Kamēr Zūgs un Dorvs klejoja pa kalnu nogāzēm un medīja ar lingu, sievietes meklēja ēdamo turpat teritorijā, un kārdinošais gatavotā ēdiena aromāts rosināja medniekos ēstgribu. Viņas saprata, ka medības ir darbs, kas rada izsalkumu. Vīriem nebija ilgi jāgaida.
Pēc maltītes vīri atpūtās, pilni apmierinājuma, atstāstot satraucošo medību notikumus par prieku sev un patikšanu Zūgam un Dor- vam. Brouds, starojot savā jaunajā stāvoklī un uzklausot jauno līdzinieku sirsnīgos apsveikumus, ievēroja, ka Vorns lūkojas uz viņu nekaunīgā apbrīnā. Līdz tam ritam Brouds un Vorns atradās līdzīgā stāvokli, un Vorns bija viņa vienīgais vīriešu kārtas biedrs starp klana bērniem, kopš Gūvs bija kļuvis par viru.
Brouds atcerējās, kā pats bija grozījies mednieku tuvumā, kas tikko bija atgriezušies no medībām, tieši tā, kā to darīja Vorns. Nu viņam vairs nevajadzēs stāvēt malā vīru neievērotam, aizrautīgi klausoties, kā tie stāsta savus piedzīvojumus; viņam vairs nevajadzēs paklausīt mātes un pārējo sieviešu pavēlēm, kad tās sauks viņu palīdzēt. Nu viņš ir mednieks, virs. Līdz vīra stāvoklim viņu šķīra vienīgi beigu ceremonija, un tā būs daļa no alas rituāla, kas iespiedīsies atmiņā un padarīs to par īpaši veiksmīgu.
Kad tas notiks, viņš ieņems viszemāko stāvokli starp vīriem, taču Broudu tas neuztrauca. Tas mainīsies - viņa vieta ir noteikta jau iepriekš. Viņš bija vadoņa sievietes dēls; kādu dienu vadoņa apmetnis tiks viņam. Vorns reizēm bija īsta sodība, bet tagad Brouds varēja atļauties būt augstsirdīgs. Viņš piegāja pie četrgadīgā zēna, nemanot, kā Vorna acis iedegās dedzīgā aicinājumā, redzot tuvojamies jauno mednieku.
- Vorn, man šķiet, tu jau esi pietiekami liels, - Brouds mazliet ārišķīgi pamāja, cenšoties izskatīties vīrišķīgāks. - Es tev uztaisīšu šķēpu. Ir pienācis laiks tev mācīties, lai kļūtu par mednieku.
Vorns sajūsmā iespiedzās, acis glaimojoši spīdēja, zēnam lūkojoties uz jauno vīrieti, kas nupat bija ieguvis kāroto mednieka stāvokli.
- Jā, - viņš piekrizdams sparīgi pamāja. - Esmu diezgan liels, Broud, - puika kautrīgi piebilda. Viņš norādīja uz resno uzgali ar tumšo, asinīm notraipīto smaili. - Vai drīkstu tam pieskarties?
Brouds nolaida šķēpa galu zemē, zēnam priekšā. Vorns ziņkārīgi pastiepa pirkstu un pieskārās milzīgā bizona sakaltušajām asinīm; pats dzīvnieks tagad gulēja zemē alas priekšā. - Vai tu biji nobijies, Broud? - viņš vaicāja.
- Brūns saka, ka visi mednieki savās pirmajās medībās ir uztraukušies, - Brouds atbildēja, nevēloties atzīties, ka baidījies.
- Vorn! Te tu esi! Man jau vajadzēja iedomāties! Tev bija jāpalīdz Ogai lasīt malku, - Aga teica, ieraudzījusi dēlu, kas bija aizlavījies no sievietēm un bērniem. Vorns vilkās nopakaļ mātei, pār plecu lūkodamies atpakaļ uz savu jauno elku. Brūns atzinīgi vēroja sievas dēlu. "Tā ir laba vadoņa pazīme," viņš nodomāja, "ka Brouds neaizmirst puiku tikai tāpēc, ka tas vēl ir bērns." Kādu dienu Vorns būs mednieks, un, kad Brouds būs vadonis, Vorns atcerēsies laipnību, ko viņam parādija kā bērnam."
Brouds vēroja, kā Vorns, šļūkādams kājas, vilkās mātei aiz muguras. Viņš atcerējās, ka tieši dienu iepriekš Ebra bija aicinājusi viņu palīgā savos darbos. Jauneklis paskatījās, kā sievietes raka bedri, un viņam uznāca vēlme aizlavīties projām, lai māte viņu neieraudzītu, bet tad pamanīja, ka Oga skatās viņa virzienā. "Mana māte vairs nevar noteikt, kas man jādara. Es neesmu bērns, es esmu vīrs. Viņai tagad jāklausa mani," Brouds domāja, mazliet izriezis krūtis. "Viņa gan to dara… un Oga skatās."
- Ebra! Atnes man malku ūdens! - viņš teica pavēlošā toni, dižodamies pagriezies uz sievietes pusi. Viņš tomēr nedaudz baidījās, ka māte liks viņam iet pēc malkas. Formāli viņš būs vīrs tikai pēc iesvētes ceremonijas. Ebra palūkojās uz viņu, un viņas acis pielija ar lepnumu. Tas bija viņas mazais puisītis, kas tik lieliski bija ticis galā ar savu misiju, viņas zēns, kas bija sasniedzis cildeno vira statusu. Viņa pielēca kājās, devās uz avotu netālu no alas un ātri atgriezās ar ūdeni, uzmetot augstprātīgu skatienu pārējām sievietēm, it kā vēlētos sacīt: "Paskatieties uz manu zēnu! Vai viņš nav jauks puisis? Vai viņš nav drosmīgs mednieks?"
Mātes priecīgā gatavība un lepnais izskats lāva Broudam atbrīvoties no aizsardzības pozīcijām un izrādīt tai savu labvēlību ar atzinības rūcienu. Ebras reakcija iepriecināja viņu gandrīz tikpat, cik atturīgi noliektā Ogas galva un apbrīnas pilnais acu skatiens, kas tam sekoja un ko viņš ievēroja, pagriežoties, lai ietu projām.
Oga bija bēdu salauzta pēc mātes nāves, kas sekoja tik drīz pēc mātes vira aiziešanas viņsaulē. Kā vienīgo savu bērnu, lai ari tā bija meitene, abi vecāki Ogu ļoti mīlēja. Bruņa sieva pret viņu bija ļoti laipna, kad meitene sāka dzīvot vadoņa ģimenē, ieturēja ar tiem kopīgas maltītes un soļoja Ebrai pa pēdām, viņiem meklējot alu. Taču Brūns viņu biedēja. Viņš bija stingrāks nekā reiz mātes vīrs; uz viņa pleciem smagi gūla atbildība. Ebras galvenās rūpes bija par Bruņu, un ceļojuma laikā nevienam nebija tik daudz laika, lai to veltītu meitenei bārenei. Vienu vakaru Brouds bija redzējis meiteni sēžam vienu pašu, nomāktu un lūkojamies ugunskurā. Ogu pārņēma pateicības jūtas, kad lepnais puisis, gandrīz jau vīrs, kurš agrāk reti bija pievērsis viņai uzmanību, apsēdās meitenei blakus un aplika roku tai ap pleciem, viņai tā klusībā sērojot. Kopš šī brīža Oga dzīvoja ar vienu vēlēšanos: kad viņa kļūs sieviete, viņa gribēja, lai to atdotu par sievu Broudam.
Vēlā pēcpusdienas saule sildīja rāmo gaisu. Ne mazākā vēja pūs- miņa neiekustināja pat lapu. Gaidošo klusumu iztraucēja vienīgi mušu sīkšana, tām ieņemot savu vietu pie maltītes atliekām, un sievietes, kas raka bedri cepetim. Eila sēdēja blakus Izai, zāļu sievai, kas ūdrādas kulē meklēja sarkano somu. Bērns visu dienu bija staigājis viņai pakaļ, bet nu Izai ar Moguru bija jāveic zināmi rituāli, gatavojoties svarīgajai lomai, kāda viņai bija jāpilda nākamajā dienā alas ceremonijā; tagad viņi bija pārliecināti, ka tāda būs. Viņa pieveda gaišmataino meiteni pie sievietēm, kuras netālu no alas ieejas raka dziļu bedri. Tajā tiks ieklāti akmeņi, un tās iekšpusē visu nakti degs uguns. No rīta nodīrāto un sadalīto bizonu, ietītu lapās, ielaidīs bedrē, pārklās vēl lapas un kārtu zemes un atstās cepties akmens krāsnī līdz vēlai pēcpusdienai.
Rakšana bija lēns un nogurdinošs process. Nūjas ar smailiem galiem tika izmantotas, lai sakapātu zemi, kura tika grābta ar saujām un sviesta uz ādas gabala, pēc tam izcelta ārā un izgāzta. Bet, kad bedre bija izrakta, to varēja izmantot daudzkārt, vienīgi laiku pa laikam iztīrot pelnus. Kamēr sievietes raka zemi, Oga un Vorns, sekojot Ūkas meitas, vēl neizprecinātās Ovras, vērīgajai acij, lasīja malku un nesa no upes akmeņus.
Kad Iza tuvojās, turot pie rokas meiteni, sievietes pārstāja strādāt. "Man jāredz Mogurs," Iza norādīja ar žesta palīdzību. Viņa pabīdīja Eilu tuvāk nelielajai grupiņai. Meitene devās pakaļ Izai, kad tā pagriezās, lai ietu projām, bet Iza pakratīja galvu un pastūma viņu atpakaļ pie sievietēm, tad steidzīgi aizgāja.
Tā bija Eilas pirmā satikšanās ar kādu no klana, neskaitot Izu un Krebu, un bez Izas mierinošās klātbūtnes viņa jutās apjukusi un sakautrējusies. Meitene stāvēja kā iemīta zemē, satraukti aplūkojot savas kājas un ik pa brīdim bažīgi paceļot galvu. Pretstatā pieņemtajām tradīcijām visi skatījās uz garkājaino meiteni ar izteikti plakano seju un apaļo pieri. Viņus visus meitene bija interesējusi, bet šī bija viņu pirmā iespēja aplūkot to tuvāk.