-Tu!
- Kāpēc ne? Viņas ir sievietes. Zēnu, ko apmācīt, nav, vismaz pagaidām nav. Vai man nepienākas mogura tiesa no katra medījuma? Es nekad neesmu prasījis visu, man nav bijusi vajadzība, taču es to varu darīt. Vai nebūtu vieglāk, ja visi mednieki man dotu visu tiesu, kas moguram pienākas, nekā uzlikt visu smagumu vienam medniekam? Tā es varētu nodrošināt Izu un meiteni. Es jau tāpat gribēju runāt ar tevi par savu pavarda vietu, kad atradām jauno alu, lai apgādātu Izu, ja vien viņu negrib kāds cits vīrs. Esmu dalījis ugunskuru ar savu ciltsmāsu jau daudzus gadus; man būs grūti kaut ko mainīt pēc tik ilga laika. Turklāt Iza palīdz man tikt galā ar artrītu. Ja viņas bērns būs meitene, es pieņemšu arī to. Ja tas būs zēns, nu… tad mēs varēsim uztraukties.
Brūns pārcilāja prātā šādu domu. "Jā, kāpēc ne? Tā būs vieglāk visiem. Bet kāpēc Krebs to grib darīt? Iza rūpēsies par viņa artrītu neatkarīgi no tā, pie kura ugunskura viņa sēž. Kāpēc gan virs viņa vecumā pēkšņi vēlas rūpēties par maziem bērniem? Kāpēc gan lai viņš uzņemtos atbildību audzināt svešu meiteni un mācīt tai, kā uzvesties? Varbūt tā viņš jūtas atbildīgs." Brūnam nepatika doma par meitenes pieņemšanu klanā - viņš gribētu, kaut šī problēma vispār nebūtu radusies, - tomēr vēl mazāk viņam patika doma, ka ar viņiem varētu dzīvot kāds svešinieks, kuru viņš nespētu kontrolēt. Varbūt bija labāk meiteni pieņemt un kārtīgi audzināt, lai izaugtu tāda, kādai jābūt sievietei. Pārējam klanam arī būtu vieglāk ar viņu dzīvot. Un, ja Krebs gribēja viņu ņemt, Brūns nespēja izdomāt nevienu iemeslu, kāpēc lai viņam to neļautu.
Bruņa žests nozīmēja negribīgu piekrišanu. - Nu labi, ja tu spēsi atklāt viņas totēmu, mēs pieņemsim viņu klanā, Mogur, un viņas varēs dzīvot pie tava pavarda, vismaz tik ilgi, līdz Izai piedzims bērns.
Pirmo reizi mūžā Brūns cerēja, ka gaidāmais bērns būs meitene, nevis zēns.
Kad lēmums bija pieņemts, Brūns sajuta atvieglojumu. Jautājums, ko darīt ar Izu, nebija licis viņam mieru jau kādu laiku, taču viņš to bija atvirzījis malā. Viņam bija daudz svarīgāki jautājumi, par ko uztraukties. Kreba priekšlikums ne vien sniedza atrisinājumu sarežģītam lēmumam, kuru Brūns bija pieņēmis kā klana vadonis, tas radīja atrisinājumu arī daudz personiskāka rakstura problēmai. Lai kā Brūns centās, jau kopš zemestrīces, kas nogalināja Izas vīru, viņš nespēja izdomāt citu alternatīvu, kā pieņemt Izu un viņas gaidāmo bērnu, un, iespējams, arī Krebu pie sava pavarda. Viņš jau bija atbildīgs par Broudu un Ebru, un tagad Ogu. Vēl vairāku cilvēku pienākšana klāt radītu nesaskaņas vienīgajā vietā, kur viņš varēja atpūsties un nedaudz mazināt savu modrību. Arī viņa sieviete droši vien nejustos pārāk laimīga.
Ebra ar savu ciltsmāsu satika pietiekami labi, taču pie viena ugunskura? Lai gan nekas netika izpausts atklāti, Brūns zināja, ka Ebra ir greizsirdīga uz Izas stāvokli. Ebra bija vadoņa sieva; vairumā klanu viņa kā sieviete būtu ieņēmusi visaugstāko stāvokli. Bet Iza bija zāļu sieva, kuras raduraksti pagātnē sniedzās nepārtrauktā linijā lidz pašām cienījamākajām, slavenākajām zāļu sievām klanā. Viņa pati ieņēma cienījamu stāvokli neatkarīgi no vīra. Kad Iza atrada meiteni, Brūns nodomāja, ka viņam būs jāpieņem ari tā. Viņam neienāca prātā, ka Mogurs varētu uzņemties atbildību ne tikai par sevi vien, bet ari par Izu un viņas bērniem. Krebs nespēja medīt, bet moguram bija citi iztikas avoti.
Atrisinājis problēmu, Brūns steidzās pie klana ļaudīm, kas nepacietīgi gaidīja, ka viņu vadonis apstiprinās to, ko paši jau bija uzminējuši. Viņš deva zīmi: "Mēs vairs tālāk neiesim, ala ir atrasta."
- Iza, - Krebs teica, viņai gatavojot vītola mizu tēju Eilai. - Es šovakar neēdīšu.
Iza atzinīgi pamāja ar galvu. Viņa zināja, ka viņš meditēs, gatavojoties ceremonijai. Viņš nekad neēda pirms meditācijas.
Klana ļaudis izvietojās pie upes, lēzenās nogāzes pakājē, kas izbeidzās pie alas. Iekams viņi nebija iesvētīti ar īpašiem rituāliem, tie nedrīkstēja ievākties alā. Lai gan nebija vēlams izskatīties pārāk ziņkārīgam, ikviens klana loceklis atrada iemeslu, lai pieietu tik tuvu, ka varētu ielūkoties alā. Sievietes, kas meklēja barību, atrada kaut ko blakus alas ieejai, bet viri sekoja sievietēm, šķietami vērojot viņas. Klans bija saspringtā, bet laimīgā noskaņojumā. Satraukums, ko viņi bija izjutuši nepārtraukti kopš zemestrīces, bija izzudis. Lai gan bija grūti ieskatīties dziļāk krēslainajā, neapgaismotajā alā, viņi redzēja diezgan, lai zinātu, ka tā ir plaša, daudz ietilpīgāka nekā viņu iepriekšējā ala. Sievietes ar sajūsmu norādīja uz rāmo kalnu strauta avotu blakus alai. Viņiem pat nevajadzēs iet pēc ūdens līdz upei. Viņi gaidīja alas ceremoniju, vienu no nedaudzajiem rituāliem, kuros sievietēm bija atvēlēta sava loma, un visiem ļoti gribējās ievākties.
Mogurs devās projām no rosīgās nometnes. Viņš gribēja sameklēt kādu ldusu vietu, kur netraucētam padomāt. Viņam soļojot gar ātri plūstošo straumi, kas steidzās, lai satiktos ar iekšzemes jūru, no dienvidiem atkal atskrēja sausa vēja pūsma, sajaucot vira bārdu. Tikai daži attāli mākoņi sabojāja vēlās pēcpusdienas kristālskaidrās debesis. Pamežs bija biezs un sulīgs; viņam vajadzēja izvēlēties ceļu, apejot šķēršļus, taču viņš tos tikpat kā neievēroja, viņš bija iegrimis domās. Troksnis blakus krūmos acumirkli atsauca viņu īstenībā. Šī bija sveša zeme, un Kreba vienīgais aizsarglīdzeklis bija resna nūja, ko viņš lietoja staigājot, taču viņa spēcīgajā rokā tā varēja kļūt par briesmīgu aizsardzības ieroci. Virs turēja to gatavībā, klausoties urkšķēšanā un rūkšanā, kas nāca no biezā pameža, un lūstošo zaru skaņās no kustīgajiem krūmiem.
Pēkšņi no biezās audzes izsprāga kāds dzīvnieks; tā lielo, spēcīgo ķermeni balstīja īsas, druknas kājas. Asi, draudīgi apakšžokļi kā ilkņi spraucās ārā dzīvnieka purna abās pusēs. Viņš atcerējās dzīvnieka nosaukumu, lai gan nekad agrāk nebija to redzējis. Meža kuilis. Mežonīgā cūka kareivīgi glūnēja uz viņu, neizlēmīgi pamīdījās, tad, ignorējot viņu un ar purnu rakņājot mīksto zemi, devās atpakaļ krūmos. Krebs atviegloti nopūtās un turpināja iet lejup pa upi. Viņš apstājās šaurā smilšu krastā, izklāja ādu, nolika uz tās alu lāča galvaskausu un apsēdās ar seju pret to. Vīrs izdarīja dažus formālus žestus, lūdzot Lielajam Lācim palīdzību, pēc tam atbrīvoja prātu no visa liekā, atstājot vien domas par bērniem, kuru totēmi bija jānoskaidro.
Krebu vienmēr bija saistījuši bērni. Bieži, sēžot klana vidū, šķietami aizdomājies, viņš vēroja bērnus, viņiem to nenojaušot. Viens no mazuļiem bija robusts, dūšīgs zēns, apmēram pusgadu vecs, tas bija uzstājīgi kliedzis piedzimstot un vēl daudz reižu kopš tā brīža, īpaši, kad gribēja, lai to pabaro. Jau no paša sākuma Borgs pastāvīgi bakstīja ar degunu māti, meklējot viņas mīkstās krūtis, līdz atrada krūtsgaliņu, un ēdot labsajūtā izdeva vieglas, rūcošas skaņas. Tas Krebam atgādināja meža kuili, kuru viņš tikko bija vērojis, kā tas rūcot rakņājās ar snuķi mīkstajā zemē, un viņš pasmaidīja. Meža kuilis bija cienījams dzīvnieks. Tas bija gudrs, ļaunie ilkņi varēja nodarīt lielu postu, ja zvēru satracināja, bet īsās kājas spēja pārvietoties ar apbrīnojamu ātrumu, ja tas nolēma uzbrukt. Neviens mednieks neizturētos ar nicinājumu pret šādu totēmu. Un šai jaunajai vietai tas būs noderīgs; tā gars labprāt atpūtīsies jaunajā alā. Tas būs Meža Kuilis, viņš nolēma, pārliecināts, ka zēna totēms pats bija parādījies, lai atgādinātu burvim par sevi.