Nebija nekādu šaubu. Galvaskausa priekšējās daļas augstais izliekums sakrita ar to, kuru Mogurs glabāja savā apmetnī. Viņš apsēdās, pacēla milzīgo galvaskausu acu līmenī un ar bijību neticīgi ielūkojās tumšajos acu caurumos. Lielais Lācis bija dzīvojis šajā alā. Spriežot pēc kaulu skaita, alu lāči bija šeit pavadījuši daudzas ziemas. Tagad Mogurs saprata Bruņa sajūsmu. Tā bija labākā no visām iespējamām zīmēm. Ala bijusi Lielā Alu Lāča mājvieta. Klinšu alas sienas bija piesūkušās ar milzīgā radījuma būtību, kuru klans pielūdza vairāk par visiem, godāja vairāk par visiem. Veiksme un izdošanās bija nodrošināta klanam, kas te dzīvos. Spriežot pēc kaulu vecuma, bija skaidrs, ka ala nav apdzīvota jau gadiem ilgi un gaida, lai viņi to atrastu.
Ala bija pati pilnība: labā vietā, plaša, ar slepenajiem rituāliem noderīgu papildu telpu, kuru var izmantot gan ziemā, gan vasarā; te bija blakustelpa, no kuras dvesmotu klana garīgās dzīves pārdabiskā noslēpumainība. Mogurs jau iztēlojās rituālus. ŠI nelielā telpa būs viņa pasaule. Viņu meklējumi bija beigušies, klans bija atradis mājas - ar nosacījumu, ka pirmās medības būs veiksmīgas.
Trim viriem iznākot no alas, spīdēja saule, mākoņi strauji atkāpās, skarbā austrumu vēja izdzenāti. Brūns to uztvēra kā labu zīmi. Nebūtu nozīmes ari tad, ja mākoņus sašķeltu lietusgāzes ar zibeni un pērkonu; ari to viņš būtu uztvēris kā labu zīmi. Nekas nespētu mazināt viņa pacilātību vai izkliedēt apmierinātību. Brūns stāvēja uz terases alas priekšā un aplūkoja ainavu, kas pavērās no tās ieejas. Tieši priekšā, spraugā, ko veidoja divi kalni, bija redzams plašs, vizuļojošs ūdens klājiens. Vadonis nebija iedomājies, ka viņi ir pienākuši tam tik tuvu, un tas izraisīja atmiņas, kas ļāva uzminēt ātri pieaugošās temperatūras un neparastās veģetācijas mīklu.
Ala atradās kalnu grēdas pakājē kādas pussalas dienvidu galā - kontinenta vidusdaļā. Pussala līdz pusei bija iestiepusies iekšzemes jūrā un divās vietās - savienota ar sauszemi. Viens savienojums bija plata josla ziemeļu virzienā, bet šaura sāls purva strēle sasaistīja ar augstu, kalnainu teritoriju austrumos. Sāls purvs kalpoja ari kā dūksnaina kanāla izeja uz mazāku iekšzemes jūru salas ziemeļaustrumu galā.
Kalni sargāja krasta joslu no dzestrā ziemas aukstuma un skarbajiem vējiem, ko izraisīja kontinentālais šļūdonis ziemeļos. Jūras vēji, kurus apvaldīja neaizsalstošie ūdeņi, aizsargātajā dienvidu galā izveidoja šauru mēreno joslu un nodrošināja pietiekamu mitrumu un siltumu biezajam platlapu cietkoku mežam, kas bija sastopams reģionos ar zemu temperatūru.
Ala atradās ideālā vietā; te bija apvienots labākais no abām pasaulēm. Temperatūra šķita augstāka nekā tuvākajā apkārtnē, te atradās pietiekami daudz koku, ar ko nodrošināt malku siltuma uzturēšanai aukstajos ziemas mēnešos. Pa rokai bija liela jūra, pilna ar zivīm un jūraszālēm, un klintis gar krastu kalpoja par ligzdošanas un olu dēšanas vietu jūras putniem. Mērenajam klimatam raksturīgais mežs bija paradīze augļu, riekstu, ogu, sēklu, dārzeņu un zaļumu lasītājiem. No strautiņiem un upēm bija viegli iegūstams saldūdens. Taču pats svarīgākais - varēja ātri sasniegt atklāto stepi, kuras plašajās pļavās ganījās milzīgi lielu dzīvnieku ganāmpulki, kas nodrošinās ne vien gaļu, bet ari apģērbu un darbarīkus. Nelielais mednieku-vācēju klans pārtika no tā, ko deva zeme, un šī zeme bija bezgala bagāta.
Brūns nejuta zemi zem kājām, steidzoties atpakaļ pie gaidošajiem klana ļaudīm. Viņš nespēja iedomāties vēl ideālāku alu. "Gari ir atgriezušies," viņš nodomāja. "Varbūt viņi mūs vispār nebija pametuši, varbūt viņi tikai gribēja, lai mēs pārvietojamies uz šo lielāko, skaistāko alu. Protams! Tā tas ir! Tiem bija apnikusi vecā ala, tie gribēja jaunas mājas, tāpēc izsauca zemestrīci, lai mēs to pamestu. Droši vien cilvēki, kuri gāja bojā, bija vajadzīgi garu pasaulei; un, lai atlīdzinātu par to, viņi mūs atveda uz šo jauno alu. Viņi noteikti mani pārbaudīja, pārbaudīja, kāds es esmu vadonis. Tāpēc es nevarēju izlemt, vai mums vajadzētu griezties atpakaļ." Brūns priecājās, ka viņš kā vadonis nebija novērtēts par nederīgu. Ja tas nebūtu pavisam nepiedienīgi, viņš būtu meties skriet, lai pavēstītu ziņu pārējiem.
Kad visi trīs vīri parādījās redzeslokā, nebija nekādas vajadzības kādam stāstīt, ka ceļojums ir beidzies. Viņi saprata. No gaidītājiem vienīgi Iza un Eila bija redzējušas alu, un vienīgi Iza to spēja novērtēt; viņa bija droša, ka Brūns alu gribēs. "Tagad viņš nevarēs likt Eilai aiziet," Iza domāja. "Ja nebūtu viņas, Brūns būtu pagriezies atpakaļ, pirms vēl mēs būtu to atradušas. Eilas totēmam jābūt varenam un ari panākumus nesošam. Viņa mums pat nesīs veiksmi." Iza paskatījās uz mazo meiteni sev blakus, nedomājot par satraukumu, ko tā bija izraisījusi. "Bet, ja viņai ir tāda veiksme, kāpēc meitene bija pazaudējusi savus ļaudis?" Iza pakratīja galvu. "Garu ceļi nav izdibināmi."
Brūns arī lūkojās uz bērnu. Ieraudzījis Izu un meiteni, viņš atcerējās, ka tieši Iza bija tā, kas viņam pastāstīja par alu, bet viņa to nekad nebūtu ieraudzījusi, ja nebūtu gājusi meklēt Eilu. Vadonis bija neapmierināts, kad ieraudzīja bērnu vienu pašu aizklīstam projām; viņš bija visiem licis gaidīt. Tomēr, ja viņa nebūtu bijusi tik nepaklausīga, viņš nebūtu atradis alu. Kāpēc gariem vajadzēja viņu turp aizvest pirmo? Moguram bija taisnība, viņam vienmēr bija taisnība - garus nesaniknoja Izas līdzjūtība, nesatrauca tas, ka Eila atradās kopā ar viņiem. Tad jau drīzāk tie bija viņai labvēlīgi.
Brūns pameta acis uz kroplo vīru, kuram vajadzēja kļūt par vadoni viņa vietā. "Mums ir laimējies, ka mans brālis ir mūsu mogurs. Savādi," viņš prātoja, "es jau ilgu laiku esmu domājis par viņu kā par moguru, kopš bijām bērni." Brūns mēdza domāt par Krebu kā par savu brāli, kad bija jauns un izmisīgi centās apgūt paškontroli, kas bija nepieciešama klana vīrietim, jo sevišķi tam, kuram bija jākļūst par vadoni. Viņa vecākais brālis bija izcīnījis pats savu ciņu pret sāpēm un izsmieklu, tāpēc ka nespēja medīt, un viņš, šķiet, saprata Bruņu, kad tam bija smagi. Kroplā vīra maigajam skatienam pat toreiz bija nomierinošs rezultāts, un Brūns vienmēr jutās labāk, kad Krebs apsēdās viņam blakus un mierināja ar savu kluso izpratni.
Visi vienai sievietei dzimušie bērni skaitījās brāļi un māsas, tomēr tikai viena dzimuma bērni uzrunāja cits citu intīmajā brāļa vai māsas vārdā - un arī vienīgi tad, kad bija mazi vai īpaši retos tuvības mirkļos. Vīriešiem nebija māsu, tāpat kā sievietēm nebija brāļu. Krebs bija Bruņa ciltsbrālis un brālis; Iza bija vienīgi ciltsmāsa, un viņai nebija māsu.
Bija laiks, kad Brūnam bija žēl Kreba, bet cieņā pret šī vīra zināšanām un spēku viņa ciešanas jau sen bija aizmirstas. Vadonis bija gandrīz vispār pārstājis uzlūkot to kā vīru, vienīgi kā lielo burvi, kura viedo padomu viņš bieži meklēja. Brūns nedomāja, ka tā brālis jelkad nožēloja, ka nav vadonis, bet reizēm viņš prātoja par to, vai kroplis kādreiz nožēlo, ka viņam nav sievietes un savu bērnu. Sievietes reizēm varēja būt kaitinošas, tomēr viņas bieži piedeva siltumu un mīlīgumu vīra pavardam. Krebam nekad nebija bijusi sieviete, viņš nekad neiemācījās medīt, nepazina normāla vīrieša dzīves priekus un pienākumus, bet viņš bija mogurs, īpašs Mogurs.