- Man liekas, ka Durks būtu izvilcis to smago šķēpu ārā no alas, ja Grods būtu atļāvis.
- To mazo šķēpu, ko Grods viņam pagatavoja, viņš ņem līdzi gultā, - Eila žestikulēja, vēl aizvien smaidot. - Vai zini, Grods nekad daudz nerunā. Es biju pārsteigta, kad viņš todien atnāca. Viņš mani tik tikko pasveicināja, devās tieši pie Durka un ielika viņam rokās to šķēpu, pat parādīja, kā to turēt. Ejot ārā, viņš tikai pateica: "Ja zēnam tik ļoti gribas medīt, viņam ir vajadzīgs pašam savs šķēps."
- Žēl gan, ka Ovrai nav pašai savu bērnu. Man šķiet - Grodam būtu paticis, ja viņa sievas meitai būtu bērns, - Uba ieteicās. - Varbūt tāpēc Grodam patīk Durks, viņš tā īsti nav pieķēries nevienam no vīriem. Varu apgalvot, ka Brūnam arī Durks patīk; un Zūgs viņam jau māca, kā jālieto linga. Es nedomāju, ka Durkam būs kādas grūtības iemācīties medīt, kaut ari viņa pavardā nav neviena vīra, kas to varētu mācīt. Un kā tie viri izturas! Varētu domāt, ka ikviens vīrs klanā ir viņa mātes virs, izņemot Broudu. - Viņa apklusa. - Varbūt tā ari ir, Eila. Dorvs vienmēr apgalvoja, ka visu vīru totēmi apvienojās, lai uzvarētu tavu Alu Lauvu.
- Man liekas, ka tev tagad vajadzētu iet, Uba, - Eila teica, mainot sarunas tematu. - Es pavadīšu tevi līdz pusceļam. Lietus ir pārstājis, un man šķiet, ka zemenes ir nogatavojušās. Pusceļā uz alu ir liels klajums ar tām. Es vēlāk aiziešu tevi apciemot.
Gūvs krāsoja Vorna totēma simbolu pāri Ubas totēmam ar dzeltenā okera pastu, izsmērējot viņas zīmi un attēlojot viņa pārākumu.
- Vai tu pieņem šo sievieti par sievu? - Krebs žestikulēja.
Vorns uzsita Ubai pa plecu, un viņa sekoja tam alā. Krebs un Gūvs
noturēja tādu pašu rituālu ari Borgam un Onai, un tie devās uz savu jauno pavardu, lai uzsāktu izolācijas periodu. Sapulcei beidzoties, vasarīgi tērptie koki, tomēr par toni gaišāki, nekā tie būs vēlāk, viļņojās vieglajā vēja pūsmā. Eila paņēma Durku, lai nestu viņu uz alu, taču tas locījās, cenšoties tikt zemē.
- Labi, Durk, - viņa pamāja. - Vari iet, bet ienāc un paēd mazliet buljonu un putru.
Kamēr Eila gatavoja brokastis, Durks izmanījās no pavarda un devās taisnā ceļā uz jauno pavardu, kuru tagad aizņēma Uba un Vorns. Eila metās tam pakaļ un atnesa atpakaļ.
- Durks grib redzēt Ubu, - zēns rādīja.
- Tu nedrīksti, Durk. Neviens viņu kādu laiku nedrīkstēs apciemot. Bet, ja tu klausīsi un apēdīsi putru, es tevi paņemšu līdzi medībās.
- Durks būs labs. Kāpēc nevar apciemot Ubu? - zēns jautāja, nomierinājies pēc solījuma, ka varēs doties līdzi mātei. - Kāpēc Uba nenāk ar mums ēst?
- Viņa te vairs nedzīvo, Durk. Viņa tagad ir Vorna sieva, - Eila paskaidroja.
Durks nebija vienīgais, kas pamanīja Ubas trūkumu. Visiem viņas pietrūka. Pavards šķita tukšs, paliekot tikai Krebam, Eilai un bērnam, un saspīlētās attiecības starp veco viru un jauno sievieti kļuva vairāk pamanāmas. Tie nekādi nebija spējuši atrast veidu, kā pārvarēt savstarpējo nožēlu par sāpēm, ko bija viens otram nodarījuši. Daudz reižu, kad Eila redzēja veco burvi iegrimušu dziļā melanholijā, viņa gribēja pieiet tam klāt, aplikt rokas ap pinkaino, balto galvu un apkampt viņu, kā bija darījusi, vēl būdama maza meitene. Taču viņa atturējās, negribēdama viņam uzbāzties.
Krebam pietrūka viņas maiguma, lai gan viņš neapjauta, ka tā trūkums padziļina viņa depresiju. Un daudz reižu, kad viņš redzēja Eilas sāpes, vērojot kādu citu sievieti barojam viņas dēlu, viņam gribējās pieiet tai klāt. Ja Iza būtu bijusi dzīva, viņa atrastu, kā tos atkal savest kopā, taču bez tāda katalizatora tie peldēja tālāk pa straumi, katrs vēloties parādīt otram savu mīlestību, bet ne viens, ne otrs nezināja, kā savienot plaisu, kas tos šķīra. Abi jutās neveikli pirmajās brokastis bez Ubas.
- Vai vēlies vēl, Kreb? - Eila vaicāja.
- Nē, nē. Nepūlies, esmu paēdis, - viņš pamāja.
Viņš skatījās, kā Eila uzkopj, kamēr Durks ar abām rokām un gliemežvāka karoti tiesāja otru porciju. Lai gan viņam bija tikai mazliet vairāk par diviem gadiem, viņš faktiski bija atšķirts no krūts. Viņš vēl aizvien meklēja Ogu, ari Iku tagad, kad viņai atkal bija mazs bērniņš, - lai tās pabarotu viņu, sniedzot mierinājumu un tuvības sajūtu, un tāpēc, ka viņas tam neatteica. Parasti, kad piedzima jauns mazulis, visus pārējos bērnus, kas vēl tika baroti, atšķīra no krūts, taču Durka gadījumā Ika pieļāva izņēmumu. Bērns it kā sajuta, ka neklājas pārāk izmantot savas privilēģijas. Viņš nekad neiztukšoja viņu pavisam, nekad neatstāja viņas jaunpiedzimušo bez piena, vienīgi pieglaudās uz īsu brītiņu, lai pārliecinātos par savām tiesībām.
Ari Oga bija pret Durku iecietīga, un, lai gan Greva barošanas laiks jau faktiski bija beidzies, viņš izmantoja mātes iecietību. Abi divi bieži vien bija redzami kopā viņas klēpī, katrs pie savas krūts, līdz to interese vienam par otru ņēma virsroku pār tieksmi pēc mātes, un viņi sāka cīkstēties savā starpā. Durks bija tikpat garš kā Grevs, lai gan ne gluži tik drukns; un, kaut arī Grevs parasti uzveica Durku, kad tie rotaļājoties cīkstējās, Durks pavisam viegli vinnēja vecāko zēnu skriešanas sacensībās. Abi zēni bija nešķirami; tie meklēja viens otru pie mazākās izdevības.
- Vai ņemsi puiku sev līdzi? - Krebs žestikulēja pēc neveikla klusuma.
- Jā, - Eila pamāja ar galvu, noslaukot zēna rokas un seju. - Es apsolīju ņemt viņu līdzi medībās. Šaubos, vai lāgā varēšu pamedīt kopā ar viņu, bet man ir jāsavāc arī dažas zālītes, un ir tik jauka diena.
Krebs norūcās.
- Tev arī vajadzētu iziet ārā, - viņa piebilda. - Saule tev nāks par labu.
-Jā, jā, es iziešu, Eila. Vēlāk.
Uz mirkli Eila iedomājās, ka viņai vajadzētu izvilināt to ārā no alas, piedāvājot kopā pastaigāties gar upi, kā viņi mēdza to darīt agrāk, bet Mogurs jau šķita iegrimis sevī. Viņa atstāja to sēžam, paņēma Durku un izsteidzās ārā. Krebs nepacēla galvu, iekams nebija pārliecināts, ka sieviete ir aizgājusi. Viņš pasniedzās pēc nūjas, tad nolēma, ka piecelšanās prasīs pārāk daudz pūļu, un atkal nolika to zemē.
Eila satraukta domāja par Krebu, ejot ārā ar Durku, atspiestu pret gurnu, un vācamo grozu, piesietu uz muguras. Viņa juta, ka mazinās tā garīgais spēks. Viņš bija kļuvis izklaidīgāks nekā agrāk un atkārtoti uzdeva jautājumus, uz kuriem Eila jau bija atbildējusi. Viņš tik tikko izkustējās ārā no alas, pat ja laiks bija silts un saulains. Un, kad tas sēdēja garas stundas un, kā pats to dēvēja, meditēja, viņš bieži aizmiga sēdus pozā.
Eilas soļi kļuva platāki, kad viņa bija nozudusi ārpus alas ļaužu redzesloka. Kustību brīvība un skaistā vasaras diena aizbīdīja rūpes attālākā prāta kaktiņā. Viņa ļāva Durkam soļot pašam, kad tie bija nonākuši klajumā un apstājās, lai savāktu dažus augus. Viņš vēroja māti, tad sagrāba pilnu sauju ar zāli un purpursarkanu lucernu un izrāva to ar visām saknēm. Sažņaudzis puķes mazajā dūrītē, viņš deva tās Eilai.
- Tu man esi liels palīgs, Durk, - viņa pamāja, ņemot no zēna ziedus un liekot tos grozā sev blakus.
- Durks dabūs vēl, - viņš attrauca, skrienot projām.
Viņa notupās, vērojot, kā dēlēns cenšas izraut vēl lielāku sauju. Zāle pēkšņi padevās, un viņš smagi nosēdās zemē. Zēns jau savilka seju, lai sāktu raudāt, vairāk gan no pārsteiguma nekā no sāpēm, bet Eila pieskrēja tam klāt, pacēla un pasvieda to gaisā, atkal saķerot rokās. Durks sajūsmā ķiķināja. Viņa nolika to zemē un izlikās, ka ķers rokā.