Kā gan es varu aiziet? Šīs ir manas mājas. Es nevaru pamest Krebu, un es esmu vajadzīga Durkam. Ko tad, ja es nekādus Citus nevarēšu atrast? Un, ja arī atrastu, tie varbūt mani vairs negribēs. Nevienam nav vajadzīga neglīta sieviete. Kā es varu zināt, vai atradīšu kādu vīru, ja es arī atrastu tos Citus?
Krebs tomēr kļūst vecs. Kas notiks ar mani, kad viņš aizies? Kas tad gādās par mani? Es nevaru dzīvot tikai ar Durku, kādam vīram vajadzēs mani pieņemt. Bet kuram? Broudam! Viņš būs vadonis; ja neviens cits negribēs, tas būs jādara viņam. Ko tad, ja man būs jādzīvo ar Broudu? Viņš arī mani negribēs, bet viņš zina, ka man tas nepatiktu. Viņš to darīs tieši tāpēc, ka man tas nepatik. Es nespēšu izturēt dzīvi ar Broudu, tad jau labāk dzīvoju ar kādu nepazīstamu vīru no cita klana, bet tie ari mani negrib.
Varbūt man jāiet projām. Es varētu paņemt līdzi Durku, un mēs varētu iet abi. Bet ko tad, ja es nekādus Citus neatradīšu? Un ja nu ar mani kaut kas notiek? Kas par viņu parūpēsies? Viņš būs gluži viens, tāpat kā es. Man paveicās, ka Iza mani atrada; Durkam var nepaveikties. Es nevaru ņemt viņu sev līdzi, viņš ir dzimis šeit, viņš pieder pie klana, kaut ari viņš tikpat labi ir daļiņa no manis. Viņam jau ir sarunāta sieva. Ko darīs Ura, ja es aizvedīšu Durku projām? Oda viņu māca, lai tā varētu kļūt par Durka sievu. Viņa tai stāsta, ka te viņai ir kāds virietis, kaut arī viņa ir kropla un neglīta. Durkam ari būs vajadzīga Ura. Viņam būs nepieciešama sieva, kad tas paaugsies, un Ura viņam ir ļoti piemērota.
Bet es nespētu aiziet bez Durka. Es labāk dzīvoju ar Broudu nekā aizeju bez dēla. Man jāpaliek, citas iespējas nav. Es palikšu un dzīvošu ar Broudu, man tas jādara." Eila skatījās uz savu guļošo bērnu un centās savākt domas, centās būt laba klana sieviete un pieņemt savu likteni. Uz Durka deguna uzlaidās muša. Viņš pagrozījās, paberzēja miegā degunu un atkal nomierinājās.
"Es tik un tā nezinātu, kurp doties. Uz ziemeļiem? Ko man tas izsaka? No šejienes raugoties, viss ir ziemeļi, vienīgi jūra ir dienvidos. Es varu visu savu atlikušo dzīvi klejot apkārt un nevienu neatrast. Un viņi var būt tikpat ļauni kā Brouds. Oda teica, ka tie viri viņu piespieduši, pat nebija ļāvuši nolikt zemē bērnu. Labāk būs palikt šeit kopā ar Broudu, kuru es pazīstu, nevis ar kādu vīru, kas var izrādīties vēl sliktāks.
Ir jau vēls, labāk došos atpakaļ." Eila pamodināja dēlu un atceļā uz alu centās prātojumus par Citiem aizmirst, bet nesakarīgas, nomaldījušās domas aizvien nelika miera. Reiz atcerējusies, viņa vairs tā īsti nespēja aizmirst Citus.
- Vai tu esi aizņemta, Eila? - Uba jautāja. Viņas sejā atspoguļojās gan kautrība, gan apmierinājums, un Eila uzminēja iemeslu. Tomēr viņa tik un tā nolēma atļaut Ubai to izstāstīt.
- Nē, neesmu gan aizņemta. Tikko sajaucu kopā piparmētras ar lucernu un gribēju maisījumu pagaršot. Es uzlikšu ūdeni tējai.
- Kur ir Durks? - Uba jautāja, kamēr Eila bakstija uguni un pielika vairāk malkas un dažus akmeņus vārīšanai.
- Viņš ir ārā ar Grevu. Oga tos pieskata. Tie abi vienmēr ir nešķirami, - Eila pamāja.
- Varbūt tāpēc, ka abus kopā baroja. Viņi ir tuvāki nekā brāļi. Tie ir gandriz kā reizē piedzimuši.
- Reizē dzimušie parasti izskatās līdzīgi, bet šie noteikti nav tādi. Vai atceries to sievieti klanu Sapulcē ar diviem dvīņiem? Es nevarēju viņus atšķirt.
- Dažreiz dvīņi nav laimīgi, un trim reizē dzimušiem nekad neļauj dzīvot. Kā gan lai sieviete pabaro trīs uzreiz - viņai ir tikai divas krūtis, - Uba interesējās.
- Ir daudz jāpalīdz. Sievietei jau tā pietiek rūpju ar diviem. Esmu pateicīga, ka Ogai vienmēr bija tik daudz piena, lai pietiktu arī Durkam.
- Es ceru, ka man būs daudz piena, - Uba žestikulēja. - Man šķiet, ka man būs bērniņš, Eila.
- Es tā domāju, Uba. Tev nav bijušas mēnešreizes, kopš apprecējies, vai ne?
- Nē. Man šķiet, ka Vorna totēms bija jau ilgi gaidījis. Tam jābūt ļoti stipram.
- Vai tu jau viņam pateici?
- Es gribēju pagaidīt, līdz būšu pilnīgi droša, bet viņš uzminēja. Viņš būs pamanījis, ka es nepavadu laiku nošķirtībā. Viņš par to ļoti priecājas, - Uba lepni pamāja.
- Vai viņš ir labs vīrs, Uba? Vai tu esi laimīga?
- Aijā! Viņš ir labs vīrs, Eila. Kad viņš atklāja, ka man būs mazulis, viņš atzinās, ka gaidījis mani jau ilgu laiku, un viņš bija priecīgs, ka neesmu tērējusi laiku un bērns jau ir ceļā. Viņš teica, ka esot jau mani noskatījis, pirms kļuvu par sievieti.
- Tas ir brīnišķīgi, Uba, - Eila teica.
Viņa nepiebilda, ka klanā nebija nevienas citas sievietes, ar kuru viņš būtu varējis apprecēties, izņemot Ubu. "Un kāpēc gan lai viņš gribētu mani? Kāpēc viņam būtu jāgrib liela, neglīta sieviete, ja viņš
varēja apprecēt kādu, kas ir tik jauka kā Uba un vēl dzimusi pa Izas līniju. Kas ar mani notiek? Es nekad neesmu gribējusi precēt Vornu. Es laikam vēl aizvien domāju par to, kas notiks ar mani, kad Krebs būs aizgājis. Man vajadzēs cītīgi par viņu rūpēties, lai tas dzīvotu ilgi. Šķiet, ka viņš vienkārši negrib dzīvot. Krebs gandrīz nemaz vairs neiziet no alas. Ja viņš nestaigās, viņš vairs nebūs spējīgs iziet no alas."
- Par ko tu domā, Eila? Tu pēdējā laikā esi tik klusa.
- Es domāju par Krebu. Esmu noraizējusies par viņu.
- Viņš kļūst vecs. Viņš ir daudz vecāks par māti, un viņa jau ir mirusi. Man vēl aizvien viņas pietrūkst, Eila. Es nevarēšu izturēt, ja Krebs aizies uz citu pasauli.
- Es ari, Uba, - Eila izjusti pamāja.
Eila bija nemierīga. Viņa bieži medija, bet, ja nemedīja, tad nenogurstoši strādāja. Viņa nevarēja ciest, ja nebija nekā, ko darīt. Viņa pārrevidēja ārstniecisko augu krājumus un atkal tos sakārtoja, tad staigāja pa laukiem, lai atjaunotu vecās vai izlietotās zālītes, visbeidzot pārkārtoja visu pavardu. Viņa pina jaunus grozus un paklājus, taisīja koka bļodas un šķīvjus, traukus no cietas jēlādas vai bērza tāss, izgatavoja jaunus apmetņus, apstrādāja un piegrieza jaunas ādas, visbeidzot, taisīja stulpiņus, cepures, roku un kāju apsējus nākamajai ziemai. Viņa padarīja ūdensnecaurlaidīgus pūšļus un kuņģus, kas bija paredzēti ūdens un citu šķidrumu uzglabāšanai, izgatavoja jaunu rāmi, kuru stingri saturēja kopā saites un cīpslas un pie kura tika piestiprinātas ādas vārīšanai virs uguns. Eila padziļināja iedobumus plakanajos akmeņos lampu taukiem un izkaltēja jaunus sūnu degļus, izcirta jaunus nažu, skrāpju, zāģu un urbju komplektus, meklēja jūras krastā gliemežvākus, no kuriem izgatavoja karotes, pavārnīcas un nelielus šķīvīšus. Viņa ceļoja ar medniekiem, kad pienāca tās kārta, lai kopā ar sievām žāvētu gaļu, vāktu augļus, sēklas, riekstus un dārzeņus, vētīja, kaltēja un mala graudus līdz smalkiem miltiem, lai Krebam un Durkam tos būtu vieglāk sagremot. Bet tai vienalga nepietika darba.
Krebs nokļuva Eilas uzmanības centrā. Viņa to lutināja un rūpējās kā vēl nekad agrāk. Viņa gatavoja īpašus ēdienus, lai izraisītu viņam ēstgribu, gatavoja ārstnieciskus uzlējumus un sautējošas kompreses, lika tam atpūsties saulē un pierunāja doties garās pastaigās, lai viņš kustētos. Šķita, ka viņam patika Eilas uzmanība un kompānija un ka viņš atgūst nedaudz spēka un dzīvīguma. Tomēr kaut kā pietrūka.