Brūns minēja, ko viņa grib teikt. Viņš bija pamanījis meiteni pētām apkārtni - nebija gandrīz nekā saistībā ar šo klanu, kas viņam paslīdētu garām neievērots, - bet vadonim bija jārisina steidzamākas lietas. "Tas droši vien ir saistīts ar to meiteni," Brūns dusmīgs nodomāja, un viņam gribējās ignorēt Izas lūgumu. Neatkarīgi no tā, ko teica Mogurs, viņam nepatika, ka meitene ceļo kopā ar klanu. Pacēlis skatienu, Brūns ieraudzīja, ka burvis viņu vēro, un centās uzminēt, ko gan vienacis varētu domāt, tomēr neizteiksmīgajā sejā nespēja neko izlasīt.
Vadonis atkal palūkojās uz sievieti, kas sēdēja viņam pie kājām; sievietes saspringtais izskats nodeva viņas satraukumu. "Viņa patiesi ir uztraukusies," viņš nodomāja. Brūns nebija bezjūtīgs cilvēks, un viņš augstu vērtēja savu ciltsmāsu. Kaut ari viņai bija bijušas problēmas ar savu partneri, Iza vienmēr uzvedās labi. Viņa bija kā piemērs pārējām sievietēm un reti kad traucēja vadoni ar nenozīmīgiem lūgumiem. Varbūt viņam vajadzētu ļaut zāļu sievai runāt; viņam jau nebija jāreaģē uz tās lūgumu. Brūns noliecās un viegli uzsita sievietei pa plecu.
Izas elpa no pieskāriena eksplodēja; viņa pat nemanīja, ka bija to aizturējusi. Brūns ļaus viņai runāt! Brūns tik ilgi bija domājis, ka Iza bija pārliecināta - viņš to neuzklausīs. Iza piecēlās un, norādījusi izciļņa virzienā, pateica vienu vienīgu vārdu: - Ala!
Brūns apsviedās uz papēža un soļoja uz klints kori. Kad vadonis pagriezās gar izvirzīto izcilni, viņu apstādināja priekšā ieraudzītais. Sajūsma izplūda cauri viņa dzīslām. Ala! Un vēl kāda ala! No paša pirmā brīža, kad viņš to ieraudzīja, Brūns zināja, ka tā ir ala, kuru meklēja, taču centās apvaldīt emocijas, lai kontrolētu savas augošās cerības. Ar apzinātu rūpību viņš kārtīgi un smalki nopētīja alu un tās apkārtni. Vadoņa koncentrēšanās bija tik spēcīga, ka viņš gandrīz nepamanīja mazo meiteni.
Pat atrodoties dažu simtu jardu attālumā, nelīdzenā trisstūrveida mute, izveidojusies pelēki brūnā kalnu klintī, bija pietiekami liela, lai solītu vairāk nekā piemērotu telpu, kur izmitināt viņa klanu. Ieeja bija vērsta uz dienvidiem, saules apspīdēta lielāko dienas daļu. It kā apstiprinot šo faktu, saules stars, atradis spraudziņu mākoņos virs galvas, apspīdēja alas plašās priekšējās terases sarkanīgo zemi. Brūns izstaigāja apkārtni, veicot ātru izpēti. Liela krauja ziemeļos un līdzīga dienvidaustrumos piedāvāja aizsardzibu no vējiem. "Tuvumā ir ūdens," viņš nodomāja, ieraugot lēzenās nogāzes pakājē alas rietumu pusē plūstošo upi, kas bija vēl viens pozitīvs punkts viņa prātā topošajā sarakstā. Tā bija visādā ziņā visdaudzsološākā vieta no visām, ko viņš bija redzējis. Vadonis pamāja Grodam un Krebam, apspiežot savu entuziasmu, kamēr gaidīja tos pievienojamies, lai izpētītu alu pamatīgāk.
Abi vīri steidzās pie vadoņa, tiem sekoja Iza, kas gāja meklēt Eilu. Ari viņa cītīgāk aplūkoja alu un apmierināta pamāja ar galvu, pirms kopā ar bērnu atgriezās pie ļaužu pulciņa, kas satraukti žestikulēja. Bruņa apslāpētās emocijas runāja pašas par sevi. Ļaudis zināja, ka ir atrasta ala, un viņi zināja, ka, pēc Bruņa domām, viņiem ir labas izredzes. Izspraukušies cauri apmākušos debesu drūmajai tumsai, spožie saules stari, šķiet, uzlādēja atmosfēru ar cerībām, kas sasaucās ar satraukti gaidošā klana noskaņojumu.
Brūns un Grods satvēra šķēpus, visiem trim vīriem tuvojoties alai. Viņi nemanīja cilvēku pazīmes, taču tā nebija garantija, ka ala ir neapdzīvota. Putni laidelējās iekšā un ārā no lielās ieejas un čivinādami un vidžinādami piķēja un riņķoja ap to. "Putni ir laba zīme," Mogurs domāja. Uzmanīgi virzoties tuvāk, viņi turējās ciešāk pie alas ārsienām, un Brūns un Grods rūpīgi aplūkoja, vai nebūs svaigas pēdas un izkārnījumi. Vissvaigākie bija dažas dienas veci. Kāda zvēra pēdas un lielu zobu nospiedumi uz smagiem kāju kauliem, kurus salauzuši vareni žokļi, runāja paši par sevi: kā īslaicīgu patvērumu alu bija izmantojis hiēnu pulciņš. Plēsīgie gaļēdāji bija uzbrukuši vecam, pamestam briedim un aizvilkuši tā rumpi uz alu, lai bez steigas un nosacītā drošībā pabeigtu maltīti.
Vienā malā, netālu no ieejas rietumu gala, apslēpts vīteņaugu un krūmu biezoknī, iedobē ieplūda strautiņš; no tā neliela urdziņa trīsuļoja lejup pa nogāzi uz upi. Kamēr pārējie gaidīja, Brūns gāja nelielu gabalu augšup pa stāvo, nelīdzeno, noaugušo alas pusi līdz strautiņa iztekai klintī. Burbuļojošais ūdens tieši no iztekas bija svaigs un tīrs. Brūns pieskaitīja avotiņu pie vietas labumiem un devās atpakaļ pie pārējiem. Vieta bija laba, bet lēmums bija meklējams alā. Divi mednieki un kroplais burvis gatavojās doties iekšā lielajā, tumšajā ejā.
Atgriezušies pie austrumu gala, viri palūkojās uz trīsstūrveida ieejas virsotni augstu virs galvas un iegāja kalna atverē. Sasprindzinājuši visas sajūtas, viņi nesteidzīgi devās tālāk, turoties cieši pie alas sienām. Kad acis pierada pie krēslas, viņi izbrīnā lūkojās apkārt. Augsti, velvēti, kupolveidīgi griesti un milzīga telpa, pietiekami plaša vairākkārt lielākam cilvēku skaitam, nekā bija viņi. Izlūki virzījās tālāk gar raupjo klints sienu, meklējot vēl kādu caurumu, kas vestu uz dziļākām iedobēm. Alas dibenā no sienas sūcās vēl viens strautiņš, veidojot nelielu, tumšu avotiņu, kas izsīka sausajā, netīrajā zemē mazu gabaliņu tālāk. Tūliņ aiz avota alas siena strauji pagriezās atpakaļ uz ieeju. Ejot atpakaļ gar rietumu sienu, pakāpeniski pieaugošajā gaismā viņi ieraudzīja tumšu spraugu, ko ieskāva blāvi pelēka klints. Pēc Bruņa signāla Krebs pārstāja šļūkāt, bet Grods un vadonis tuvojās plaisai un ielūkojās tajā: Viņi redzēja vienīgi tumsu.
- Grod! - Brūns komandēja un parādīja žestu, kas apzīmēja viņa vajadzību. Otrais vīrs pēc stāvokļa klanā izmetās ārā, tikmēr Brūns un Krebs saspringti gaidīja. Grods uzmanīgi nopētīja tuvumā esošos augus, tad metās uz vietu, kur auga neliela sudrabegle. Cieti, bezveidīgi sveķu pikuči, izdalījušies no koka, veidoja spīdīgus ielāpus uz to stumbra. Grods atlauza mizu; svaigas, lipīgas sulas pilieni piepildīja balto rētu, kas bija palikusi uz koka stumbra. Viņš nolauza sausos, sakaltušos zarus, kas vēl turējās zem dzīvajiem, ar zaļām skujām noaugušajiem zariem, tad izvilka nelielu akmens cirvi no sava apmetņa ieloces, nocirta zaļu zaru un veikli to nolobīja. Virs aptina sveķiem klāto mizu un sausos zarus ar cietu zāli līdz pat zaļā zara galam un, uzmanīgi izvilcis kvēlojošo ogli no sumbra raga pie jostas, turēja to zem mizas un sāka pūst. Drīz vien ar liesmojošu lāpu rokā viņš skriešus devās atpakaļ alā.
Grodam nesot gaismekli augstu virs galvas un Brūnam, kas gāja pa priekšu, turot gatavībā savu rungu, abi vīri iegāja tumšajā spraugā. Viņi klusi lavījās pa šauro eju uz priekšu, kas pēc dažiem soļiem pēkšņi pagriezās atpakaļ uz alas dibenu, un tūliņ aiz pagrieziena atklājās otra ala. Telpa, daudz mazāka par lielo alu, bija gandrīz apaļa, un, sakrauta pret dibensienu, trīcošajā lāpas gaismā spīdēja baltu kaulu kaudze. Brūns pagāja tuvāk, lai labāk varētu to apskatīt, un viņa acis iepletās. Viņš centās savaldīties, pamāja Grodam, un abi ātri devās ārā. Mogurs satraukts gaidīja, smagi atspiedies uz saviem piederumiem. Brūnam un Grodam iznākot no ejas, burvis bija pārsteigts. Brūns reti kad bija tik uzbudināts. Paklausot mājienam, Mogurs sekoja abiem vīriem, kas devās atpakaļ tumšajā ejā. Grods turēja lāpu paceltu, kamēr tie bija sasnieguši nelielo telpu. Mogurs samiedza acis, ieraugot kaulu kaudzi. Viņš piesteidzās tai klāt, piederumi grabēdami atsitās pret zemi, viņam nometoties uz ceļiem. Rakņājoties kaulu kaudzē, burvis ieraudzīja lielu, iegarenu priekšmetu un, pagrūdis malā pārējos kaulus, pacēla galvaskausu.