Viņa tikai garāmejot bija iedomājusies par Kruga ugunskuru. Ika, tā sieva un Borga māte, bija atklāta un draudzīga sieviete. Tur jau bija tā nelaime - viņi abi bija tik jauni un Iza nekad nebija varējusi saprasties ar Dorvu, veco vīru, bijušo Ikas mātes viru, kas dzīvoja pie viņu ugunskura.
Atlika Brūns, un viņa pat nevarēja būt šī vira otrā sieviete pie viņa ugunskura; tas bija viņas ciltsbrālis. Nebūtu jau svarīgi, viņai bija pašai savs stāvoklis. Viņa vismaz nebija kā tā nabaga vecā sieva, kas beidzot atrada ceļu uz garu pasauli zemestrīces laikā. Šī sieviete bija ienākusi no cita klana, viņas vīrietis jau sen bija miris, viņai nebija neviena bērna, un viņa tika bīdīta no viena ugunskura uz citu, vienmēr kā nasta; sieviete bez stāvokļa, bez vērtības.
Tomēr iespēja, ka varētu dzīvot pie viena pavarda ar Krebu, ka viņš varētu par viņu gādāt, sievietei nebija ienākusi prātā. Klanā nebija cilvēka, kuru viņa mīlētu vairāk, - ne vīrieša, ne sievietes. "Un viņam patīk Eila," viņa nodomāja, "esmu par to pārliecināta. Ideāla situācija, ja vien man nebūs puika. Zēnam jādzīvo ar vīru, kas viņu varētu mācīt par mednieku, bet Krebs nespēj medīt."
"Es varētu iedzert zāles, lai bērnu pazaudētu," Iza brīdi pārdomāja. "Tad es būtu droša, ka puika man nebūs." Viņa paplikšķināja sev pa vēderu un pakratīja galvu. "Nē, ir par vēlu, var rasties sarežģījumi." Viņa saprata, ka grib bērnu, un, lai gan viņai bija daudz gadu, grūtniecība noritēja bez problēmām. Bija izredzes, ka bērns būs normāls un veselīgs, un bērni bija pārāk vērtīgi, lai tik viegli no tiem atteiktos. "Es palūgšu savam totēmam vēlreiz, lai bērns būtu meitene. Viņš zina, ka visu laiku esmu gribējusi meiteni. Es apsolīju, ka rūpēšos par sevi, lai bērns, kuru viņš man ļāva ieņemt, būtu veselīgs, ja vien Gars gādās, lai tā būtu meitene."
Iza zināja, ka sievietēm viņas gados tas varēja radīt problēmas, tāpēc ēda barību un lietoja zāles, kas palīdz grūtām sievām. Lai gan pati nekad nebija bijusi stāvoklī, zāļu sieva zināja vairāk par grūtniecību, dzemdībām un bērnu auklēšanu nekā vairums sieviešu. Viņa bija palīdzējusi laist pasaulē visus klana bērnus un nodeva savas zināšanas kopā ar dziedināšanu tālāk sievām. Taču bija kāda burvestība, ko meita pārmantoja tieši no mātes un kas bija tik slepena, ka Iza būtu drīzāk nomirusi nekā kādam to atklājusi, jo mazāk vīrietim. Jebkurš vīrietis, to atklājis, nekad neļautu to lietot.
Noslēpums tika saglabāts tikai tāpēc, ka neviens - ne vīrietis, ne sieviete - neizprašņāja zāļu sievu par viņas burvestībām. Paradums izvairīties no tiešiem jautājumiem bija tik sens, ka jau bija kļuvis par tradīciju, gandrīz vai likumu. Viņa būtu dalījusies savās zināšanās, ja kāds būtu izrādījis interesi, taču Iza nekad nerunāja par savu īpašo maģiju, jo, ja kādam vīrietim ienāktu prātā viņu par to iztaujāt, viņa nespētu izvairīties no atbildes - neviena sieviete nedrīkstēja izvairīties no atbildes vīrietim. Klana cilvēkiem nebija iespējams melot. Viņu sazināšanās veids, kas bija atkarīgs no sīkākās nianses vai tik tikko pamanāmām izmaiņām izteiksmē, žestos un pozās, ļāva jebkuru šādu mēģinājumu tūliņ atklāt. Viņiem pat nepastāvēja tāds jēdziens - meli; vienīgais, ko viņi atļāvās, bija atturēšanās no runāšanas, bet tas tūdaļ bija pamanāms, lai gan bieži pieļaujams.
Iza nekad nepieminēja maģiju, ko bija iemācījusies no mātes, bet viņa to izmantoja. Šī maģija kavēja ieņemšanu, traucēja virieša totēma garam iekļūt viņas mutē, lai dotu dzīvību bērnam. Viņas vīrietim nekad nebija ienācis prātā pavaicāt Izai, kāpēc viņai nebija bērna. Iza pieļāva, ka viņas totēms sievietei bija par spēcīgu. Vīrs bieži atgādināja par to Izai un žēlojās citiem vīriem, ka šis fakts ir par iemeslu tam, ka viņa totēms nav spējīgs ņemt virsroku. Iza lietoja zālītes, lai aizkavētu ieņemšanu, jo gribēja apkaunot savu vīru. Viņa gribēja, lai klana ļaudis un vīrs pats domātu, ka viņa totēma apaugļojošais elements ir par vāju, lai uzveiktu viņas aizsardzību, kaut arī viņš sievu sita.
Viņš sita, droši vien lai piespiestu viņas totēmu pakļausit, tomēr Iza zināja, ka viņam tas patika. Sākumā viņa cerēja, ka vīrs viņu atdos citam vīrietim, ja tai nedzims bērni. Viņa ienīda lepno lielībnieku, vēl pirms bija tam atdota, un, uzzinājusi, kas būs viņas vīrs, Izai neatlika nekas cits kā izmisumā pieglausties mātei. Māte spēja vienīgi mierināt, jo viņai šajā jautājumā nebija lielākas teikšanas kā meitai. Tomēr vīrs viņu neatdeva projām. Iza bija zāļu sieva un kā sieviete ieņēma augstāko stāvokli klanā, un valdīšana pār viņu sniedza tam vīrišķības izjūtu. Kad viņa totēma spēks un vīrišķība tika apšaubīta, jo sieva nespēja dzemdēt bērnu, to kompensēja viņa fiziskā vara pār sievieti.
Lai gan sišana tika atļauta cerībā, ka tās rezultātā piedzims bērns, Iza juta, ka Brūnam tas nepatīk. Viņa bija pārliecināta - ja Brūns tobrīd būtu bijis vadonis, viņa netiktu atdota tam vīrietim. Brūns domāja, ka vīrietis nevar pierādīt savu vīrišķību, ņemot virsroku pār sievieti. Sievietēm nebija citas iespējas, kā vien pakļauties. Tas bija vira necienīgi - cīnīties ar vājāku pretinieku vai ļauties, lai to sadusmo sieviete. Vīrieša pienākums bija komandēt sievietes, uzturēt kārtību, medīt un apgādāt, apvaldīt savas jūtas un neizrādīt sāpju pazīmes ciešot. Sievieti drīkstēja iedunkāt, ja viņa bija slinka vai nepaklausīga, taču ne aiz dusmām vai aiz prieka, vienīgi lai sauktu viņu pie kārtības. Lai gan daži vīri sita sievietes biežāk nekā citi, tikai nedaudzi to darīja regulāri. Vienīgi Izas vīram tas bija kļuvis par paradumu.
Kad viņu pavardam pienāca klāt Krebs, vīrs vēl mazāk vēlējās atdot Izu. Iza bija ne vien zāļu sieva, viņa bija sieviete, kas gatavoja ēdienu Moguram. Ja Iza pamestu ugunskuru, to darītu ari Mogurs. Viņas virs ticēja - pārējie klana ļaudis domāja, ka viņš mācās lielā burvja noslēpumus. īstenībā Krebs nebija vairāk kā laipns visu to laiku, kamēr viņi dzīvoja pie viena ugunskura, un daudzos gadījumos neturēja par vajadzīgu pat ievērot viru. īpaši tajās reizēs, Iza bija pārliecināta, kad ieraudzīja kādu sevišķi spilgtu sasitumu.
Kaut arī viņu sita, Iza turpināja izmantot savu zāļu maģiju. Kad sieviete atklāja, ka ir grūta, viņa padevās liktenim. Kāds no gariem beidzot bija uzvarējis viņas totēmu un maģiju. Iespējams, ka vīra; taču, ja viņa totēma dzīvības princips beidzot bija ņēmis virsroku, Iza prātoja, kāpēc gan gars viņu pameta, kad sabruka ala? Viņa loloja vēl pēdējo cerību. Viņa vēlējās meitu, meiteni, kas mazinātu vira no jauna iegūto cieņu, un meiteni, kas turpinātu zāļu sievas līniju, lai gan viņa jau bija sagatavojusies pati noslēgt šo līniju, nevis dzemdēt bērnu, dzīvojot ar savu vīru. Ja viņa dāvātu dzīvību zēnam, vīrs būtu pilnībā attaisnots; meitene tomēr liktu vēl kaut ko vēlēties. Tagad Iza vēl vairāk vēlējās meiteni - nevis lai noliegtu sava mirušā vīra pēcnāves prestižu, bet lai tā ļautu viņai dzīvot ar Krebu.
Iza nolika savu zāļu somu un palīda zem ādas blakus mierīgi guļošajam bērnam. "Eilai gan ir paveicies," Iza domāja. "Ir atrasta jauna ala, un viņai atļaus palikt pie manis, un mēs dzīvosim pie Kreba ugunskura. Varbūt viņas laime ari man atnesīs meitu." Iza aplika Eilai roku un cieši pieglaudās viņas mazajam, siltajam ķermenītim.
Nākamajā rītā pēc brokastīm Iza pamāja ar roku meitenei, un abas devās augšup gar upi. Soļojot gar ūdens malu, zāļu sieva meklēja pazīstamus augus. Pēc kāda brīža Iza otrpus upes ieraudzīja klajumu un devās turp. Atklātajā laukā auga daži augi, apmēram pēdu augsti, ar blāvi zaļām lapām, piestiprinātām pie gariem stublājiem, kuru galotnes rotāja nelieli, blīvi saauguši zaļu ziedu čemuri. Iza izraka balandas ar sarkanām saknēm un devās uz purvaino vietu blakus snaudošajam, sastingušajam ūdenim, kur atrada ziemcietīgās kosu papardes, bet vēl tālāk uz augšu - ziepjusakni. Eila sekoja viņai un ar interesi vēroja, vēlēdamās, kaut spētu ar sievieti sarunāties. Meitenes galva bija pilna ar jautājumiem, kurus viņa nespēja izteikt.