Viņas devās atpakaļ uz nometni, un Eila vēroja, kā Iza piepilda cieši sapītu grozu ar ūdeni un ieliek tajā stiebrainās papardes un karstos akmeņus no ugunskura. Eila tupēja blakus Izai, kamēr tā ar asu akmens šķembu izgrieza apli no ādas, kurā bija nesusi meiteni. Lai gan miksta un padevīga, ar taukiem apstrādātā āda bija izturīga, tomēr akmens nazis to sagrieza viegli. Ar citu akmens instrumentu, kura gals bija noasināts, Iza izdūra vairākus caurumus gar apļa malu. Pēc tam viņa savija virvē kāda neliela krūma cieto, stiegraino mizu, izvēra to cauri caurumiem un stingri savilka, tā iegūstot kuli. Ar ātru naža vēzienu - to viņai bija izgatavojis Drūgs, un tas Izai bija dārgs - viņa nocirta gabalu garās auklas, kas saturēja sievietes apmetni, vispirms noņēmusi ar to mēru Eilas apkaklei. Viss process aizņēma tikai dažus mirkļus.
Kad ūdens vārāmajā grozā sāka burbuļot, Iza paņēma visus pārējos savāktos augus kopā ar ūdensnecaurlaidīgo klūgu bļodu un devās atpakaļ pie upes. Viņas soļoja gar krastu, līdz nonāca vietā, kur tas lēzenā slīpumā izlīdzinājās ar upi. Sameklējusi apaļu akmeni, kuru varēja ērti noturēt rokā, Iza saberza ziepjusakni un iejauca ūdeni šķīvjveida iedobumā, kas bija izveidojies lielā, plakanā akmenī upes krastā. Sakne uzputojās bagātīgos ziepju burbuļos. Izņēmusi no ielocēm akmens rīkus un citus sīkus priekšmetus, Iza atsēja saiti un noņēma savu apmetni. Viņa pārslidināja pāri galvai amuletu un rūpīgi nolika to pašā virsū.
Eila bija priecīgi satraukta, kad Iza paņēma meiteni aiz rokas un veda uz upi. Viņai patika ūdens. Pēc kārtīgas saslapināšanās Iza pacēla meiteni, nosēdināja uz klints un ieziepēja no galvas līdz kājām, arī salipušos, savēlušos matus. Iegremdējusi meiteni vēsajā ūdenī, sieviete izdarīja kādu kustību un aizmiedza acis. Eila nesaprata kustību, taču atdarināja Izu. Sieviete atzinīgi pamāja, un meitene saprata, ka sieviete vēlas, lai viņa aizver acis. Bērns sajuta, kā viņa galva tiek noliekta uz priekšu un tai uzlej silto šķidrumu no paparžu bļodas. Meitenei niezēja galva, un Iza bija tajā pamanījusi rāpojam sīkus parazītus. Sieviete iesmērēja galvā no kosu papardēm iegūto šķidrumu pret utīm. Pēc atkārtotas skalošanas vēsajā upē Iza saberza balandas sakni kopā ar lapām un ieputoja to meitenei matos. Sekoja pēdējā iegremdēšana, pēc tam Iza veica tādu pašu skalošanas procedūru ar sevi, kamēr meitene spēlējās ūdenī.
Kad abas sēdēja krastā, ļaujot, lai saule tās nožāvē, Iza ar zobiem noplēsa no zara mizu un ar to centās abām atmudžināt sapinkājušos matus. Viņa bija pārsteigta, cik mīksti un zīdaini bija Eilas gandrīz baltie mati. "Protams, neparasti," Iza nodomāja, "bet diezgan skaisti.
Tas īstenībā ir labākais meitenē." Viņa nemanāmi to aplūkoja. Lai gan saulē iededzis, bērns vēl aizvien bija gaišāks par viņu, un Iza nosprieda, ka vājā, bālā, mazā meitene ar gaišajām acīm ir apbrīnojami neglīta. Neparasta izskata cilvēki; nav šaubu, ka viņi ir cilvēki, bet tik neglīti. Nabaga bērns. Kā gan viņa atradīs sev vīrieti?
"Ja Eila neatradīs vīrieti, kā viņa varēs iegūt sev kādu stāvokli? Ar viņu var notikt tāpat kā ar to veco sievieti, kas nomira zemestrīces laikā," Iza domāja. "Ja viņa būtu mana īstā meita, tad arī viņai būtu savs stāvoklis. Interesanti, vai es varētu Eilai iemācīt kādu ārstēšanas burvestību. Tas viņai piešķirtu zināmu vērtību. Ja man būs meitene, es varēšu mācīt tās abas; bet, ja man būs zēns, nebūs nevienas sievietes, kas turpinātu manu māku. Klanam kādu dienu ievajadzēsies jaunu zāļu sievu. Ja Eila apgūtu šo noslēpumu, klans varētu to pieņemt - kāds vīrs varbūt pat gribētu ņemt meiteni par sievu. Viņu pieņems klanā; kāpēc viņa nevarētu būt mana meita?" Iza jau domāja par meiteni kā par savējo, un šīs pārdomas iesēja sēklu jaunai idejai.
Viņa palūkojās augšup, ieraudzīja, ka saule bija pakāpusies daudz augstāk, un saprata, ka ir jau vēls. "Man jāpabeidz meitenes amulets un jāsāk gatavot no saknes dzērienu," Iza runāja pie sevis, pēkšņi atcerējusies savus pienākumus.
- Eila, - viņa pasauca meiteni, kas atkal bija aizklīdusi pie upes. Meitene skriešus metās šurp. Apskatījusi tās kāju, Iza redzēja, ka ūdens bija atmiekšķējis kreveles, taču kāja dzija labi. Steidzīgi ietinusies apmetnī, Iza veda bērnu uz kraujas malu, bet vispirms apstājās, lai paņemtu savu rokamo lāpstiņu un nelielo kulīti, ko bija izgatavojusi. Sieviete bija ievērojusi sarkanas zemes pleķi netālu no tās vietas, kur viņi bija apstājušies, pirms Eila parādīja alu. To sasniegušas, Iza bakstīja zemē ar nūjiņu, kamēr atšķēla dažas nelielas sarkana okera pikas. Pacēlusi dažus nelielus gabaliņus, viņa tos sniedza Eilai. Meitene skatījās uz tiem, nebūdama droša, kas no viņas tiek gaidīts, tad uzmanīgi pieskārās vienam. Iza paņēma nelielo zemes gabaliņu, ielika to kulē un kuli iebāza ielocē. Pirms došanās atpakaļ Iza pārlaida skatienu plašajai ainavai un lejā līdzenumā ieraudzīja kustamies mazus cilvēciņus. Mednieki bija devušies ceļā agri no rīta.
Pirms daudziem gadu simtiem vīrieši un sievietes, daudz primitīvāki par Bruņu un viņa pieciem medniekiem, iemācījās cīnīties ar četrkājainajiem plēsējiem par medījumu, vērojot un atdarinot to metodes. Viņi, piemēram, noskatījās, kā vilki kopīgiem spēkiem spēj pieveikt upuri, kas ir daudz reižu lielāks un krietni spēcīgāks par pašiem. Laika gaitā, nagu un zobu vietā izmantojot darbarikus un ieročus, pirmatnējie ļaudis saprata, ka sadarbojoties ari viņi spēj nomedīt milzīgos zvērus, kas ganās tuvākajā apkaimē. Tas bīdīja viņus pa garo evolūcijas ceļu.
Līdz ar nepieciešamību pēc klusuma, lai neizbiedētu medījumu, kuram tie dzina pēdas, šie ļaudis izdomāja medību signālus, kas bija daudz sarežģītākas roku zīmes un žesti nekā tie, kurus izmantoja, lai izteiktu citas vajadzības un vēlmes. Brīdinājuma signāliem izmainījās skaņas augstums un tonis, lai varētu ietvert lielāku informācijas apjomu. Lai gan tā ciltskoka atzara rīcībā, kas noveda līdz klana ļaudīm, nebija pietiekami attīstīta balss mehānisma, lai to pilnveidotu līdz sarunu valodai, tas tomēr nemazināja viņu spējas medīt.
Seši viri devās ceļā ar pirmo gaismiņu. No savas izdevīgās pozīcijas netālu no kraujas malas viņi vēroja sauli, kas sūtīja savus starus izlūkos kā skautus un lika tiem uzmanīgi pārrāpties pāri zemes malai un tad izplesties visā savā dienas varenībā. Uz ziemeļaustrumiem plats smalku smilšmāla putekļu mākonis klāja brūnu, pinkainu, viļņveidīgi kustīgu masu, kurā iezīmējās izliektas, melnas smailes; aiz bizonu bara, kas lēni virzījās uz priekšu, apgānot zeltaini zaļo ieleju, palika plata nobradātas zemes sliede bez mazākām veģetācijas pazīmēm. Sieviešu un bērnu nekavēti, mednieki ātri veica attālumu līdz stepei.
Atstājuši aiz sevis kalna pakāji, vīri turpināja ceļu zemi deldējošā lēnā riksī, tuvojoties baram pret vēju. Pienākuši tuvāk, tie noliecās garajā zālē un vēroja milzīgos zvērus. Gigantiski uzkumpuši pleci, kas virzienā uz aizmuguri sānu daļā sašaurinājās, balstīja maslvas, ar vilnu noaugušas galvas un milzīgus, melnus ragus, kuri pieaugušajiem dzīvniekiem stiepās krietna jarda garumā. Daudzgalvainā, cieši sablīvētā bara visuresošā sviedru smaka cirtās vīriem nāsis, un zeme no tūkstošiem nagu dimdoņas vibrēja.