Agrāko gadu īpašā tuvība, sirsnīgā nepiespiestība un garās sarunas pastaigājoties bija zudušas. Parasti tie pastaigājās klusējot. Ja arī bija kādas sarunas, tās bija uzspīlētas un tām trūka spontānās pieķeršanās maiguma.
Krebs nebija vienīgais, kas novecoja. Todien, kad Brūns, stāvot uz kraujas, vēroja aizejošos medniekus, līdz tie pārvērtās par sīkiem punktiņiem lejā stepē, pēkšņi Eila atskārta, cik ļoti viņš bija mainījies. Viņa bārda nebija iesirma, tā bija balta un piestāvēja viņa matiem. Vīra seja bija izvagota dziļām grumbām, un pie acu kaktiņiem tās līdzinājās akmenī iecirstām plaisām. Viņa stingrais, muskuļotais augums bija zaudējis vingrumu, āda kļuvusi ļenganāka, taču viņš vēl aizvien bija spēcīgs. Brūns lēnām devās atpakaļ uz savu pavardu un dienas atlikušo daļu neatstāja to. Nākamajā reizē viņš devās līdzi medniekiem; bet, kad aiznākamo reizi viņš palika mājās, Grods, vēl aizvien uzticamais karotājs, arī pievienojās viņam.
Kādu dienu, vasarai tuvojoties beigām, Durks iesteidzās alā.
- Mamma! Mamma! Kāds virs! Kāds vīrs nāk!
Eila reizē ar pārējiem piesteidzās pie alas ieejas, lai noskatītos, kā svešinieks nāk augšup pa jūrmalas taciņu.
- Eila, kā tu domā: vai viņš nenāk tev pakaļ? - Uba satraukti žestikulēja.
- Es nezinu. Es nezinu neko vairāk par tevi, Uba.
Eila šķita satraukta, un viņas jūtas bija dalītas. Viņa cerēja, ka ciemiņš nāk no Zūga radinieku klana, un viņa baidījās, ka tas tā patiešām būs. Viņš apstājās, lai aprunātos ar Bruņu, tad kopā ar vadoni devās uz tā pavardu. Drīz pēc tam Eila ieraudzīja, ka Ebra nāk tieši pie viņas.
- Brūns grib runāt ar tevi, Eila, - viņa pamāja.
Eilas sirds mežonīgi sitās. Eilai likās, ka viņa tūliņ saļims, un bija pārliecināta, ka kājas nekad nespēs to aizvest līdz Bruņa pavardam. Pateicībā viņa saļima pie Bruņa kājām. Viņš viegli uzsita tai pa plecu.
- Tas ir Vonds, Eila, - teica vadonis, norādot uz ciemiņu. - Viņš ir nogājis tālu ceļu no paša Norga klana, lai apciemotu tevi. Viņa māte ir slima, un zāļu sieva nespēj viņai palīdzēt. Viņa domā, ka tev ir zināma kāda burvestība, kas tai spētu palīdzēt.
Klanu Sapulcē Eila bija ieguvusi ļoti meistarīgas zāļu sievas slavu. Šis vīrs bija nācis pēc viņas burvestības, nevis pēc viņas. Eilas atvieglojums ņēma virsroku pār nožēlu. Vonds palika tikai dažas dienas, bet viņš bija atnesis jaunumus no sava klana. Jaunais vīrs, kuru bija ievainojis alu lācis, ziemu bija nodzīvojis kopā ar viņiem. Jau agri nākamajā pavasarī viņš bija devies projām pats ar savām kājām; tik tikko bija pamanāms, ka viņš klibo. Viņa sieva dāvāja dzīvību veselīgam puikam, kas nosaukts par Krebu. Eila iztaujāja vīru un sagatavoja tam līdzņemšanai sainīti kopā ar pamācībām zāļu sievai. Sieviete nezināja, vai šīs zālītes spēs palīdzēt ko vairāk, taču viņš bija nācis tik tālu ceļu, viņai vismaz vajadzēja mēģināt.
Kad Vonds bija aizgājis, Brūns domāja par Eilu. Viņš bija atlicis lēmuma pieņemšanu, kamēr vēl bija cerība, ka varbūt kāds cits klans gribētu to pieņemt. Bet, ja viens skrējējs spēja atrast viņu alu, ari citiem to vajadzēja spēt, ja vien tie vēlējās. Pēc tik ilga laika viņam vairs nebija nekādu cerību. Kaut kas bija jānolemj attiecībā uz viņu šajā klanā.
Bet Brouds drīz būs vadonis, un tieši viņam vajadzētu Eilu pieņemt. Vislabāk būtu, ja šis lēmums nāktu no viņa paša, bet, kamēr vēl dzīvs bija Mogurs, nebija vajadzības steidzināt. Brūns nosprieda, lai šo jautājumu izlemj viņa sievas dēls. "Šķiet, ka viņš ir pārvarējis savu naidu pret Eilu," Brūns nodomāja. "Viņš vairs to neaiztiek. Varbūt Brouds ir nobriedis, varbūt viņš beidzot ir nobriedis." Tomēr šaubu sēkla vēl aizvien neizzuda.
Vasara tuvojās savam daudzkrāsainajam noslēgumam, un klans pārgāja uz aukstās sezonas lēnāku tempu. Ubas grūtniecība attīstījās normāli un jau bija krietni pāri sešiem mēnešiem. Bet tad dzīvības pazīmes izzuda. Uba centās neievērot pieaugošās sāpes mugurā un nejaukās spazmas, bet, kad sāka smērēties asinis, viņa steidzās pie Eilas.
- Kad tu pēdējo reizi juti kādas kustības, Uba? - Eila jautāja ar norūpējušos sejas izteiksmi.
- Pārāk daudz dienu nav, Eila. Ko lai es tagad daru? Vorns tā priecājās par mani, kad iesākās dzīvība tik drīz pēc mūsu apprecēšanās. Es negribu pazaudēt savu bērniņu. Kas varēja notikt? Viņa laiks jau ir tik tuvu. Pavasaris pienāks drīz.
- Es nezinu, Uba. Vai neatceries, ka būtu kritusi? Vai nesapūlējies, ceļot kaut ko smagu?
- Nedomāju vis, Eila.
- Ej atpakaļ uz pavardu, Uba, un liecies gultā. Es uzvārīšu kādu melnā bērza mizas tēju un aiznesīšu tev. Ak, ja tagad būtu rudens, es tev sagādātu to ķekarpapardes sakni, ko Iza sameldēja man. Bet sniegs ir pārāk dziļš, lai aizietu kaut kur tālāk. Es centīšos kaut ko izdomāt. Tu arī domā, Uba. Tu zini gandriz visu to, ko zināja Iza.
- Es jau domāju, Eila, bet es nevaru atcerēties neko tādu, kas liktu mazulim atkal kustēties, kad tas vairs nekustas.
Eilai nebija, ko atbildēt. Sirdī viņa zināja, tāpat kā zināja Uba, ka tas ir bezcerīgi, un juta līdzi jaunās sievietes ciešanām.
Turpmākās dienas Uba gulēja gultā, par spīti visam cerot, ka kaut kas palīdzēs, tomēr apzinoties, ka nav uz ko cerēt. Sāpes mugurā kļuva gandrīz neizturamas, un vienīgās remdējošās zāles bija tās, kas viņu iemidzināja sazāļotā, nemierīgā miegā. Taču krampji nepārauga spazmās, dzemdības nesākās.
Ovra caurām dienām dzīvoja tikai pie Vorna pavarda, sniedzot līdzjūtības atbalstu. Viņa pati tik daudz reižu bija gājusi cauri šim procesam, ka vairāk nekā jebkurš cits spēja saprast Ubas sāpes un bēdas. Gūva sieva nekad nebija spējusi iznēsāt mazuli līdz pilnam laikam, un, gadiem ejot un nespējot radīt bērnus, viņa bija kļuvusi vēl klusāka un noslēgtāka. Eila priecājās, ka Gūvs bija saudzīgs pret sievu. Daudzi vīri būtu viņu izdzinuši vai apņēmuši otru sievu. Bet Gūvs bija stipri pieķēries sievai. Viņš negribēja vairot tās bēdas, pieņemot otru sievu, kas tam radītu bērnus. Eila bija slepus sākusi tai dot zāles, par kurām Iza bija stāstījusi un kuras neļāva sievietes totēmu sakaut. Sievietei bija ļoti smagi aizvien palikt grūtai, bet nespēt bērnu iznēsāt. Eila nestāstīja viņai, kas tās bija par zālēm, taču, kad Ovra vairs nepalika grūta, viņa uzminēja. Tā bija labāk.
Kādā aukstā, drūmā zieņias rītā Eila izmeklēja Izas meitu un pieņēma lēmumu.
- Uba, - viņa maigi uzrunāja sievieti. Jaunā sieviete atvēra acis, kuras ieskāva tumši riņķi, tādēļ tās šķita iegrimušas vēl dziļāk zem uzacu lokiem. - Ir laiks dzert melnos graudus. Mums jāizraisa muskuļu savilkšanās. Nekas vairs neglābs tavu mazuli, Uba. Ja tas nenāks ārā, tu ari nomirsi. Tu esi jauna, tev vēl var būt cits bērns, - Eila māja.
Uba uzlūkoja Eilu, tad Ovru, tad atkal Eilu.
- Labi, - viņa pamāja ar galvu. - Tev taisnība, nav nekādu cerību. Mans bērniņš ir miris.
Ubas dzemdības bija smagas. Bija grūti izraisīt muskuļu savilkša- nos, un Eila nevēlējās dot viņai pārāk stipras pretsāpju zālītes, baidoties, ka spazmas norims. Lai gan pārējās klana sievietes garāmejot apstājās, lai izrādītu atbalstu un uzmundrinātu Ubu, neviena negribēja pakavēties ilgāk. Visas zināja, ka šīs sāpes un pūles ir veltīgas. Vienīgi Ovra palika, lai palīdzētu Eilai.