Mogurs jutās apmierināts ar izvēli un pievērsās otram mazulim. Ona, kuras māte bija zaudējusi savu vīru zemestrīcē, piedzima neilgi pirms lielās nelaimes. Vorns, viņas četrgadīgais ciltsbrālis, tagad bija palicis vienīgais vīrieša cilvēks pie ugunskura. "Agai drīz vien būs vajadzīgs cits vīrietis," burvis prātoja, "kas rūpētos arī par Abu, sievietes veco māti. Bet tās jau bija Bruņa rūpes; man jādomā par Onu, nevis par viņas māti."
Meitenēm vajadzēja maigākus totēmus; tie nedrīkstēja būt stiprāki par vīriešu totēmiem, citādi tie aizbaidītu apaugļojošo būtību un sieviete nespētu dzemdēt bērnus. Viņš domāja par Izu. Daudzu gadu garumā Izas vira totēmam bija pārāk grūti pārvarēt viņas stepju antilopi - bet vai tā bija? Mogurs bieži par to domāja. Iza zināja vairāk burvestību, nekā daudzi cilvēki nojauta, un viņa nebija laimīga ar vīrieti, kuram tika atdota. Tomēr Mogurs viņu par to nenosodīja, nekādā ziņā. Viņa vienmēr bija uzvedusies kārtīgi, taču spriegums viņu starpā bija acīmredzams. "Nu, tagad vīrs ir aizgājis," Krebs domāja. "Mogurs būs viņas apgādnieks, ja ne vīrietis."
Kā Izas mātes dēls viņš nekad nevarētu būt tās vīrietis, tas būtu pretrunā ar tradīcijām, bet viņš jau sen bija zaudējis vēlmi pēc sievietes. Iza bija labs biedrs, viņa bija tam gatavojusi ēdienu un aprūpējusi daudzus gadus, un ap pavardu tagad varētu valdīt patīkamāka gaisotne, iztrūkstot nepārtrauktam klusinātam naidam. Eila to vēl vairāk uzlabotu. Krebu pāršalca viegls siltums, atceroties meitenes pastieptās rociņas, lai apkamptu viņu. "Pēc tam," viņš pie sevis noteica, "tagad Ona."
Ona bija kluss, apmierināts bērns, kas bieži nopietni lūkojās viņā ar savām lielajām, apaļajām acīm. Meitene visu vēroja ar klusu interesi, neko nepalaižot garām, vismaz tā šķita. Viņa prātā uzplaiksnīja pūces attēls. Par stipru? Pūce ir plēsējs, taču tā medī tikai mazus dzīvnieciņus. Ja sievietei ir stiprs totēms, viņas vīrieša totēmam vajadzēja būt daudz spēcīgākam. Neviens vīrietis ar vāju aizsardzību nespētu rūpēties par sievieti ar pūces totēmu, taču, iespējams, viņai būs vīrietis ar spēcīgu aizsardzību. "Tātad Pūce," viņš izlēma. "Visām sievietēm ir vajadzīgi viri ar spēcīgiem totēmiem. Vai tāpēc man nekad nav piederējusi neviena sieviete?" Krebs domāja. Cik lielu aizsardzību spēj sniegt briedis? Izas dzimšanas totēms ir spēcīgāks. Krebs jau daudzus gadus nebija iedomājies par maigo, kautrīgo briedi kā savu totēmu. Ari tas bija sastopams šajos biezajos mežos, viņš pēkšņi atcerējās. Burvis bija viens no nedaudzajiem, kuram piederēja divi totēmi: Kreba totēms bija Briedis, Mogura - Lielais Lācis.
Ursus Spēlaeus, alu lācis, milzīgais veģetārietis, kas pilnā augumā bija gandrīz divreiz lielāks par saviem visēdājiem brālēniem, noaudzis ar biezu kažoku, gigantisks, trīsreiz smagāks par tiem; lielākais jebkad redzētais lācis parasti bija grūti sadusmojams. Tomēr reiz kāda tramīga lācene uzbruka neaizsargātam, kroplam zēnam, kurš, klejojot aizdomājies, bija piegājis pārāk tuvu lāču mazulim. Zēna māte atrada dēlu saplosītu un asiņojošu, ar izplēstu aci un pusi sejas un atgrieza viņam dzīvību. Viņa amputēja zēnam nevajadzīgo paralizēto roku zem elkoņa, ko bija sašķaidījis milzīgā radījuma ārkārtīgais spēks. Drīz pēc tam iepriekšējais mogurs izvēlējās sakropļoto un rētām klāto zēnu par savu mācekli un stāstīja viņam, ka Ursus bija viņu sameklējis, pārbaudījis un novērtējis kā derīgu, un paņēmis zēna aci par zīmi, ka ir paturējis Krebu savā aizbildniecībā. Viņam tika teikts, ka rētas jānēsā ar lepnumu, tās ir viņa jaunā totēma zīmes.
Ursus nekad neļāva savam garam iekļūt sievietē, lai radītu bērnu; Alu Lācis piedāvāja savu aizsardzību tikai pēc pārbaudījuma. Izvēlējās tikai dažus; vēl mazāks skaits izdzīvoja. Acs bija dārga cena, taču Krebs nenožēloja. Viņš bija īpašs mogurs. Nevienam burvim nekad nebija bijis tik milzīgs spēks kā viņam, un Krebs bija pārliecināts, ka šo spēku viņam bija dāvājis Ursus. Un nu Mogurs lūdza savam totēmam palīdzību.
Satvēris amuletu, viņš lūdza Lielā Lāča Garu parādīt tā totēma garu, kas aizsargāja pie Citiem dzimušo meiteni. Šis bija īsts Mogura spēju pārbaudījums, un viņš nebūt nebija pārliecināts, ka ziņa nonāks līdz viņam. Viņš koncentrējās uz bērnu un to mazumiņu, ko viņš par to zināja. "Meitene ir bezbailīga," viņš domāja. Viņa atklāti izrādīja savu pieķeršanos viņam, nejūtot bailes ne no viņa, ne klana kritikas. Neparasti meitenei; meitenes bieži slēpās mātēm aiz muguras, ja tuvumā atradās Mogurs. Viņa bija zinātkāra un ātri mācījās. Burvja prātā sāka veidoties attēls, bet viņš to aizgainīja. "Nē, tā nav tiesa, viņa ir sieviete, tas nav sievietes totēms." Viņš attīrīja prātu un mēģināja vēlreiz, bet attēls atgriezās. Mogurs nolēma ļaut tam parādīties; varbūt tas ved kaut kur tālāk.
Krebs iztēlojās lauvu baru slinki sildāmies atklāto stepju karstajā saulē. Vēl tur bija divi lauvu mazuļi. Viens rotaļājoties lēca garajā, izkaltušajā zālē, ziņkāri bakstīdams degunu sīko grauzēju alās un rūkdams iedomātā uzbrukumā. Tā bija maza lauvenīte; tā bija viņa, kura izaugs par lauveni, galveno bara mednieci; tā būs viņa, kas nesīs nogalināto medījumu savam lauvu tēviņam. Mazulis pielēkšoja lauvu tēvam ar pinkainām krēpēm un centās iesaistīt to rotaļā. Lauvēns bezbailīgi pasniedzās un ar ķetnu uzsita pa pieaugušā kaķa masīvo purnu. Tas bija maigs pieskāriens, gandrīz glāsts. Varenais lauva nostūma mazo zemē un, pieturot ar smago ķetnu, sāka mazgāt lauvēnu ar savu garo, raupjo mēli. "Alu lauvas audzina savus mazuļus ar mīlestību un ari ar disciplīnu," viņš nodomāja, prātodams, kāpēc pie viņa atnākusi šī aina ar lielo kaķu mājas idilli.
Mogurs centās atbrīvot prātu no šīs ainas, vēlreiz mēģināja koncentrēt uzmanību uz meiteni, taču aina neizzuda.
- Ursus, - viņš pamāja, - Alu Lauva? Tas nevar būt. Sievietei nevar būt tik spēcīgs totēms. Kurš gan viņai derēs par vīru?
Nevienam vīram viņa klanā nebija Alu Lauvas totēma, tāds vispār bija tikai nedaudziem no visiem klaniem. Viņš iztēlojās slaido, kaulaino bērnu, taisnās rokas un kājas, plakano seju ar plato, izvirzīto pieri, bālu un izbalējušu; pat viņas acis bija pārāk gaišas. "Viņa būs neglīta sieviete," Mogurs pie sevis nodomāja. "Kurš virs gan viņu gribēs?" Viņam iešāvās prātā doma par paša neglītumu, par to, kā sievietes bija vairījušās no viņa, īpaši, kad viņš bija jaunāks. Varbūt meitene vispār nedabūs sev vīrieti, tai būs vajadzīga stipra totēma aizsardzība, ja viņa vēlēsies nodzīvot dzīvi bez vīrieša, kas to sargātu. Bet Alu Lauva? Viņš mēģināja atcerēties, vai klanā ir bijusi kāda sieviete ar lielo kaķi kā totēmu.
Īstenībā viņa nepieder klanam, Krebs sev atgādināja, un nebija nekādu šaubu, ka meitenei bija spēcīga aizsardzība, citādi viņa nebūtu dzīva. Lauva būtu meiteni nogalinājis. Doma viņa prātā sāka noskaidroties. Alu lauva! Viņš bija tai uzbrucis, taču nenogalināja meiteni… bet vai bija uzbrucis? Vai tas nebija viņas pārbaudījums? Pēc tam prātā iešāvās vēl kāda doma, un ledaina apskaidrība kāpa augšup pa Kreba mugurkaulu. Visas šaubas pagaisa no prāta. Viņam vairs nebija nekādu šaubu. "Pat Brūns to nespēs apšaubīt," viņš nodomāja. Lauva bija iezīmējis meiteni ar četrām paralēlām vagām uz kreisās ciskas, ar rētām, kuras viņai būs jānēsā visu atlikušo mūžu. Iesvētot kādu jaunekli vīra kārtā, ceremonijas laikā Mogurs bija ieskrāpējis uz viņa ķermeņa totēmu: Alu Lāča zīme bija četras paralēlas līnijas, uzvilktas uz ciskas!
Vīrietim tās tiek uzvilktas uz labās ciskas; bet viņa ir sieviete, un zīmes ir tādas pašas. Protams! Kā viņš to nebija sapratis jau ātrāk? Lauva zināja, ka klanam viņu būs grūti pieņemt, tāpēc tas iezīmēja meiteni pats, taču tik skaidri, lai nevienam nerastos šaubas. Un tas apzīmēja viņu ar klana totēma zīmēm. Lauva gribēja, lai klans zina. "Tas grib, lai meitene dzīvo ar mums. Viņš paņēma meitenes cilvēkus, lai viņai būtu jādzīvo ar mums. Kāpēc?" Burvi uztrauca neomulīga izjūta, tā pati izjūta, ko viņš bija pārdzīvojis pēc rituāla dienā, kad viņi bija meiteni atraduši. Ja viņš būtu pratis šo izjūtu nosaukt vārdā, viņš to dēvētu par priekšnojautu, tomēr par tādu, kurai piejauktas dīvainas, kaitinošas cerības.