Pirmo reizi iegājusi alā, viņa nebija pamanījusi postu, kas tur iekšā valdīja. Viņa lūkojās uz svešādo vietu, atvieglota, ka klana ļaudis bija atradušies ārā. Dziļi ievilkusi elpu, viņa steidzās uz Kreba pavardu, neņemot vērā alas nedrošo stāvokli. Ja viņa nedabūs to, kas nepieciešams izdzīvošanai, viņa noteikti nomirs.
Sieviete izņēma no savas guļvietas akmeni, izpurināja savu zvērādas apmetni un sāka kraut uz tā lietas. Savu zāļu somu, lingu, divus pārus kāju autu, stulpiņus, roku sildītājus, ar zvērādu oderētu apmetni, kapuci. Savu krūzīti un bļodu, ūdens somas, instrumentus. Viņa iegāja alas dibenā un sameklēja sātīgus, augsti enerģētiskus, ceļojumiem paredzētus kaltētas gaļas plācenīšus, augļus un taukus. Viņa izvandīja drazas un atrada bērza tāss paciņas ar kļavu cukuru, riekstiem, žāvētiem augļiem, saberztiem, grauzdētiem graudiem, kaltētas gaļas un zivs strēmeles un dažus dārzeņus. Tā nebija pārāk liela izvēle tik vēlu šajā gadalaikā, tomēr pietiekama. Viņa izgāza gružus no vācamā groza un sāka to saiņot.
Eila pacēla Durka nesamo ādu un piespieda sev pie sejas, jūtot, kā acis kāpj asaras. Tā viņai nebūs vajadzīga, Durku viņa neņems līdzi. Viņa ielika ādu grozā. Viņa vismaz paņems kaut ko, kas bijis tam tuvumā. Eila silti apģērbās. Pavasaris vēl tikko bija sācies; stepē būs auksts. Ziemeļos vēl varētu būt ziema. Sieviete nebija apzināti izvēlējusies virzienu, taču bija pārliecināta, ka dosies uz sauszemi - uz ziemeļiem no pussalas.
Pēdējā bridi viņa paķēra ari ādas nojumi, kuru tā izmantoja, kad kopā ar vīriem devās medību ceļojumos, lai gan apzinājās, ka tā nepieder viņai. Eila varēja ņemt visu, kas piederēja viņai; visu, kas paliks pāri, sadedzinās. Un viņa apzinājās, ka ari pārtikas daļa bija tā, kas viņai pēc taisnības pienācās, bet nojume piederēja Krebam viņa pavarda iemītnieku lietošanai. Krebs bija miris, un viņš to nekad neizmantoja; viņa nosprieda, ka viņš neiebilstu.
Sieviete uzlika to virsū vācamajam grozam, tad pacēla smago ne- šļavu uz muguras un sasēja siksnas, kas to stingri saturēja. Atkal draudēja birt asaras, Eilai stāvot pavarda vidū, kas bija kalpojis par viņas mājām kopš tā brīža, kad Iza bija viņu atradusi. Viņa vairs nekad to neredzēs. Atmiņu kaleidoskops izskrēja caur prātu, uz mirkli apstājoties pie nozīmīgām ainām. Visbeidzot viņa domāja par Krebu. "Kaut es zinātu, kas tevi izraisīja tādas sāpes, Kreb! Varbūt kādu dienu es to sapratīšu, bet esmu tik laimīga, ka tonakt mēs parunājām, pirms tu devies uz garu pasauli. Es nekad neaizmirsīšu tevi un Izu, un klanu." Un Eila izgāja no alas.
Neviens neskatījās uz viņu, taču visi zināja, ka viņa atkal parādījusies. Eila apstājās pie rāmā avota turpat ārā pie alas, lai piepildītu ūdens somas un pakavētos vēl kādās atmiņās. Vēl neiemērkusi somu un nesaviļņojusi spoguļgludo virsmu, sieviete noliecās, lai palūkotos uz sevi. Viņa uzmanīgi nopētīja savus sejas vaibstus; šoreiz viņa neizskatījās tik neglīta, taču viņu neinteresēja pašas izskats. Viņa gribēja redzēt, kāda izskatās Citu seja.
Kad Eila piecēlās, Durks cīnījās, lai izrautos no Ubas ciešā tvēriena. Kaut kas notika, kas satrauca viņa māti. Viņš nebija īsti drošs, kas, bet viņam tas nepatika. Ar rāvienu viņš atbrīvojās un pieskrēja pie Eilas.
- Tu ej projām, - viņš pārmeta, sākot saprast un sašutis, ka viņam neviens nav pateicis. - Tu esi pavisam apģērbusies un dodies projām.
Eila šaubījās vien mirkļa simtdaļu, tad izstiepa rokas, un zēns metās tās apkampienos. Viņa pacēla to un cieši apskāva, cenšoties aizturēt asaras. Tad nolika viņu zemē un notupās viņa līmenī, lūkojoties tieši lielajās, brūnajās acīs.
- Jā, Durk, es eju projām. Man jāiet projām.
- Ņem mani līdzi, Mamma. Ņem mani līdzi! Nepamet mani!
- Es nevaru ņemt tevi sev līdzi, Durk. Tev jāpaliek šeit kopā ar Ubu. Viņa rūpēsies par tevi. Brūns ari.
- Es negribu te palikt! - Durks sparīgi žestikulēja. - Es gribu iet kopā ar tevi. Neej projām un nepamet mani!
Uba nāca pie viņiem. Viņai vajadzēja, viņai vajadzēja aizvest Durku projām no gara. Eila vēlreiz apkampa dēlu.
- Es tevi mīlu, Durk. Nekad to neaizmirsti, es tevi mīlu. - Viņa pacēla to un ielika Ubas rokās. - Rūpējies manā vietā par manu dēlu, Uba, - viņa pamāja, lūkojoties tās skumjajās acis, kuras raudzījās pretim un redzēja viņu. - Rūpējies par viņu…, mana mās!
Brouds vēroja viņus, kļūstot aizvien niknāks. Sieviete bija mirusi, viņa bija gars. Kāpēc viņa neizturējās kā gars? Un daži no viņa klana neizturējās pret viņu kā pret garu.
- Tas ir gars, - viņš nikni māja. - Viņa ir mirusi. Vai nezini, ka viņa ir mirusi?
Eila piegāja Broudam tieši klāt un nostājās tā priekšā visā augumā. Viņam arī bija grūti to neredzēt. Vīrietis centās to neievērot, taču viņa lūkojās lejup uz viņu, nesēžot pie tā kājām, kā tas pieklājās sievietei.
- Es neesmu mirusi, Broud, - viņa izaicinoši žestikulēja. - Es nemiršu. Tu nevari likt man nomirt. Tu vari likt man iet projām, tu vari man atņemt dēlu, bet tu nevari likt man nomirt!
Divējādas jūtas cīnījās Broudā - niknums un bailes. Viņš pacēla dūri neizsakāmā vēlmē iesist viņai, taču tā palika pacelta bailēs tai pieskarties. "Tā ir viltība," viņš sev teica, "tā ir gara viltība. Viņa ir mirusi, viņa tika nolādēta."
- Sit man, Broud! Nu, atzīsti šo garu! Sit man, un tu redzēsi, ka es neesmu mirusi.
Brouds pagriezās pret Bruņu - projām no gara. Viņš nolaida galvu, jūtoties neērti, ka nespēj to izdarīt dabiski. Viņš nebija Eilai pieskāries, bet baidījās, ka paceltā dūre vien bija atzinusi tās klātbūtni, un Brouds centās novelt neveiksmi uz Bruņu.
- Nedomā, ka es neredzēju, Brun. Tu atbildēji viņai, kad tā ar tevi sarunājās, pirms iegāja alā. Viņa ir gars, tu atnesīsi nelaimi, - viņš to apsūdzēja.
- Tikai sev pašam, Broud, un kas gan man vairs atlicis? Bet kad tu redzēji, ka viņa sarunājās ar mani? Kad tu redzēji, ka viņa ieiet alā? Kāpēc tu draudi un grasies sist garam? Tu vēl aizvien nesaproti, vai ne? Tu atzini viņu, Broud, viņa ir pieveikusi tevi. Tu nodarīji viņai visu, ko spēji, tu pat nolādēji viņu. Viņa ir mirusi, un tomēr viņa ir uzvarējusi. Viņa ir sieviete, bet viņai ir vairāk drosmes nekā tev, Broud, vairāk apņēmības, vairāk savaldības. Viņa bija kas vairāk, nekā esi tu. Eilai vajadzēja būt manas sievas dēlam.
Eila bija pārsteigta par Bruņa negaidīto slavas dziesmu. Durks locījās, lai atkal tiktu vaļā, saucot pēc viņas. Viņa nespēja to izturēt un steidzās projām. Ejot garām Brūnam, sieviete nolieca galvu un parādīja pateicības žestu. Sasniegusi kalna kori, tā pagriezās un vēlreiz palūkojās atpakaļ. Viņa redzēja, kā Brūns paceļ roku, it kā lai pakasītu degunu, taču izskatījās, ka viņš rāda zīmi, to pašu, ko bija rādījis Norgs, kad tie bija gājuši projām no klanu Sapulces. Izskatījās, it kā Brūns būtu teicis: "Ar Ursus palīgu!"
Pēdējais, ko viņa izdzirda, pazūdot aiz sagruvušās klints kores, bija Durka žēlu pilnais sauciens:
- Maamma, Maaamma, Maammaaa!
Džīna M. Ouela ir stingri pieteikusi savu klātbūtni literatūrā.
Rakstnieces pirmais romāns "Alu Lāča klans" New York Times grāmatu apskatā tika raksturots kā "satraucošs, iztēli rosinošs un intuitīvi pamatīgs darbs". Viņas apbrīnojamais pētījums, kurš tika iesākts 1977. gadā, aizveda rakstnieci pa aizvēsturiskām Eiropas vietām, tas papildināja viņas no pirmavotiem gūtās zināšanas par tādiem arodiem kā krama skaldīšana, sniega alu būvēšana, zvērādu miecēšana, ēdiena pagatavošana no dabas veltēm un savvaļas ārstniecisko augu izmantošana.