Kādu dienu viņš varbūt būs otrais virs. Tev jau nav jāuztraucas par savu stāvokli, bet taviem dēliem tas nāktu par labu. Man Vorns pārāk nepatika, kad biju jaunāka, bet domāju, ka tev taisnība. Viņš nav tik slikts. Viņš pat izturas labi pret Durku, kad Brouds nav tuvumā.
- Visi izturas labi pret Durku, izņemot Broudu, - Uba teica. - Visi viņu mīl.
- Jā, viņš noteikti visos pavardos jūtas kā mājās. Durks ir tā pieradis, ka to nēsā apkārt un baro, ka viņš pat visas sievietes sauc par mātēm, - Eila pamāja, viegli saraukusi uzacis. Nelaimīgo sejas izteiksmi nomainīja ātrs smaids. - Vai atceries to reizi, kad viņš iegāja Groda pavardā tā, it kā viņš tur dzīvotu?
- Atceros; es centos neskatīties, bet nevarēju noturēties, - Uba atcerējās. - Viņš pagāja tieši garām Ūkai, pasveicināja viņu un nosauca par māti, un devās taisnā ceļā pie Groda, lai ieraustos tam klēpī.
- Es zinu, - Eila teica. - Es nekad dzīvē nebiju redzējusi Grodu tik pārsteigtu. Tad viņš nokāpa zemē un piegāja tieši pie Groda šķēpiem. Es biju pārliecināta, ka Grods kļūs traki nikns, bet viņš nespēja tam nekaunīgajam puikam pateikt ne vārda, kad tas sāka vilkt projām pašu lielāko šķēpu. Kad Grods to paņēma puikam nost, viņš teica: "Durks medī kā Grods."