- Es tevi tūliņ noķeršu, - Eila pamāja.
Durks ar savām mazuļa kājelēm smejoties metās projām. Viņa ļāva tam kādu gabaliņu noskriet, tad rāpus steidzās tam pakaļ, saķēra zēnu un uzvilka sev uz kamiešiem, abi rotaļājoties smējās. Viņa pakutināja zēnu, vienkārši lai dzirdētu to atkal smejamies.
Eila nekad nesmējās, esot kopā ar savu dēlu, ja vien tie nebija vieni, un Durks ātri saprata, ka neviens viņa smaidus un smiekliņus ne pamana, ne atzīst. Lai gan Durks uzrunāja par mātēm visas klana sievietes, savā bērna sirdī viņš juta, ka Eila ir īpaša. Ar viņu tas vienmēr jutās laimigāks nekā ar jebkuru citu, un zēnam patika, kad viņa to ņēma sev līdzi vienu, bez pārējām sievietēm. Un vēl viņam patika tā otra rotaļa, ko spēlēja tikai viņš ar māti.
- Ba-ba-na-nee-nee, - Durks sauca skaņas.
- Ba-ba-na-nee-nee, - Eila atdarināja muļķīgās zilbes.
- No-na-nee-ga-goo-la, - Durks izrunāja vēl kādu skaņu virknējumu.
Eila viņu atkal atdarināja, tad pakutināja zēnu. Viņai patika tā smiekli. Tie vienmēr izsauca smieklus arī viņā. Tad sieviete izrunāja skaņu virkni, skaņas, kuras viņa dzirdēja no tā mutes labprātāk par visām citām. Viņa nezināja, kāpēc, vienkārši tās uzbangoja viņā tādu maigumu, ka gandrīz izraisīja asaras.
- Ma-ma-ma-ma, - viņa teica.
- Ma-ma-ma-ma, - Durks atkārtoja. Eila apvija dēlam rokas un cieši to turēja. - Mam-ma, - Durks atkārtoja.
Viņš izlocījās, lai atbrīvotos. Vienīgā reize, kad zēnam patika, ka to ilgi auklē, bija, ejot gulēt, kad tas cieši piespiedās pie viņas. Eila izslaucīja asaru no acs kaktiņa. Acu asarošana bija viena īpaša parādība, kas viņiem nebija kopēja. Durka tumši brūnās acis, dziļi iegrimušas zem biezajiem uzacu lokiem, bija klana acis.
- Mam-ma, - Durks atkārtoja. Viņš bieži izrunāja tās vārdu pa zilbēm, kad tie bija vieni, jo sevišķi, ja viņam to atgādināja. - Tu tagad medīsi? - viņš žestikulēja.
Dažas pēdējās reizes, kad viņa bija paņēmusi Durku līdzi, viņa veltīja kādu laiku, lai iemācītu zēnam turēt lingu. Viņa jau grasījās tam uzmeistarot pašam savu, bet Zūgs viņu pārspēja. Vecais virs vairs negāja ārā, bet viņa patika mācīt zēnu iepriecināja ari Eilu. Lai gan Durks bija mazs, Eila redzēja, ka viņš rīkosies ar ieroci tikpat veikli kā viņa un viņš lepojas ar savu miniatūro lingu tāpat kā ar mazo šķēpu.
Durkam patika, ka visi pievērš uzmanību, kad viņš soļo ar šķēpu rokā un lingu, kas bija aizsprausta aiz saites, apjoztas ap vidukli, un ko tas vasarā nēsāja blakus amuletam. Grevam ari vajadzēja mazus ieročus. Tie abi izraisīja uzjautrinājuma dzirksteles klana ļaužu acīs un komentārus par to, cik tie esot jauki, mazi vīrieši. Viņu nākotnes loma jau bija izlemta. Kad Durks atklāja, ka viņa pavēlnieciskā izturēšanās pret mazām meitenēm tika pieņemta un pat labsirdīgi piedota attiecībā pret pieaugušām sievietēm, zēns ne mirkli nekavējās izmēģināt, cik tālu sniedzas atļautās robežas, - izņēmums bija viņa māte.
Durks zināja, ka māte ir citāda. Vienīgi viņa smējās kopā ar to, vienīgi māte spēlēja ar viņu skaņu rotaļu, vienīgi viņai bija tādi mīksti, zeltaini mati, kuriem tas labprāt pieskārās. Viņš nespēja atcerēties, ka māte būtu to barojusi, bet viņš negulēja ne ar vienu citu. Durks zināja, ka viņa ir sieviete, jo atsaucās uz tiem pašiem žestiem kā citas sievietes. Bet viņa bija daudz garāka par jebkuru vīru un viņa medīja. Durks nebija īsti pārliecināts, ka tās ir medības, viņš zināja vienīgi to, ka medībās piedalās viri - un viņa māte. Viņa neiederējās nevienā kategorijā; viņa bija un nebija sieviete, bija un nebija vīrietis. Māte bija vienreizēja. Vārds, kādā viņš to bija sācis saukt, vārds, ko veidoja skaņas, viņai šķita piestāvam vislabāk. Viņa bija Mamma; un Mamma, zeltmatainā dieviete, ko viņš pielūdza, piekrītoši nemāja ar galvu, kad tas centās izturēties pavēlnieciski.
Eila ielika Durkam rokā tā mazo lingu un, turot savas rokas pāri viņa rociņām, centās ierādīt zēnam, kā to lietot. Zūgs bija darījis tieši tāpat, un Durkam jau sāka rasties nojausma. Viņa izvilka aiz siksnas aizbāzto lingu, sameklēja dažus akmeņus un izsvieda uz tuvākajiem priekšmetiem. Durks ar interesi noraudzījās, kā Eila uzlika mazākos akmeņus uz lielajiem laukakmeņiem, viņam tas šķita interesanti. Viņš pietenterēja un iedeva mātei vēl akmentiņus, lai atkal noskatītos, kā viņa to dara. Pēc brīža zēnam kļuva garlaicīgi un Eila atsāka vākt augus, bet Durks tai sekoja. Tie atrada kādas avenes un apstājās, lai paēstu tās.
- Tu gan esi šmulis, mans lipīgais puis, - Eila pamāja, smejoties par Durku, kura seja, rokas un apaļais vēderiņš bija notriepti ar sarkanu sulu. Viņa pacēla to, pasita padusē un nesa uz strautu nomazgāt. Pēc tam viņa sameklēja lielu lapu, sarullēja to tūtas veidā un ielēja tajā ūdeni, ko Durkam un pašai padzerties. Durks nožāvājās un sāka berzēt acis. Eila izklāja savu nesamo ādu zemē kāda liela ozola ēnā un gulēja zēnam blakus, līdz tas aizmiga.
Mierīgajā vasaras pēcpusdienā Eila sēdēja, atspiedusies ar muguru pret koku, vēroja tauriņus, kā tie laidelējās, tad norima, sakļāvuši atpakaļ atliektos spārniņus, un kukaiņus, kas dūca nepārtrauktā kustībā, un klausījās tērzējošo putnu čivināšanas simfonijā. Viņas prāts aizklīda atpakaļ pie rīta notikumiem. "Ceru, ka Uba būs laimīga ar Vornu," viņa domāja. "Ceru, ka viņš būs labs pret to. Pēc viņas aiziešanas ir tāds tukšums, lai gan Uba nav nekur tālu. Vienkārši vairs nav tā, kā bija. Tagad viņa gatavos savam vīram un gulēs pie viņa pēc nošķirtībā pavadītā laika. Es ceru, ka viņai drīz piedzims mazulis, tas padarīs viņu laimīgu.
Bet kā ir ar mani? Neviens tā ari nav atnācis no tā klana, lai apvaicātos par mani. Varbūt tie vienkārši nevar atrast mūsu alu. Man tomēr šķiet, ka es viņus visus nemaz tik ļoti neinteresēju. Labi vien ir. Es negribu precēties ar vīrieti, kuru nepazīstu. Es pat negribu nevienu no tiem, kurus es pazīstu, un neviens no tiem negrib mani. Esmu par daudz gara; pat Drūgs tikko sniedzas man līdz zodam. Iza brīnījās, vai es vispār reiz beigšu augt. Man pašai jāsāk brīnīties. Brouds to nevar ciest. Viņš nespēj izturēt, ja viņa tuvumā ir kāda sieviete, kas garāka par viņu. Bet viņš mani vispār nav aizticis, kopš mēs atgriezāmies no klanu Sapulces. Kāpēc man jānotrīc ik reizi, kad viņš uz mani paskatās?
Brūns kļūst vecs. Ebra pēdējā laikā ņem zāles viņa sāpošajiem muskuļiem un stīvajiem locekļiem. Viņš drīz vien iecels Broudu par vadoni. Es to zinu. Un Gūvs kļūs par moguru. Viņš visu laiku vada lielāko daļu ceremoniju. Man liekas, ka Krebs vairs negrib būt mogurs, kopš tās reizes, kad es viņus vēroju. Kāpēc es tonakt iegāju tajā alā? Es pat neatceros, kā tur iekļuvu. Kaut es nebūtu gājusi uz to klanu Sapulci. Ja es nebūtu aizgājusi, es būtu varējusi Izu saglābt vēl uz kādiem pāris gadiem. Man tik loti viņas pietrūkst, un es neesmu atradusi sev pāri. Toties Durks jau ir to izdarījis.
Savādi, ka Urai ļāva dzīvot, šķiet gandrīz tā, it kā viņai būtu paredzēts kļūt par Durka sievu. Citu vīri, Oda teica. Kas viņi ir? Iza teica, ka es esot dzimusi pie viņiem; kāpēc es neatceros? Kas notika ar manu īsto māti? Ar viņas viru? Vai man bija brāļi un māsas?" Eila sajuta vieglu nelabumu kaut kur kuņģī - nevis sliktu dūšu, bet, precīzāk, nelabu sajūtu. Pēkšņi viņai mati sacēlās stāvus, atceroties, ko viņai bija teikusi Iza tonakt, kad nomira. Eila to bija izstūmusi no apziņas; bija pārāk sāpīgi domāt par Izas nāvi.
"Iza man lika iet projām! Viņa teica, ka es nepiederu pie klana, viņa teica, ka esmu dzimusi pie Citiem. Viņa lika man atrast savus ļaudis, atrast pašai savu viru. Viņa teica, ka Brouds zinās, kā mani sāpināt, ja es palikšu. Ziemeļos, viņa teica, ka tie dzīvojot ziemeļos, aiz pussalas uz kontinenta.