Kad nedzīvais mazulis bija piedzimis, Eila to ātri kopā ar placentas audiem ietina ādas dzemdību sedziņā.
- Tas bija puika, - viņa teica Ubai.
- Vai varu to apskatīt? - izmocītā sieviete lūdza.
- Domāju, ka labāk nedari to, Uba. Tu tikai jutīsies vēl sliktāk. Atpūties, es tikšu no tā vaļā tavā vietā. Tu esi pārāk vārga, lai celtos augšā.
Eila pateica Brūnam, ka Uba ir pārāk novājināta un ka zāļu sieva apglabās mazuli, taču atturējās pieminēt ko vairāk. Tas nebija dēls, ko Uba bija dzemdējusi, tie bija divi dēli, kas nebija līdz galam atdalījušies. Vienīgi Ovra bija redzējusi nožēlojamo, riebumu izraisošo radījumu, kurā diez vai varēja pazīt cilvēku - ar pārāk daudz rokām un kājām un groteskiem sejas vaibstiem nesamērīgi lielajā galvā. Ovrai bija jāturas, lai neizvemtu kuņģa saturu, ari Eila nepārtraukti rija siekalas.
Šis nebija Durka variants, kurā klana īpašības jaucās kopā ar viņējām, šis bija kroplums. Eila priecājās, ka briesmīgi deformētā būtne nebija dzīvojusi pietiekami ilgi, lai Ubai to vajadzētu dzemdēt dzīvu. Viņa zināja, ka Ovra nekad nevienam nestāstīs. Būs labāk, ja klans domās, ka Uba dzemdējusi normālu nedzīvu zēnu. Ubas pašas labā.
Eila uzvilka siltās drēbes un brida cauri dziļajam sniegam, līdz bija pietiekami tālu no alas. "Labāk būt drošai, ka visi pierādījumi ir iznīcināti," Eila nosprieda. Pagriežoties uz māju pusi, viņa ar acs kaktiņu pamanija zaglīgu kustību. Asins smaka jau bija pievilinājusi maitēdājus.
- Vai tu negribētu šonakt gulēt ar Ubu, Durk? - Eila vaicāja.
- Nē! - zēns sparīgi papurināja galvu. - Durks gulēs ar Mammu.
- Ir jau labi, Eila. Es zināju, ka viņš to nedarīs. Viņš jau tā ir bijis kopā ar mani visu dienu, - Uba teica. - No kurienes viņš izrāvis to vārdu, kādā tevi sauc, Eila?
- Tas vienkārši ir vārds, ko viņš lieto, mani uzrunājot, - Eila atbildēja, aizgriezusi galvu. Klana stingrā kritika attiecībā pret nevajadzīgiem vārdiem un skaņām tik stipri bija iesakņojusies Eilā kopš tā laika, kad viņa ieradās, ka sieviete jutās vainīga par vārdu spēli kopā ar dēlu. Uba neuzstāja, lai gan saprata, ka Eila kaut ko noklusē.
- Dažreiz, kad mēs divi vien ar Durku dodamies pastaigā, mēs kopā veidojam skaņas, - Eila atzinās. - Tās skaņas viņš vienkārši izvēlējās man. Viņš prot veidot daudz skaņu.
- Tu arī proti veidot skaņas. Māte stāstīja: kad tu biji maza, tu esot darinājusi visādas skaņas un vārdus, īpaši pirms iemācījies sarunāties, - viņa žestikulēja. - Es vēl atceros: kad biju maziņa, man ļoti patika tā skaņa, ko tu veidoji, kad mani šūpoji.
- Var jau būt, ka tā darīju, kad biju maziņa, bet es lāgā neatceros, - Eila pamāja. - Mēs ar Durku vienkārši spēlējam tādu spēli.
- Es nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, - Uba noteica. - Nav jau tā, ka viņš nespētu runāt. Kaut tās saknes nebūtu tik sapuvušas, - Uba piebilda, aizsviedusi projām lielu sakni. - Nekādas lielās dzīres rītdien nesanāks ar kaltētu gaļu un zivīm, un puspuvušiem dārzeņiem vien. Ja tikai Brūns varētu vēl mazliet pagaidīt, būtu vismaz kādi zaļumi un jaunie dzinumi.
- Ne jau tikai Brūns, - Eila teica. - Krebs saka, ka pats labākais laiks esot pirmais pilnais mēness pēc pavasara sākuma.
- Interesanti, kā gan viņš zina, kad ir pavasara sākums? - Uba interesējās. - Man šķiet, ka lietainās dienas līdzinās cita citai.
- Es domāju, ka tur ir kāda saistība ar saulrietu. Viņš jau dienām ilgi vēro, kā noriet saule. Pat ja līst, bieži var redzēt, kur saule dodas gulēt, un ir bijis pietiekami daudz skaidru nakšu, lai varētu redzēt mēnesi. Krebs zina.
- Es vēlētos, kaut Krebs neiesvētītu Gūvu par moguru, - Uba sacīja.
- Es arī, - Eila pamāja. - Viņš jau tāpat dienām sēž un neko nedara. Ko viņš ar sevi iesāks, ja viņam pat nebūs ceremoniju, ko vadīt? Es zināju, ka tam reiz jānotiek, taču šīs nu ir vienas dzīres, par kurām es nemaz nepriecājos.
- Tas būs savādi. Esmu pieradusi, ka Brūns ir vadonis un Krebs ir mogurs, bet Vorns apgalvo, ka pienācis laiks mūs vadīt jaunākiem vīriem. Viņš domā, ka Brouds ir pietiekami ilgi gaidījis.
- Laikam viņam taisnība, - Eila pamāja. - Vorns vienmēr ir apbrīnojis Broudu.
- Viņš ir labs pret mani, Eila. Viņš pat nedusmojās, kad pazaudēju bērnu. Viņš teica, ka lūgs Moguram, lai tas veic savas burvestības un spēcina viņa totēmu, lai tas var iesākt vēl vienu dzīvību. Viņam laikam tu arī patīc, Eila. Viņš pat lika man tevi palūgt, lai tu ļauj Durkam gulēt ar mums. Man šķiet - viņš saprot, cik ļoti es priecājos, ja zēns ir blakus, - Uba atklāja Eilai. - Pat Brouds pēdējā laikā nav izturējies pret tevi slikti.
- Nē, nē, viņš nav mani pārāk traucējis, - Eila pamāja. Viņa neprata izskaidrot bailes ik reizi, kad viņš uz to paskatījās. Pat ja viņa neskatījās, Eila juta pakausī matus saslienamies, ja viņš uz to raudzījās.
Tovakar Krebs ar Gūvu ilgi uzturējās garu telpā. Eila pagatavoja Durkam un sev vieglu maltīti un atlika nedaudz ēdamā Krebam, kad tas atgriezīsies, lai gan viņa šaubījās, ka tas apgrūtinās sevi ar ēšanu. Torit viņa pamodās ar nemierīgu sirdi, un šī izjūta dienas gaitā pastiprinājās. Šķita, ka ala viņu nospiedīs, un mute bija sausa kā smiltis. Viņa spēja norīt vien dažus kumosus, tad pēkšņi pielēca kājās un, pieskrējusi pie alas ieejas, lūkojās tēraudpelēkajās debesīs un spēcīgajā lietusgāzē, kas veidoja mazas bedrītes smagajos dubļos. Durks bija ierāpies viņas gultā un jau gulēja, kad sieviete atgriezās pie sava pavarda. Tiklīdz tas sajuta viņu noguļamies blakus, zēns pieglaudās tuvāk un, pa pusei aizmidzis, pamāja, izrunājot vārdu "Mamma".
Eila aplika tam roku, sajūtot, kā pukst viņa sirds, tomēr miegs ilgi kavējās. Viņa gulēja nomodā, lūkojoties ēnu apveidos uz raupjās klints sienas dziestošā ugunskura nespodrajā gaismā. Viņa vēl bija nomodā, kad beidzot atgriezās Krebs, tomēr gulēja klusi, klausoties, kā viņš šļūkā, līdz beidzot, ielīdis gultā, ieslīgst miegā.
Viņa pamodās no sava kliedziena.
- Eila! Eila! - Krebs sauca, purinot viņu, lai pamodinātu. - Kas noticis, bērns? - viņš pamāja ar satraukuma pilnām acīm.
- Ak, Kreb! - viņa raudāja un apķērās tam ap kaklu. - Man bija sapnis. Tas man nebija rādījies gadiem ilgi. - Krebs aplika Eilai roku un sajuta, kā tā trīcēja.
- Kas noticis, Mamma? - Durks māja, piecēlies sēdus ar bailēs ieplestām acīm. Viņš nekad vēl nebija dzirdējis māti kliedzam. Eila apskāva zēnu.
- Kāds sapnis, Eila? Tas par alu lauvu? - Krebs jautāja.
- Nē, tas otrs, tas, kuru es nekad tā īsti nespēju atcerēties. - Viņa atkal sāka trīcēt. - Kreb, kāpēc man bija jāredz tas sapnis tagad? Man likās, ka sliktie sapņi ir beigušies.
Krebs atkal aplika viņai roku, lai nomierinātu. Eila arī apkampa viņu. Abi pēkšņi saprata, cik sen tas nebija noticis, un turēja viens otru apskāvuši; Durks - abiem pa vidu.
- Ai, Kreb, es nevaru tev izteikt, cik bieži esmu gribējusi apkampt tevi! Man likās, ka tu mani negribi; es baidījos, ka tu mani atstumsi kā toreiz, kad biju maza, nepaklausīga meitene. Ir vēl kaut kas, ko tev gribēju pateikt. Es mīlu tevi, Kreb.
- Eila, pat toreiz man bija jāpiespiežas, lai atstumtu tevi; bet man bija kaut kas jādara, citādi to darītu Brūns. Es nekad nespēju dusmoties uz tevi, es tevi pārāk mīlēju. Es domāju, ka tu esi izmisusi, tāpēc ka zaudēji pienu, un tā bija mana vaina.
- Tā nebija tava vaina, Kreb. Tā bija mana vaina. Es nekad tevi neesmu vainojusi.