Krebs nebija vienīgais, kuru bija satraukusi šī konfrontācija. Visu klanu bija pārņēmusi kņada, cilvēki žestikulēja, kliedza un apjukumā staigāja šurpu turpu. Daži nespēja noskatīties, turpretī citi neticībā nekustīgi blenza uz šo izrādi, kādu neviens no viņiem nekad dzīvē nebija cerējis ieraudzīt. Viņu dzīves bija pārāk sakārtotas, pārāk drošas, pārāk uzticīgas tradīcijām, paražām un paradumiem.
Viņi bija pārsteigti par Brouda izplānoto, neredzēto un nepamatoto Eilas atšķiršanu no dēla; viņi bija šokēti par Eilas konfrontēšanos ar jauno vadoni, bet ne vairāk kā par Brouda lēmumu pārvietot Krebu; viņi bija tikpat apstulbuši par Brouda niknajiem draudiem vīram, kurš viņu nupat bija padarījis par vadoni, kā par tā nekontrolēto dusmu izvirdumu, pieprasot, lai Eila tiktu nolādēta. Vēl bija jānāk smagākam triecienam.
Eila tik stipri trīcēja, ka nejuta drebēšanu sev zem kājām, līdz ieraudzīja cilvēkus gāžamies, nespējot noturēt līdzsvaru. Viņas pašas seja atspoguļoja apstulbumu pārējo ļaužu sejās, to nomainīja bailes un tad stindzinošas šausmas. Tikai pēc tam viņa sadzirdēja dziļu, biedējošu dārdoņu zemes iekšās.
- Duurrrk! - viņa spalgi iekliedzās un ieraudzīja, kā Uba sagrābj zēnu un uzkrīt tam virsū, it kā cenšoties pasargāt viņa mazo augumu ar savējo. Eila metās pie viņiem, bet pēkšņi atcerējās kaut ko, kas lika viņai šausmās nodrebēt.
- Krebs! Viņš ir alā!
Viņa rausās augšup pa kustīgo nogāzi, cenšoties tikt līdz lielajai trīsstūrveida ieejai. Milzīgs akmens, kas nostiprināja eju, vēlās lejup pa stāvo sienu un, aizķēris koku, kurš no trieciena sašķīda, nogāzās tai blakus zemē. Viņa bija šokā, zaudējusi valodu. Atmiņas, kas līdz šim bija ieslēgtas nakts murgos, bija tikušas ārā, bet absolūtajā panikā tās bija sajaukušās un apjukušas. Zemestrīces rēkoņā viņa pati nespēja sadzirdēt vārdu, kas sen aizmirstā valodā izlauzās pār tās lūpām:
- Māāāt!
Zeme zem Eilas kājām nogruva par vairākām pēdām, tad atkal pacēlās. Viņa apgāzās un visiem spēkiem centās piecelties, un tad ieraudzīja, kā velvētie alas griesti sagāžas. Klints gabali, atrauti no augstā jumta, ripoja lejup un atsitās pret zemi. Tad sekoja vēl viens nogruvums. Viņai visapkārt lieli akmeņi atsitoties dārdināja lejup pa stāvo klinti, noripoja līdz lēzenākai nogāzei un ar troksni iegāzās ledainajā ūdenī. Krauja austrumu pusē sašķēlās, un puse no tās nogruva.
Alas iekšpusē lija lielu un mazu akmeņu un dubļu lietus, sajaucies ar nepārtraukto dārdoņu, kas atskanēja, krītot sienu un velvēto griestu lielākajiem gabaliem. Ārpusē slaidie skujkoki dancoja kā neveikli milži, un kailie lapu koki neglīti raustījās un purināja savus atkailinātos locekļus, kustinot tos nāves dziesmas noteiktajā ritmā. Plaisa sienā, netālu no ieejas austrumu pusē, iepretim avotam, kuru baroja strauts, ar sprādzienu paplašinājās, pa to izgāzās atrauti klints gabali un grants. H atvēra vēl vienu pazemes kanālu, un izgrūstie mēsli sakrājās uz plašā lieveņa alas priekšā, lai pēc tam dotos savā pirmajā ceļojumā uz upi. Zemes rēkoņa un klints akmeņu dārdoņa pārspēja šausmu pārņemto cilvēku kliedzienus. Troksnis bija apdullinošs.
Beidzot drebēšana mazinājās. Daži pēdējie akmeņi novēlās no kalna, atsitās, ripoja tālāk, tad nomierinājās. Apdullušie un pārbiedētie ļaudis sāka celties augšā un ar truliem skatieniem lūkoties apkārt, cenšoties kaut ko saprast. Tie sāka pulcēties ap Bruņu. Viņš bija vienmēr bijis to klints, to stabilitāte. Tie tiecās pretim drošībai, ko viņš vienmēr bija sniedzis.
Bet Brūns nedarīja neko. Viņš domāja, ka Brouda iecelšana par vadoni bijis vissliktākais lēmums, ko viņš jelkad bija pieņēmis visu to gadu laikā, kamēr bija kalpojis kā vadonis. Nu viņš saprata, cik akls bijis pret savas sievas dēla kļūdām. Pat viņa tikumus, viņa bezbailīgo bravūru un pārgalvīgo drosmi Brūns tagad redzēja kā tā paša vienaldzīgā ego un impulsīvā temperamenta izpausmes. Tomēr ne jau tāpēc Brūns atteicās kaut ko darīt. Brouds tagad bija vadonis, lai notiktu kas notikdams. Bija par vēlu atkāpties un izmācīt kādu citu vīru, lai gan Brūns zināja, ka klans viņam to būtu atļāvis. Vienīgā iespēja, kā Brouds jelkad varētu cerēt uz vadīšanu, vienīgā cerība klanam bija likt viņam vadīt tagad. Brouds teica, ka viņš ir vadonis - izaicinoši, pilnīgi bez jebkādas savaldīšanās. Jā, Brouds teica, ka viņš ir vadonis. "Nu tad vadi, Broud!" Brūns nodomāja. "Dari kaut ko! Lai kādus lēmumus Brouds no šī brīža pieņemtu, Brūns neiejauksies."
Kad klana ļaudis bija pārliecinājušies, ka Brūns neņems atpakaļ vadības grožus, tie galu galā pievērsās Broudam. Viņi bija pieraduši pie tradīcijām, pie hierarhijas, un Brūns bija bijis ļoti labs vadonis, ļoti stiprs, ļoti atbildīgs. Viņi bija pieraduši, ka vadonis uzņemas iniciatīvu krīzes situācijās, raduši būt atkarīgi no viņa miera un pārdomātajiem spriedumiem. Viņi neprata rīkoties uz savu roku, pieņemt patstāvīgus lēmumus bez vadoņa. Pat Brouds cerēja, ka Brūns pārņems vadību; viņam arī bija vajadzīgs kāds, uz kuru paļauties. Kad Brouds beidzot saprata, ka visa atbildība tagad gulstas uz pašu, viņš centās to uzņemties. Viņš patiešām centās.
- Kā trūkst? Kas ir ievainots? - Brouds pamāja. Atskanēja viegla kolektīva nopūta. Beidzot kāds kaut ko darīja. Ģimeņu grupas sāka pulcēties kopā, klanam savācoties un atskanot pārsteigumu izsaucieniem, kad tie ieraudzīja kādu mīļo, par kuru bija baiļojušies kā par pazudušu; brīnumainā kārtā, šķiet, neviens nebija pazudis. Lai gan bija krituši akmeņi un trīcējusi zeme, neviens pat nebija nopietni savainots. Brūces, griezumi, noskrāpējumi, bet neviena lūzuma. Tā gan nebija gluži patiesība.
- Kur ir Eila? - Uba gandrīz panikā iekliedzās.
- Šeit, - Eila atbildēja, nākot lejup pa nogāzi, uz brīdi aizmirsusi, kāpēc viņa ir šeit.
- Mamma! - Durks iesaucās, izrāvies no Ubas sargājošā tvēriena un skrienot pie tās. Eila metās skriet, pacēla to gaisā, cieši apskāva un nesa atpakaļ.
- Uba, vai ar tevi viss kārtībā? - viņa vaicāja.
-Jā, nav nekas nopietns.
- Kur ir Krebs? - Eila pēkšņi atcerējās. Viņa pagrūda Durku Ubai un skrēja atpakaļ uz nogāzi.
- Eila! Kur tu ej? Neej iekšā alā! Var būt pēcgrūdieni.
Eila neredzēja brīdinājumu, viņa arī nebūtu pievērsusi tam uzmanību. Viņa ieskrēja alā un devās tieši uz Kreba pavardu. Haotiski akmeņu un grants nogruvumi veidoja zemē nelielas kaudzes. Izņemot dažus akmeņus un netīrumu kārtu, viņu pavards bija neskarts, taču Kreba tur nebija. Eila pārmeklēja visus pavardus. Daži bija gluži sagrauti, bet lielākajā daļā bija atsevišķas saglābjamas lietas. Krebs neatradās nevienā no pavardiem. Viņa pasvārstījās nelielās ejas priekšā, kas veda uz garu mājokli, tad devās iekšā, taču tur bija pārāk tumšs, lai varētu kaut ko saskatīt. Viņai būs vajadzīga lāpa. Eila izlēma vispirms pārbaudīt visu alu.
Viņai virsū sāka birt grants, bet sieviete pasitās sāņus. Atrāvies klints gabals nokrita zemē, nobrāžot tai roku. Viņa izstaigāja gar sienām, tad krustu šķērsu telpai, iztaustot dziļi aptumšotās vietas aiz krājumu traukiem un lieliem laukakmeņiem neapgaismotajā alā. Sieviete jau grasījās aizdegt lāpu, tomēr nolēma pārbaudīt vēl pēdējo vietu.